Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

Viens nevar neko. Intervija ar bērnu kardioķirurgu Valtu Ozoliņu

20111014-153510-18

Bērnu kardioķirurģijā ir ļoti daudz izaicinājumu – pacients un viņa sirsniņa maza, iedzimtā sirdskaite, kuras dēļ jāveic operācija, katram citāda, tāpēc arī risinājumi bieži vien jārod individuāli. 
Valts Ozoliņš, viens no trim aktīvi operējošiem bērnu sirds ķirurgiem Latvijā, specializējies mazinvazīvā ārstēšanā.

 

Kad vaicāju, kas ir pats īpašākais, ko savos trīsdesmit sešos gados paveicis, viņš atvairās sakot: nejūtos ērti, ja man vajadzētu kaut kā sevi lielīt. Te strādā komanda. Sirds ķirurģijā vienatnē neko nevar izdarīt.

 

– Pieaugušajiem sirdi bieži vien sabeidz dzīvesveids, novecošanās un hroniskas slimības – ateroskleroze, diabēts, paaugstināts asinsspiediens un holesterīns… Kas vainas jūsu pacientiem – bērniem, zīdaiņiem, pat jaundzimušajiem?

– Pamatā iedzimtas sirdskaites. Ir ap trīssimt dažādas attīstības patoloģiju sirdī, plaušās, lielajos asinsvados. Latvijā ik gadu piedzimst kādi divi simti bērnu ar šādām problēmām.

– Vai viņiem visiem nepieciešama operācija?

– Lielai daļai vajag. Astoņdesmit procentiem – jau pirmajā dzīves gadā vai tūlīt pēc dzimšanas. Dažkārt jāoperē uzreiz pēc dzimšanas. Nācies glābt priekšlaikus dzimušus mazuļus, kas sver knapi kilogramu. Gadā – no simts līdz pusotram simtam operāciju.

 

Ja zināms, ka ar gaidāmā bērniņa sirdi viss nav kārtībā, ir iespēja laikus rekomendēt, kā vajadzētu rīkoties: kādi medikamenti jālieto tūlīt pēc dzimšanas, vai jaundzimušais jāpārved uz bērnu slimnīcu. Varbūt jau pirms dzemdībām ar vecākiem jāpārrunā iespējamā operācija.

 

Tā kā katram iedzimtais sirds defekts ir savādāks, jāmeklē ikreiz piemērotākais risinājums, lai to novērstu – izveidotu normālu sirsniņu bez caurumiem kambaru starpsienā, paplašinātu vai sašaurinātu aortu vai labotu kādu citu vainu.

– Kāpēc tādas sirdskaites rodas?

– Sirds veidojas agrīnā augļa attīstības stadijā, pirmajos pāris grūtniecības mēnešos. Dažkārt, embrijam attīstoties, augšana var apstāties un rodas iedzimts defekts.

Attīstības patoloģiju un iedzimtu sirdskaišu pētniecība ir fetālās jeb augļa kardioloģijas uzdevums. Arī Latvijā ir trīs bērnu kardiologi, kuri izmeklē riska grupas grūtnieces, ap divdesmito grūtniecības nedēļu veic ehokardiogrāfiju topošajam mazulim. Tā jau laikus gūst informāciju par iespējamiem sarežģījumiem.

– Ja neoperē, iznākums bēdīgs?

– Tas atkarīgs no sirdskaites veida. Ir veikti pētījumi, ko var panākt, ja iedzimto defektu koriģē ar medikamentiem vai ķirurģiski.

Daļā gadījumu, neveicot operāciju agrīni, bērniņš sirdskaites dēļ nomirs pirmā dzīves mēneša vai gada laikā. Katrai konkrētai sirdskaitei ir savs laiks, kad vislabāk operēt. Ja tas nokavēts, vēlāk ne vienmēr varam līdzēt.

– Ko darīt, ja konstatē: vēl nedzimušajam mazulim riski pastāv?

