Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
11. oktobris, 2016
Drukāt

Viens no pēdējiem mohikāņiem

Foto - Māris BrancisFoto - Māris Brancis

Uldis Zuters. Rubeņu ceļš sarmā. 2013. gads.

Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā līdz 30. oktobrim apskatāma mākslinieka Ulda Zutera 75 gadu jubilejai sarūpētā izstāde “mana ainava”.

Lai avīzes literārais redaktors un lasītāji nedomā, ka šī raksta autors nezina latviešu gramatiku – izstādes un jubilejai sakārtotās un izdotās grāmatas nosaukumu gleznotājs izgudrēm raksta ar mazo burtu. Tādējādi, no vienas puses, viņš uzsver, ka šoreiz skatāmie darbi ir tikai daļa no ainavām, kas radītas dzīves laikā. Jāpiebilst gan, ka izstādē tiek parādīts tikai pēdējo piecu gadu veikums – no 2011. līdz šim gadam. No otras puses, tā ir viņa – Ulda Zutera – ainava, kādu viņš to redz, kā viņš to glezno un kādā viņš jūtas vislabāk. Mazais burtiņš izstādes virsrakstā apliecina, ka tā ir ainava, kāda viņam pie sirds vistuvākā. Vēl no cita skatpunkta – ainava ir jubilāra galvenais žanrs, kaut izmēģināti spēki arī citos – portretā, klusajā dabā.

Runājot par Ulda Zutera ainavu, jācitē viņa paša teiktais jaunajā izdevumā: “Kā jau lauku bērnu, mani vis­emocionālāk uzrunā ainava, kurā nav civilizācijas klātbūtnes – mežs, jūra, pļava…”

Patiesi civilizācijas jeb cilvēka tuvumu gleznotājs visbiežāk neievēro, atstāj ārpus kadra. Jubilāram ir raksturīgs, ka viņš nemeklē izteikti skaistas vietas, pat vairās no tām. Parasti gleznotāja uzmanību piesaista vientuļi koki vai krūmāji, kas pretojas kādai nenovēršamībai vai pārspēkam – priede, kas turas pretī vēja iznīcinošajām brāzmām, kuru dēļ zaudēti zari un pati izlocījusies neiedomājamos līkumos. ­Kārkls, kura mūžs paiet liedaga smiltīs, kur tikko var atrast barības vielas, valda vētras un nav kas aizsargā, bet viss atkarīgs no paša spēka. Jūras krastā vēsā mierā dus sabangotu viļņu nogludināti akmeņi. Niedrāji jūras ielocī līdzinās mūža mežam. Kā klusa apsūdzība ievērību iegūst arī mašīnu izdangāta kāpa. Tāpat Ulda Zutera gleznās parādās savu mūžu nodzīvojuši šķūnīši vai Rēzeknes vai Dobeles pilsdrupas.

Māksliniekam ir būtiski sajust noskaņu, garīgo atmosfēru, dabā rodamo netveramo, ko ne katrs apjauš. Daba Uldim Zuteram ir dzīva, ar savu raksturu, savu likteni, savu spēku. Viņš to uztver ar katru miesas poru, nepārveidojot, kā šodien visbiežāk dara jaunāka gadagājuma gleznotāji, kuri pirmajā plānā izbīda savus pavisam subjektīvos pārdzīvojumus un transformē redzēto. Uldim Zuteram plenēri ir nepieciešami kā malks avota ūdens karstā vasaras tveicē. Viņš katru gadu, cik vien iespējams bieži, dodas plenēros. Var pat teikt, ka jubilārs tā īsti dzīvo plenēros. Tur viņš gūst ierosmi lielākiem opusiem, pie kā strādāt darbnīcā. Tomēr tieši plenērā top lielākā daļa darbu, kuros jūtama dabas klātbūtne un pietāte pret to. Tie galvenokārt tapuši vienā seansā un dažkārt nav bijuši jālabo vai jāpapildina.

Viens no ainavas žanriem, kurā atklājas Ulda Zutera epiķa talants, ir panorāmas tipa dabasskati. Tie ir iekšēji svinīgi, atklājot lepnumu par dzimtās zemes skaistumu un neatkārtojamību. Panorāmas tipa ainavas, visbiežāk ar māju puduriem, ir monumentālas, kaut arī formāti nav lieli.

Jubilejas izstāde ir tāda kā atskaite par vietām, kur būts, kur gleznots, – Ainažos, Zaļeniekos, Spārē, Rēzeknē, Dobelē un citur. Vai tur izjusta iedvesma, tas ir jautājums, uz kuru var atbildēt pats autors. Galu galā Pegazs atlido tikai strādājot, tā nav debesu rasa, ko kāds sūta no gaisa. Pēc plenēru seansiem visdrīzāk ir kaulos nogurums. Gandarījums ir tad, ja ieraugi, ka darbs ir veikts labi, godīgi, pēc tīrākās sirdsapziņas.

Nav vairs tik daudz mākslinieku, kuru darbos tiešā veidā ienāk daba. Jelgavnieks Uldis Zuters ir viens no pēdējiem mohikāņiem, kuri noliec galvu dabas priekšā un atklāj tās poēziju. Liriskā nots viņa pēdējo gadu ainavās parādās arvien biežāk, apliecinot, ka vairs nav jādomā par gleznošanu kā tādu, bet var tai nodoties ar visu garu un dvēseli. Tādēļ šopavasar “Jāzepa Pīgožņa balvas II” izstādē, veltītai Latvijas ainavai, viena no balvas ierosinātājām, Preiļu novada dome, Uldi Zuteru izvēlējās par savu favorītu un piešķīra viņam simpātiju balvu.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+