Foto – Madara Eglīte

Viens no trīs
 1

Invazīvā neiroradioloģija ir relatīvi jauna radioloģijas nozare ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Šo metodi sāka izmantot 90. gadu sākumā, kad tehnoloģijas sasniedza tādu pakāpi, ka tās varēja lietot plašāk. Savukārt tikai 2003. gadā Latvijā notika pirmā aneirismas embolizācijas jeb noslēgšanas operācija.

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Šo manipulāciju veica invazīvais neiroradiologs dr. KĀRLIS KUPČS, kurš pirmais studēja šo specializāciju, lai ieviestu to arī Latvijas medicīnas sistēmā. Šobrīd Latvijā ir tikai trīs invazīvie neiroradiologi, un K. Kupčs ir viens no vadošajiem speciālistiem.

 

Kad Kārlis Kupčs vēl studēja Medicīnas akadēmijā, viņš būtībā sagadīšanās dēļ izvēlējās radiologa pamatspecialitāti. Viņš, protams, zināja, ka ir tādi speciālisti – invazīvie radiologi. Kārlis Kupčs par šo nozari sāka interesēties, kad studēja rezidentūrā 1997. gadā.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Es aktīvi sāku darboties invazīvajā radioloģijā, līdz sapratu, ka būtu ļoti interesanti apgūt šo supersmalko manipulāciju prasmes galvas smadzenēs. Tas kļuva par manu mērķi.

Tolaik Latvijā bija pazīstama invazīvā radioloģija un kardioloģija – operācijas sirds, roku un kāju asinsvados, bet ne galvas smadzeņu asinsvadu patoloģiju ārstēšana, jo nebija materiālu, ar ko strādāt, un arī speciālistu, kas mācētu to darīt. Bet K. Kupčam izdevās sakontaktēties ar ļoti atsaucīgiem kolēģiem Zviedrijā, un drīz vien – no 2000. līdz 2001. gadam – viņš studēja Upsalas universitātē Zviedrijā, kur apguva invazīvo neiroradioloģiju. Zviedrijā jau no pirmsākumiem invazīvā radioloģija bijusi augstā līmenī. – No šīs valsts nāk ļoti slaveni invazīvie radiologi – Seldingers, Lunderkvists –, viņi ir pasaules korifeji, kas ir izgudrojuši un ieviesuši dažādas jaunas tehnoloģijas.

Pirms 20 gadiem galvas smadzeņu patoloģijas – aneirismas, trombus, asinsvadu samezglojumus – ārstēja tikai ķirurģiski. Daļu no tām nevarēja novērst un likvidēt, piemēram, išēmisko insultu vispār neārstēja.

– Tas, ko varam izdarīt šodien, pirms desmit gadiem šķita zinātniskā fantastika. Šis progress lielā mērā saistīts tieši ar moderno tehnoloģiju attīstību. Protams, tāpēc šī medicīnas nozare ir dārga. Bet nu jau desmit gadus strādājam tā, kā to dara pasaulē. Būtiska bija arī pirmā aneirismas embolizācija 2003. gadā. Tas bija milzīgs pavērsiens. Tā kā šāda veida operācija tolaik bija kas gluži jauns, svarīgi, lai īpaši ar pirmo pacientu viss būtu kārtībā. Tāpēc zviedru kolēģis, pie kura es mācījos, atbrauca palīgā.

Mēs daudz varam izdarīt tehniski paši savām rokām, bet par operācijas taktiku – ko darīt, kurā brīdī apstāties, kad turpināt – zviedru speciālistiem ir lielāka pieredze, jo viņi ilgāk strādā ar šādiem pacientiem. Vēl aizvien sarežģītos gadījumos viņi labprāt atbrauc palīgā kā padomdevēji.

Ikdienā dr. Kārlis Kupčs saskaras ne tikai ar aneirismām, bet arī ar artēriju venozām malformācijām – patoloģiskiem asinsvadu veidojumiem – kamoliem, kuru dēļ netiek apasiņoti smadzeņu audi, un asinis no artērijām aizplūst atpakaļ vēnās, paplašinot tās, bet tur nav paredzēts tāds spiediens kā artērijās. Tie tomēr ir asinsvadi ar citādu uzbūvi, kā rezultātā tie var plīst. Tas var būt iedzimts un veidoties arī dzīves laikā.