– Organizēt dzemdības specializētā klīnikā, Stradiņos vai Rīgas Dzemdību namā. Vai citā slimnīcā, kas atrodas tuvāk bērnu kardioloģijas un kardioķirurģijas klīnikai. Lai, rodoties tūlītējai nepieciešamībai iejaukties, specializēta palīdzība būtu iespējama bez kavēšanās.

Ja zināms, ka ar gaidāmā bērniņa sirdi viss nav kārtībā, ir iespēja laikus rekomendēt, kā vajadzētu rīkoties: kādi medikamenti jālieto tūlīt pēc dzimšanas, vai jaundzimušais jāpārved uz bērnu slimnīcu. Varbūt jau pirms dzemdībām ar vecākiem jāpārrunā iespējamā operācija. Citādi mazulis piedzimst, visiem liels šoks, ka ar sirsniņu ir nopietnas problēmas, bet lieka kavēšanās var radīt vēl papildu risku.

Citur pasaulē jau tiek domāts par iespēju operāciju iedzimtas sirdskaites koriģēšanai veikt, bērnam esot vēl mātes klēpī.

– Tā ir teorētiska iespējamība, tuvāka fantastikai?

– Nē, tā nav fantastika – realitāte. Tādas operācijas veic ne vien Amerikā – arī Eiropā, piemēram, Austrijā, Lincas klīnikā. Bet zinātniska pamatojuma, ka šādas ļoti sarežģītas un dārgas operācijas būtu plaši ieviešamas, pašlaik vēl nav.

Medicīnā, īpaši ķirurģijā, ārsti balstās nevis uz viena eksperta pieredzi vai viedokli vai kādu atsevišķu gadījumu, bet nopietniem, zinātniski pamatotiem pētījumiem. Taču ir arī izņēmumgadījumi, kad ir pamats riskēt, jo citādi, neko nedarot, nekas neglābs no bēdīga iznākuma. Tā nav ikdienas prakse, taču varbūt jauna, vēl simtprocentīgi sevi nepierādījusi metode tomēr var novērst tik smagas sirdskaites attīstību, kas bīstami apdraud dzīvību. Vai vismaz ļaus iegūt laiku, kamēr būs iespēja ārstēt arī citādi, ar mazāku risku.

 

*** Ir otrdiena, pulkstenis jau pāri pieciem pēcpusdienā. Daktera Ozoliņa darba cēliens grafikā “pilna sirds ķirurga darbdiena – nakts dežūra slimnīcā – nākamā sirds ķirurga darbdiena”, kurā esmu iespraukusies ar interviju, iet uz beigām. Lai atkal atsāktos nākamajā rītā ceturksni pirms astoņiem, kad dakteri sanāk uz īsu apspriedi. Pēc tam ikdienas darbi: pacientu apskate, konsultācijas, operācijas, sarunas ar bērnu vecākiem, dokumentācija… Piektdienas pēcpusdienā – nākamā dežūra.

 

– Ko sirds ķirurgs dara dežūras laikā?

– Dežurēju kā parasts bērnu ķirurgs. Tā ir mana sākotnējā specialitāte, kurā pabeidzu rezidentūru un sāku strādāt neatliekamajā palīdzībā bērnu klīniskajā slimnīcā.

– Izvēlējāties šo specialitāti tās īpašā oreola, izaicinājuma dēļ?

– Jā, tā ir diezgan atraktīva, sarežģīta, tāpēc arī pievelk. Studiju laikā nācu te voluntēt, mācījos, dežurēju. Mans mērķis bija tikt bērnu ķirurģijas rezidentūrā. Bet, kad beidzu Medicīnas akadēmiju, šajā specialitātē valsts apmaksātas vietas nebija. Nācās ņemt kredītu un pirmo gadu rezidentūrā mācīties par maksu.

– Cik izmaksāja šis viens gads?

