Latvijā
Sabiedrība

Ciemos pie vientuļniekiem Latvijas laukos. Kur rast atbalstu, lai nebūtu jāpārceļas uz pansionātu? 1


Aleksandra Seļezeņeva (no kreisās) pēc vīra nāves dzīvoklī palikusi viena. Palīdz kaimiņi un samarieši, tikai pietrūkstot sarunas biedru. Attēlā: Ciemos pie Aleksandras atbraukusi Aija Purmale, Latvijas Samariešu apvienības Zemgales nodaļas vadītāja.
Aleksandra Seļezeņeva (no kreisās) pēc vīra nāves dzīvoklī palikusi viena. Palīdz kaimiņi un samarieši, tikai pietrūkstot sarunas biedru. Attēlā: Ciemos pie Aleksandras atbraukusi Aija Purmale, Latvijas Samariešu apvienības Zemgales nodaļas vadītāja.
Foto: Ilze Pētersone

Veci ļaudis ne tik daudz kreņķējas par gadiem kā par saviem spēkiem, kas iet mazumā. Šķiet, vēl vakar varēja gana daudz padarīt, bet šodien jau vajadzīga palīdzīga roka, īpaši tiem, kas palikuši vieni. Kur rast atbalstu, lai sadzīvisku grūtību dēļ nebūtu jāpārceļas uz pansionātu? “Mājas Viesis” apciemo pensionāres Jelgavas novadā, pie kurām palīgi ierodas dzīvesvietā. Profesionāļi to sauc par aprūpi mājās.

Vārdu “pansionāts” viņām labāk nepieminēt, tūlīt seko stingrs “nē” vai “tikai ar kājām pa priekšu”. Ne tāpēc, ka gribētu ko sliktu teikt par sociālās aprūpes centriem, kā mūsdienās sauc veco ļaužu mītnes, bet stingri turoties pie pārliecības, ka pati labākā dzīvošana ir savās mājās. Un, lūdzu, nesaukt par vientuļajām pensionārēm – vēl viens sarunas tabu, jo būt vienam nemaz nenozīmējot justies vientulīgi.

Pie kundzēm ierodos kopā ar Aiju Purmali, kurai aprūpes organizēšana ir ikdienas darbs kā Latvijas Samariešu apvienības (LSA) Zemgales nodaļas vadītājai. Viņa samariešos strādā kopš 2005. gada, katru aprūpējamo pazīst personīgi, zina dzīvesstāstus un apstākļus, kurā brīdī ar ikdienas rūpēm vairs nav tikušas galā. Izvēlētās seniores uz runāšanu nebūšot mudināmas, ja nu drusku patielēsies ar bildēšanos, ar smaidu nosaka mana šodienas pavadone.

Ceļi, kā veci ļaudis nonāk profesionāļu rokās, ir dažādi. Lielākoties viņi paši vai tuvinieki vēršas ar lūgumu pēc palīdzības pašvaldības sociālajā dienestā, kurā speciālisti, izvērtējot pensijas lielumu un apstākļus, pieņem lēmumu par aprūpes pakalpojumu. Reālais darba darītājs atkarīgs no tā, kā katra pašvaldība palīdzību organizē. To var sniegt pašvaldības algoti darbinieki, privāti uzņēmumi vai nevalstiskas organizācijas. Jelgavas novadā kopš 2014. gada šis pakalpojums uzticēts LSA, visā Latvijā samariešu darbu izmanto 40 pašvaldības. Pēc palīdzības vēršas arī bez sociālā dienesta starpniecības, pēdējā laikā arvien biežāk tie ir cilvēki, kuri dzīvo un strādā ārzemēs un kuru vecāki nevēlas pamest dzimteni, tomēr paši ar sadzīvi netiek galā.