Reklāma
Reklāma

– Malformāciju gadījumos mēs ar speciālu materiālu palīdzību slēdzam šos savienojumus vai ar īpašu mikrokatetru mata diametrā sasniedzam tieši malformācijas kamolu un piepildām to ar speciālu vielu, kas noslēdz asinsvadus.

Milzīga problēma, kas tiek novērsta ar šo metodi, ir arī išēmiskais insults, kad asinsvadu nosprosto trombs, kas var nākt no sirds. Tie var ieskriet galvas smadzeņu artērijās, piemēram, miega artērijā, kas apasiņo veselu puslodi, to nosprostojot. Tā rodas išēmisks insults. Tas var novest pie kādas smadzeņu daļas bojāejas. Galvas smadzeņu šūnām – neironiem ir nepieciešams daudz skābekļa. Tādēļ, ja asins un skābekļa apgāde tiek pārtraukta, smadzeņu šūnas lielā daudzumā un ātri iet bojā. Par laimi, mums ir aparatūra un tehnoloģijas, ar kuru palīdzību šos trombus var izvilkt ārā.

Visbiežākais ceļš, kā speciālisti tiek līdz šīm patoloģijām galvas smadzenēs, un arī išēmiskā insulta gadījumā, ir cirkšņa artērija, ko var labi sataustīt, jo tā pulsē, turklāt atrodas tuvu ādai. Tajā iedur un ievada katetru. Tālākās darbības notiek rentgena kontrolē, ar kura stariem caurstrāvo pacientu. Gadījumos, kad izveidojušies sašaurinājumi smadzeņu artērijās, asinsvadus ir iespējams no iekšpuses minimāli invazīvā ceļā paplašināt.

Diemžēl ne visas operācijas izdodas. Iemesli var būt dažādi – tehniski sarežģījumi, piemēram, operācijas pārtraukšana, ja pacientam pasliktinās stāvoklis u. c. Bet medicīnā nekas nav simtprocentīgi garantēts.

Diemžēl invazīvajiem neiroradiologiem Latvijā darba netrūkst. Pēc statistikas datiem, Latvijā ir 300 – 500 jaunu aneirismas pacientu gadā. P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā 2012. gadā ārstēti ap 100 pacientu, nedaudz mazāk Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Vairākums no viņiem – sekmīgi. Ap 30% cilvēku smagas patoloģijas un asinsizplūduma gadījumā mirst, nesasniedzot slimnīcu. Kādreiz, kad invazīvās neiroradioloģijas nozare vēl nebija tik attīstīta, aptuveni 60% pacientu nomira un vēl 30% kļuva par kopjamiem invalīdiem.

Kārlis Kupčs uzskata, ka, neraugoties uz lieliskajiem sasniegumiem invazīvajā neiroradioloģijā pēdējo gadu laikā, ārstiem un pašai nozarei vēl ir kur augt un attīstīties. – Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, mēs, iespējams, varēsim palīdzēt un sekmīgi ārstēt arī tehniski sarežģītos gadījumos. Noteikti spēsim precīzāk diagnosticēt. Šobrīd mēs veicam neiroradioloģiskus izmeklējumus arī tādiem pacientiem, kuriem vienkārši sāp galva, tādējādi aizvien vairāk atrodam nejaušas patoloģijas. Tas, protams, ir labi – mēs tās varam ārstēt ātrāk, bet tajā pašā laikā – ne jau visas aneirismas plīst. Ja tā ir neliela, varbūt jāliek mierā, jo ar ārstēšanu mēs tomēr pakļaujam pacientu kaut kādam riskam. Es domāju, ka šī nozare attīstīsies un ar laiku varēsim daudz precīzāk pateikt, kā rīkoties konkrētās patoloģijas gadījumā – iejaukties vai pagaidīt.

Ārstu iepriecina tas, ka par invazīvo neiroradioloģiju interese pieaug, bet insultu ārstēšanā speciālistu ir vairāk. Tas tāpēc, ka Latvijā nav tik daudz pacientu. Un, lai strādātu labā līmenī, šīs operācijas ir jāveic ik dienu.