– Tolaik solīdu summu – ap tūkstoš latiem. Tagad jāsāk atmaksāt kredītu. 
20111014-153007-13

Protams, par labu izglītību kādam – valstij vai pašam – ir jāmaksā. Lai tādu nodrošinātu, vajag labus pasniedzējus, tātad viņiem jābūt pienācīgi izglītotiem un jāsaņem normāls atalgojums. Un izglītības organizācija arī ko maksā.

Bez adekvātiem tēriņiem tas nav iespējams, jautājums tikai, vai visu naudu, lai cik tās daudz vai maz mums ir, izmantojam racionāli – gan izglītībā, gan medicīnā. Vairāk tiek izdots par aparatūru, tehnoloģijām, celtniecību, bet personālā, kas to varētu atbilstoši izmantot, lai sasniegtu mērķi – labu medicīnu, lielākoties iegulda skopi, pēdējokārt. Tam jau ir sekas – medmāsas ļoti aktīvi brauc prom no Latvijas, strādāt ārzemēs dodas arī ārsti.

 

Kad beidzu Medicīnas akadēmiju, šajā specialitātē valsts apmaksātas vietas nebija. Nācās ņemt kredītu un pirmo gadu rezidentūrā mācīties par maksu.

 

Bet varbūt jāskatās filozofiski – brīvais tirgus ar laiku visu noliks savās vietās. Tas, kurš būs labs speciālists, varēs izvēlēties, kur un par kādu algu strādāt.

Bērnu ķirurģija ir šaura joma, kad sāku strādāt, nebija pietiekami daudz darba. Bet tad viens no sirds ķirurgiem aizgāja uz Stradiņiem, un profesors Aris Lācis mani uzaicināja pie sevis. Bet joprojām paralēli dežurēju arī kā vispārējais ķirurgs.

– Un esat gatavs operēt arī iekaisušu aklo zarnu?

– Tā ir, tomēr ne velti saka: ja kāds prot visu, tad pietiekami labi nemāk neko. Specifiskas lietas tomēr jāuztic tam, kurš specializējies vai nu traumatoloģijā, ja sarežģītāks lūzums, vai neiroķirurģijā, ja galvas trauma. Visi visu nedara.

– Vai tā lieki netērējat laiku un savu profesionalitāti?

– Bet kāpēc tad to darām? Papildu darbs ir iespēja papildus nopelnīt. Jebkuram ārstam, kurš strādā slimnīcā, operē, īpaši daudz tādu iespēju nav.

­– Cik mums ir bērnu sirds ķirurgu Latvijā?

– Klīnikas vadītājs profesors Lācis, aktīvi operējam mēs ar Lauri Šmitu. Vēl dakteris Normunds Sikora, kurš daļēji strādā kardioķirurģijā un ir perfuziologs, atbild par mākslīgās asinsrites nodrošināšanu operāciju laikā.

Jebkurā vietā, kur operē bērnus, īpaši svarīga ir komanda, kas to dara. Bērnu kardiologs izvērtē pacienta stāvokli, veic izmeklējumus, medikamentozu ārstēšanu, kopīgi ar ķirurgiem lemj par operācijas nepieciešamību, strādā ar vecākiem. Pavisam mazajiem pacientiem nepieciešams neonatologs. Vajadzīgi mākslīgās asinsrites un anestezioloģijas speciālisti, kas īpaši apmācīti bērnu sirds ķirurģijā, operāciju māsas. Tad pēcoperācijas aprūpe, ko nodrošina reanimācijas ārsti un māsas. Savi desmit cilvēki. Esam neliels kolektīvs, tāpēc svarīga ir laba loģistika, darba organizācija.

– Starp trim operējošiem ķirurgiem droši vien pastāv arī zināma sāncensība.

– Protams, taču, ja tas būtu kas nepārvarams, mēs droši vien nestrādātu kopā. Galvenie ir profesionālie kritēriji – ko spēj, kā diskutējot argumentē savu viedokli, ko esi lasījis un zini.