Cietās līdz pēdējam

“Silvijai palīdzību vajadzēja daudz agrāk, bet viņa cietās līdz pēdējam. Palīgus sauca, kad vairs nevarēja paiet,” Aija Purmale pastāsta pa ceļam uz Platones pagastu pie vienas no klientēm – Silvijas Liepiņas (78). Jau krietnu laiku kundzei normāli pārvietoties traucējis ceļgals, taču, kad klāt nākušas sāpes gūžas locītavā, staigāšana kļuvusi par mokām. Lai tiktu mājās no divarpus kilometru attālās autobusa pieturas, ceļmalā uz soliņa vai celma nācies piesēst arvien biežāk. Varēja līdzēt tikai operācija, taču rinda uz valsts apmaksāto bija garu garā. “Tas bija izmisums,” vēlāk mūsu sarunā savas sajūtas atcerēsies Silvija. Pašvaldības sociālais dienests kā maznodrošinātai piešķīris naudas pabalstu, bet pa galvu jaukušās domas – kā tiks galā, kad iznāks no slimnīcas. Gūžas locītavu izoperēja agrāk, nekā cerēts – Liepājā, kur rinda iet uz priekšu daudz straujāk nekā Rīgā.

Šodien Silvija savā divistabu dzīvoklī mūs sagaida smaidīga, vēl gan nedaudz atbalstījusies uz spieķa. Telpā patīkams siltums – krāsni kurinot pati, samariešiem lūdzot sanest malku. Divu cilvēku brigāde pie viņas brauc reizi nedēļā. “Palīdz nomazgāties, muguru noberž, pēc operācijas pati nevarēju vannā iekāpt, pēdas apkopj, nagus apgriež.” Pie viena izslaukot istabas, atved pārtiku. Iepērkoties arī pati autoveikalā, kas reizi nedēļā piestāj pie mājas, taču, kad gribas zaļumus, dārzeņus, zvana samariešiem. “Esmu tik priecīga un apmierināta!” par saviem palīgiem saka Silvija. Nupat ieminējusies, ka vajadzīga elektriskā kanna, un necik ilgi kā manta bija sagādāta.

Viņas lielākais kreņķis ir dārzs, kurā savulaik izaudzējusi visu, ko vien vēlējusies. “Kā man tas patika, bija pašai savas ābeles, ogu krūmi, avenes!” Arī darba mūžs pagājis, strādājot par agronomi. Vai izdosies atgriezties savā dārziņā? Ne tik drīz, jo vēl jāsaārstē otra kāja, un tad gan – ne tikai pie zemes darbiem, bet arī uz balli varēs skriet, Silvija pajoko.

Tā dzīvē sagadījies, ka viņai nav savas ģimenes, taču ir māsa un divi brāļi, ar kuriem sazvanās vai paretam aizbrauc ciemos. Par vienatni nesūdzas, esot pieradusi, sauc sevi par kārtīgu kristieti, kas daudz laika velta garīgai dzīvei – lūgšanām, lasa un konspektē kristīgo literatūru, apmeklējusi vairākas Bībeles skolas un svētdienās braukusi uz baznīcu, kas tagad izpaliek. Māsa viņai vaicājot, vai netaisās uz pansionātu, Silvija atbild – nekādā gadījumā.

Podziņa izglāba dzīvību

Aprūpe mājās ietver visdažādākos darbus, tostarp arī drošības pogas ierīkošanu, kas Rīgas pensionāru vidū esot ļoti pieprasīts pakalpojums, skaidro A. Purmale. Nelielā ierīce, kas jānēsā kā aproce uz rokas vai kulons kaklā, paredzēta palīdzības izsaukšanai ārkārtas situācijās jebkurā diennakts laikā. Diezgan tipiski esot gadījumi, ka veci ļaudis nokrīt un paši saviem spēkiem nespēj piecelties, tad jāspiež drošības poga, lai signāls nonāktu līdz dienestam un cilvēks varētu pastāstīt, kas atgadījies.