– Ja mēs būtu desmit un katrs gadā veiktu piecas sešas operācijas, tad arī līmenis būtu zems. Es uzskatu, ka šobrīd tas ir optimāls. Ārstam ir daudz jāoperē, lai labi strādātu.

Tajā pašā laikā invazīvo neiroradiologu nepietiek Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, tāpat Daugavpilī un Liepājā u. c., taču invazīvajā neiroradioloģijā Latvijas speciālisti ir vadošie Baltijas valstīs. Dr. Kārlis Kupčs arī vairākas reizes braucis palīgā kolēģiem uz Tartu, Kauņu, Viļņu, Panevēžu, Klaipēdu. Tāpat viņš pirmoreiz noslēdzis aneirismu pacientam Tallinā. – Šī nozare attīstās arī Igaunijā un Lietuvā, bet viņi ir mazliet aiz mums, jo mēs tomēr sākām pirmie. Mūsu kaimiņi no mums mācās. Un neviens nenoliegs, ka mēs esam vadošie. 


Kārli Kupču uzskata par vienu no labākajiem invazīvajiem radiologiem Latvijā. Darbs, protams, aizņem viņa dzīves lielāko daļu – nakts izsaukumi, dežūras, akūtie pacienti. Ja ir bijuši sarežģīti gadījumi, reizēm no darba ir grūti atslēgties pat mājās, un tas skar arī ģimeni. – Protams, ģimenei manis dažkārt pietrūkst, bet es esmu pateicīgs, ka tuvinieki mani atbalsta. Daudzas darba lietas pārrunāju ar sievu Unu, arī bērni – Katrīna, Žaklīna un Roberts – interesējas, ko tētis īsti dara. Viņi pat saprot dažādus medicīniskus terminus. Dažreiz saņemu arī pārmetumus, ja pārāk ilgi kavējos, bet ārsti jau nekad nevar paredzēt, kas var notikt.

Kad vien ir brīvdienas un atvaļinājums, Kārlis Kupčs cenšas būt kopā ar ģimeni un sportot, kas palīdz tikt galā arī ar stresu. – Mums ir vasaras māja Kurzemes jūrmalā. Tur man ir iespēja izbraukt ar kaitbordu, kopā ar bērniem braukt ar divriteņiem, paskriet gar jūru, tā ir lieliska iespēja atslēgties no darba un pabūt ar ģimeni. Protams, invazīvā radiologa profesiju ir grūti apvienot ar privāto dzīvi, bet tā ir problēma visiem ārstiem. Mēs nevaram būt pusārsti. Ja savā profesijā gribi strādāt labi, tad tajā ir jābūt iekšā ar sirdi un dvēseli.

 

 

Invazīvā neiroradioloģija ir viena no radioloģijas apakšnozarēm, kas nodarbojas ar nervu sistēmas izmeklēšanu, izmantojot minimālas invazīvas manipulācijas galvas un muguras smadzenēs, parasti vizuālajā rentgenstaru kontrolē. Vārds “invazīvs” norāda, ka tā nav tikai diagnostika, bet arī ķirurģiska iejaukšanās asinsvados. Visbiežāk invazīvās neiroradioloģijas uzdevums ir ārstēt muguras un galvas smadzeņu asinsvadu artēriju patoloģijas. Galvenās patoloģijas, kuras speciālisti novērš, ir galvas smadzeņu artēriju aneirismas – maisveidīgi paplašinājumi, kas veidojas artērijas sieniņā. Tās rodas tāpēc, ka asinsvada sieniņa ir neizturīga un tā var plīst, tādējādi iespējams asinsizplūdums smadzenēs, un tā jau ir katastrofa. Aneirismu etioloģija jeb izcelsme ir multifaktoriāla. Tas var būt iedzimts defekts asinsvadu veidošanās procesā, bet jābūt vēl kādiem faktoriem, piemēram, paaugstinātam asinsspiedienam. Protams, ne katram, kam ir paaugstināts asinsspiediens, veidosies aneirismas, bet, ja ir kāda problēma asinsvada sieniņā, tad asinsspiediens to var veicināt. Šodien ir iespēja caur asinsvadu iekšpusi aneirismas noslēgt un panākt, lai tā neplīst atkārtoti vai, ja tā ir laikus diagnosticēta, to var no iekšpuses nostiprināt, lai pacientam nākotnē nerastos problēmas.