Uzreiz, kā rāvienā jau nekas nenotiek. Es nemaz nevaru pasacīt, kad tieši sāku patstāvīgi operēt – sākumā asistē, tad izdari ko vienu, nākamreiz – vēl ko. Vislabāk, ja tas notiek pamazām, ja lāgā nejūti, kad sāc visu patstāvīgi – tad vieglāk pārvarēt uztraukumu, iegūt pārliecību par sevi.

Daudzviet Eiropā patstāvīgi sāk operēt četrdesmit vai četrdesmit piecu gadu vecumā – tā tur ir norma. Mums īsti nav vidējās paaudzes bērnu sirds ķirurgu, tāpēc daudz ko jau esam darījuši, būdami salīdzinoši jauni šai specialitātei – vēl trīsdesmitgadnieki. Paldies par šādu iespēju jāsaka arī profesoram Lācim, kurš bijis mūsu skolotājs un uzticējies. Daudz kas ir izdevies, pateicoties viņa entuziasmam, pārņemtībai ar savu darbu – gan meklējot atbalstu un sadarbības iespējas ārzemēs, gan pieņemot jaunus izaicinājumus. Tas piesaista arī jaunos ārstus – ir motivācija pilnveidoties, pierādīt sevi.

Tā kā bērnu klīniskā universitātes slimnīca ir vienīgā vieta, kur šādas operācijas notiek, papildus mācīties jābrauc ārpus Latvijas – ja te ko nedarām, neesam apguvuši, tātad pie mums nekur citur to neveic.

– Un visiem bērniņiem, kam Latvijā nepieciešama sirds operācija, spēj palīdzēt tikai trīs dakteri?

– Esam neliela valsts, arī pacientu skaits nav liels. Taču jebkura operācija, kas smagas sirdskaites gadījumā tiek veikta ārpus Latvijas, izmaksā reizes desmit vai pat vēl dārgāk – piecdesmit līdz simt tūkstošus eiro. Dzīvību nav ētiski mērīt naudā, tomēr amerikāņu pētnieki ir aprēķinājuši, cik valstij izmaksā viena bērna bojāeja. Tie ir vairāki simti tūkstoši. It kā merkantila aplēse, bet tas ir gan smags cilvēcisks zaudējums ģimenei, gan būtisks zaudējums sabiedrībai kopumā. Sekmīgi veicot operāciju tepat Latvijā, ir intelektuāls un arī praktisks, tīri materiāls ieguvums. Jo, lai visus pacientus ārstētu ārvalstīs, kur, nenoliedzami, daudzviet medicīnas līmenis ir augstāks, vajadzīgs ļoti daudz līdzekļu. To varbūt pietiktu tikai kādai desmitajai daļai pacientu, citiem nāktos gaidīt rindā ar risku nokavēt sekmīgāko ārstēšanas laiku vai vispār nepagūt.

Piemēram, Igaunijā bērnu sirds ķirurģijas praktiski nav, viņi savus mazos pacientus sūta ārstēt citur. Grūti pateikt, kurš ceļš ir labāks.

– Neraugoties uz naudas trūkumu, Latvijā tomēr daudz kas ir izdarīts.

– Lielākoties to nosaka nevis aparatūras pieejamība vai modernu operācijas bloku esamība, bet gan speciālisti. Ja ir harismātiskas personības, augsta līmeņa speciālisti, centri attīstās.

 

Daudzviet Eiropā patstāvīgi sāk operēt četrdesmit vai četrdesmit piecu gadu vecumā – tā tur ir norma. Mums īsti nav vidējās paaudzes bērnu sirds ķirurgu, tāpēc daudz ko jau esam darījuši, būdami salīdzinoši jauni šai specialitātei – vēl trīsdesmitgadnieki.

 

Labs piemērs šajā ziņā ir arī viena no Austrijas bērnu kardioķirurģijas klīnikām Lincā, ar ko sadarbojamies. Tur ir ļoti spēcīgs bērnu sirds ķirurgs, kurš vairāku desmitu gadu laikā attīstību pavērsis tā, ka pacienti no visas Austrijas – un ne tikai no tās – plūst uz Lincu. Tur ir nozares spēcīgākais centrs valstī, tur veic visas sarežģītākās bērnu sirds operācijas.