Praksē notiek visādi – dažiem piemirstas vai vienkārši negribas podziņu nēsāt līdzi, taču tas var arī dārgi maksāt, nosaka A. Purmale. Kāda kundze drošības ierīci glabājusi pie gultas un uz atgādinājumu: kur podziņa? – allaž atbildējusi, ka gan jau nekas slikts ar viņu nenotikšot. Reiz mazgājoties sareibusi galva, sieviete iekritusi vannā un nav spējusi tikt laukā. Tikai vēlā naktī kaimiņi sadzirdējuši kliedzienus un atsteigušies palīgā. Aizvesta uz slimnīcu, pēc tam nogādāta pansionātā, jo pēc kritiena vairs nav varējusi pati pārvietoties, un drīz vien aizgājusi aizsaulē.

Toties kādai citai pensionārei, kas arī dzīvo viena, taču drošības pogu vienmēr nēsā līdzi, tā izglābusi dzīvību. “Kā vēlāk noskaidrojās, cukura līmenis asinīs bija tik zems, ka sieviete bija tuvu komai un vairs nespēja parunāt, taču pogu vēl piespieda un uz zvanu centra darbinieces jautājumiem reaģēja, kā mēs bijām mācījuši, piesitot pie grīdas. Nekavējoties tika izsaukti “ātrie”. Kad kundzi satiku, viņa teica: “Podziņa man izglāba dzīvību!”.”

Ierodamies pie Aleksandras Seļezeņevas Jaunsvirlaukas pagastā, arī viņai pie rokas nav ne drošības ierīces, ne tālruņa, taču būtu noderējuši pagājušajā naktī, kad, kā stāsta viens no daudzdzīvokļu nama kaimiņiem, ar kūju situsi pa radiatoriem pēc palīdzības. Atsteigušies mediķi, bet durvis ciet, ieradušies ugunsdzēsēji glābēji un tikuši iekšā pa logu, tiesa, nācies izsist virtuvē rūti. Šorīt Aleksandra omulīgi sagaida ciemiņus savā dzīvoklī un nakts piedzīvojumus pat nepiemin. Uz jautājumu, kas bija atgadījies, piktojas tikai par caurumu logā – kas to tagad aizlāpīs?

Sanāk arī paraudāt

Pie Aleksandras jeb Sašiņas, kā viņu sirsnīgi uzrunā Aija, nupat atbraukusi arī pastāvīgā samariešu aprūpes komanda – Sandra Broka un Agris Purmalis. Darbus viņi sadala pēc spēkiem: fiziski smagākie – ūdens, malka, iepirkumu maisi – vīrietim; kolēģei – uzkopšana, mazgāšana, pēdu aprūpe un tamlīdzīgi. Šodien Aleksandrai jāatved pārtika, jāsakopj dzīvoklis, jāiznes atkritumu spainis. “Par ēstgatavošanu viņa pati parūpējas,” skaidro Sandra, taču ar tīrīšanas darbiem nav tik vienkārši, jo saimniecei neesot pa prātam, ja tiek pārcilātas mantas. Un tādu klientu nav mazums.

Kamēr kolēģi strādā, priekšniece var piesēst un izrunāties par pagājušās nakts notikumiem. Sašiņa beidzot atzīst, ka viņai vienkārši gribējies paraudāt. “Man bija “obidna” (aizvainojoši – tulkojumā no krievu valodas. – I. P.), ka Ziemassvētki nāk un es atkal viena pati. Tā nu runājos ar sevi un raudāju. Laikam kāds no kaimiņiem bija sadzirdējis un paziņojis.”