– No Latvijā paveiktā visvairāk publicitātes laikam guvusi cilmes šūnu ievadīšana zīdainīša sirdī, ko nu jau pirms vairākiem gadiem pirmoreiz izdarīja profesors Lācis. Arī jūs tajā piedalījāties.

– Tas bija jauns risinājums, kas izpelnījies interesi visur pasaulē. Lai ko tādu izdarītu, pamatā ir ideja. Tas ir vissvarīgākais, lai sāktu ko jaunu, – iedomāties un uzdrošināties.

Bet, lai arī ļoti cerīga, cilmes šūnu ievadīšana sirdī der tikai nelielā daļā gadījumu. Nu jau ir veiktas vairākas šādas operācijas, pirmie rezultāti ir labi, taču, lai pilnībā izvērtētu ieguvumus, nepieciešams laiks – to varēs tad, kad šie bērni izaugs.

Mūs neapmierina, ja pacients nodzīvo desmit vai divdesmit gadus, kas būtu visnotaļ pozitīvs ieguvums, ja to sasniegtu pieaudzis, pusmūža vecumā ārstēts pacients. Ja bērns pēc sirds operācijas nodzīvo divdesmit gadus, taču mirst kā jauns cilvēks, tā ir traģēdija, par šādu ārstēšanas iznākumu neviens nebūs gandarīts. Apmierināti varētu būt, ja mūsu pacientam izdotos nodzīvot pilnvērtīgu mūžu.

Sirds ķirurģija ir samērā jauna nozare, pirmās operācijas tika veiktas pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sarežģītākas veiksmīgi izdevušās tikai astoņdesmitajos. Bērnu kardioķirurģija – vēl jaunāka. Tikai tagad būs pirmie pacienti, kam pēc divdesmit trīsdesmit gadiem varēs novērtēt, kādi ir ārstēšanas vēlīnie rezultāti, cik šīs operācijas bijušas efektīvas.

 

*** Cik reižu stažējies ārzemēs, dakteris Ozoliņš neņemas precīzi saskaitīt. Arī sazvanīts, lai vienotos par šo sarunu, viņš atsaucas Lisabonā. Bez profesionālo iemaņu un pieredzes papildināšanas ārvalstu klīnikās, piedalīšanās starptautiskos kongresos un konferencēs mūsdienīgi strādāt nav iespējams. Taču laiks, kad mūsu dakteri devās tikai smelties zināšanas no citiem, ir pagājis.

 

– Kā nelielas un gana trūcīgas valsts ārsts jūtas savas nozares autoritāšu pulkā?

– Aizbraucot uz Eiropas kongresu bērnu kardioķirurģijā, savi deviņdesmit procenti dalībnieku pazīstami sejā – uzvārdi lielākoties zināmi, publikācijas lasītas, uzstāšanās dzirdētas un redzētas. Eiropā ir ap divsimt bērnu sirds ķirurgiem, Vācijā ar miljoniem iedzīvotāju – kādi trīsdesmit. Šķiet nedaudz – bet pietiekami. Arī pasaulē nav daudz atšķirīgāk – bērnu kardioķirurgu saime ir kā ģimene, kurā svešinieku nav.

– Kā jūs, Latvijas speciālistus, šajā ģimenītē sagaida?

– Tai varam piederēt ar savu profesionālo darbību, citu priekšnosacījumu nav. Lai spētu būt citiem interesanti, nepieciešamas publikācijas starptautiskos medicīnas izdevumos. Kad esi bijis citvalstu klīnikās, lai mācītos un apgūtu vajadzīgās iemaņas, vai strādājis kopā ar to speciālistiem, tad vairs nav jautājumu, kas ir kas un ko kurš prot – darbs to parāda.

– Ārvalstu dakteri pie mums ierodas kā misijā?

– Profesors Vitorio Vanīni, pēdējoreiz būdams mūsu klīnikā, sacīja: labāk sauksim to par pieredzes apmaiņu. Viņš ir ļoti daudz palīdzējis, lai bērnu sirds ķirurģija Latvijā attīstītos tikpat moderna kā citur pasaulē. Tāpat profesors Luidži Balerīni, ļoti respektējams speciālists invazīvajā kardioķirurģijā, savulaik galvenais kardiologs Itālijā, kurš strādājis Vatikāna slimnīcā Romā, anesteziologs Dario Salvo. Tie ir itāliešu labākie, gudrākie speciālisti bērnu sirds ķirurģijā. Esam daudz ko no viņiem mācījušies un arī kopīgi paveikuši, un tas ir ieguvums gan mums, ārstiem, gan vēl jo vairāk pacientiem. Jo daļa no operācijām, ko viņi bez maksas te veikuši, Latvijā iepriekš vispār nebija izdarītas.

 

Vajag kādu, kurš paceļ to karogu un ved citus aiz sevis. Latvijā bēru sirds ķirurģijā tāds ir profesors Lācis – daudz ko panācis ar savu prasmi, entuziasmu, spēju lobēt nozares vajadzības.

 

Visi esam papildinājušies Evelīnas klīnikā Londonā, angļu profesors Deivids Andersons ir bijis Rīgā, kopā esam veikuši Rosa operāciju.

– Ar ko tā tik īpaša?

– Ja bērnam iedzimta defekta dēļ jānomaina aortas vārstulis, tā vietā pārstāda nevis sintētisku vai no donora ņemtu, bet gan paša pacienta plaušu artērijas vārstuli. Tas ir ilgtspējīgs risinājums ar labu rezultātu. Rosa operācija ir bīstama savas sarežģītības dēļ, taču iet uzvaras gājienu visā pasaulē. Un prasme to veikt ir vajadzīga arī mūsu arsenālā. Kopā ar profesoru Andersonu esam izdarījuši divas, drīzumā tā plānota vēl četriem bērniem.

Daudz esmu mācījies arī Kopenhāgenas Rigshos-
pitalet klīnikā pie Larsa Sandergārda, ļoti spēcīga invazīvā kardiologa. Ar labdarības fonda atbalstu, kas sedza ceļa izdevumus, varēju no rīta aizlidot, izmantojot stundas laika starpību, jau astoņos būt slimnīcā, piedalīties operācijā un vakarā atgriezties mājās.

– Bet tur jau praktiski operēt nav iespēju?

– Pamatā tikai būt klāt, skatīties. Tāpēc arī tik vērtīgi, ka ārzemju kolēģi ierodas pie mums un varam, praktiski darbojoties, mācīties no šāda līmeņa speciālistiem. Šie profesora Lāča iedibinātie starptautiskie kontakti un aizsāktā sadarbība daudzos gadījumos kļuvusi abpusēja. Savā slimnīcā arī drošāka sajūta, uzsākot darīt ko jaunu.

Līdzīgi pieredzes apmaiņa un izglītošanās noris visur, arī Anglijas vai Austrijas ārsti visu savās mājās neiemācās, daudz ceļo, papildinās citvalstu klīnikās. Jo citādi tik šaurā specialitātē kā mūsējā nemaz nav iespējams progresēt.

– Vai mūsu dakteri varētu pretendēt strādāt sirds ķirurģijā arī kādā ārvalstu klīnikā – būtu tur pieprasīti, konkurētspējīgi?

– Ja izvirzītu tādu mērķi, vakanci droši vien atrastu. Taču dzīvot svešā vidē, prom no ģimenes un draugiem nav nekas ļoti jauks un patīkams.

– Toties algas diena patīkamāka…

– Katram droši vien ir sava robeža, kad izšķiras pieņemt tādu lēmumu. Ja nevar atļauties elementārāko, nespēj nomaksāt rēķinus, uzturēt bērnus, izglītot viņus, gribot negribot jāmeklē kāds risinājums. Bet pārlieku viegli tas, manuprāt, nav nevienam. Diemžēl daudzi medicīnas darbinieki ir ļoti tuvu šai robežai, kad lēmums par prombraukšanu ir racionālākā izvēle.

 

*** Pirms diviem gadiem Valts Ozoliņš pirmais Latvijā veica hibrīdoperāciju bērnam ar iedzimu kombinētu sirdskaiti – nepilnu gadu vecai meitenītei vienlaikus slēdza sirds kambaru starpsienas defektu un paplašināja atkārtotu aortas sašaurinājumu.

Priekšlaikus pasaulē nākušo bērniņu operēja jau drīz pēc piedzimšanas, taču aorta atkal sašaurinājās. Tāpēc desmit mēnešu vecumā tika izdarīta hibrīdoperācija, invazīvi, caur aortu ar balona katetru paplašinot sašaurinājumu un ķirurģiski slēdzot sirds kambaru starpsienas defektu.

 

Ir grūti kādam izstāstīt to atbildību, kādu izjūt ķirurgs, kad iet uz operāciju. Uztraukums ir vienmēr, tomēr, jo lielāka pieredze, jo labāk apzinies, ka lieks stress kaitē darbam.

 

Daktera Ozoliņa referāts par šo Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā izstrādāto un īstenoto operāciju izpelnījās profesionālu atzinību Eiropas Bērnu kardiologu asociācijas konferencē.

 

20111014-155125-36– Cik liela ir zīdainīša sirds?

– Kā viņa dūrīte. Paaugoties kulaciņš un tāpat sirsniņa kļūst lielāki.

Bet ne tikai tas viņu atšķir no pieaugušā – zinātniski, biomehāniskos pētījumos pierādīts, ka bērna, īpaši jaundzimušā un kur nu vēl augļa, audi ir pavisam savādāki – nesalīdzināmi trauslāki, maigāki. Bērns nav mazs pieaugušais, un auglis nav mazs jaundzimušais. Zīdainis, gadu vecs mazulis, pirmsskolas vecuma bērns, skolnieks vai pusaudzis – katrā vecumposmā organisma fizioloģija ir atšķirīga, un arī ārstēšana nevar būt vienāda. Bērnu vai jaundzimušo sirds operācijās ir pavisam citādi izaicinājumi, nekā operējot pieaugušos. Tā ir cita nozare.

– Kad jāoperē tādu mazulīti, droši vien trīc ne tikai rokas – arī sirds?

– Ir grūti kādam izstāstīt to atbildību, kādu izjūt ķirurgs, kad iet uz operāciju. Uztraukums ir vienmēr, tomēr, jo lielāka pieredze, jo labāk apzinies, ka lieks stress kaitē darbam, neļauj skaidri domāt, pieņemt pareizos lēmumus. Un labāk spēj to kontrolēt.

Ir gadījumi un pacienti, kas paliek atmiņā ļoti ilgi.

– Īpaši, ja piedzīvota neveiksme?

– Jā, bet tam jātiek pāri. Un arī te palīdz pieredze. Ir robežas, ko ārsts, būdams iejūtīgs, attiecībās ar pacientu, viņa tuviniekiem tomēr nedrīkst pārkāpt. Ja tās neievēro, piesaisties pārāk emocionāli, smagu un sarežģītu lēmumu pieņemšana kļūst vēl sarežģītāka: vari izšķirties par nepareizu risinājumu, jo baidies par pacientu. Neizvēlies operāciju, kas būtu visefektīvākā, bet vienlaikus, iespējams, ir bīstamāka. Centies minimizēt risku, lai gan ir reizes, kad pārlieka piesardzība neļauj panākt vēlamo, kad jāriskē, lai varētu cerēt uz labāko iznākumu. Pārmērīga emocionāla saistība faktiski ir ārsta profesionāla kļūda.

Kad jūtos vislabāk? Strādājot darbs aizņem visas domas un izjūtās īpaši grimt nav laika. Prieks, ja tas, ko dari, izdodas, ja grūti pieņemams lēmums izrādās pareizs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+