Ar veselību viņai, kā jau 85 gadus vecam cilvēkam, mēdz būt visādi, taču galvenokārt nomācot garlaicība, tāpēc palaikam uznāk raudiens. Ikdiena paiet sadzīviskos darbiņos un atmiņās par pagājušo laiku. Aleksandra ir ienācēja no Smoļenskas, vācu okupācijas laikā ar ģimeni atsūtīta uz Rēzekni. Pēc trīs mēnešiem “lēģerī” visi aizgādāti darbos uz laukiem, taču šo dzīves posmu viņa atceras ar prieku – bija jāstrādā, bet saimnieki izturējušies labi, par Annušku vien saukuši. Ātri apguvusi latviešu valodu, vēlāk apprecējusies, iekārtojusies darbā par vilciena pavadoni. Nu palikusi viena, jo dzīvesbiedrs ilgāku laiku kā aizsaulē, bērnu nav, no tuviniekiem piemin vīramāsu, kas dzīvo “dāčās” (domāts vasarnīcu rajons. – I. P.). Sašiņu apciemo tikai kaimiņi un tagad arī samarieši, kas ir vienīgie sarunu biedri, bet viņai tā patīk patērzēt, atcerēties bērnības laiku, paskatīties kopā fotogrāfijas. Kad aprūpētāji dodas projām, Aleksandrai jāraud, jo atkal paliek viena. Šad un tad uznākot domas par pansionātu, taču dienās, kad veselība turas un gaidāmi ciemiņi, viņai vislabākā vieta ir savas mājas.

Pasēdi, “kapeju” uzlikšu!

“Esiet runīgi!” saviem kolēģiem allaž atgādinot Aija Purmale. Vakar apciemojusi pensionāri, kura dzīvo viena, pārvietojas ratiņkrēslā un gandrīz ar visu pati tiek galā, pat pārtiku no autoveikala sev nopērk. Viņas pirmais teikums ciemiņam – nu, pasēdi, es uzlikšu “kapeju”! Ir kundzei gādīgs brāļadēls, kas dzīvo netālu un katru dienu ienāk un izdara, kas vajadzīgs, nāk aprūpētāja un izmazgā veļu, taču tā kārtīgi izrunāties nesanākot. “Aprūpētāji velta laiku sarunām paralēli darbiem, piemēram, kad veic pēdu aprūpi, var parunāties,” pieredzē dalās A. Purmale. Viņa arī no personīgās pieredzes ar saviem vecākiem zinot, cik svarīga senioriem ir komunikācija, par ko jaunie ikdienas steigā pat neaizdomājas. Tāpēc aprūpējamo radiniekiem vienmēr tiek uzdots jautājums par līdzdalību – kāds būs viņu devums seniora dzīvē?

Un atkal gadījumi mēdz būt tik dažādi. Nupat kopā ar Jelgavas pašvaldības sociālo darbinieci jāizšķiras, ko iesākt, ja tuvinieks pensionāram regulāri atņem gandrīz visus ienākumus, ka pārtikai nepietiek. Tā rīkojoties kāds mazdēls, kas no vairāk nekā 400 eiro lielās pensijas vecmāmiņai mēnesim atstāj 20 eiro. “Veci cilvēki maz ēd,” uz aizrādījumu noteikusi viņa sieva. Kaimiņienei tantes kļūstot žēl, viņa atnes pāris maisu ar pārtiku, taču nākamajā rītā ledusskapis atkal tukšs. No aprūpes centra vecā kundze, kurai ir gan atmiņas, gan kustību probēmas, atsakās, jo mazdēls iestāstījis, ka tur nebūšot labi. Šādos gadījumos risinājumu, kā palīdzēt senioram, jācenšas atrast sociālajam dienestam, nosaka A. Purmale.

Pie dakteriem nesa uz rokām

Par spīti ārstu prognozēm, ka mūža nogale būs jāpavada ratiņkrēslā, Terēzija Blūma pēc divām operācijām, kā pati saka, tika uz pekām. Dakteri brīnījušies vien un atzinuši – atlabšanai palīdzējis viņas optimisms. “Arī vēlme dzīvot un samarieši!” piebilst Terēzija, pensionēta Lielvircavas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja ar 63 gadu darba pieredzi.

Pirms pieciem gadiem enerģisko kundzi, kas tolaik vēl dejoja senioru deju kolektīvā, smaga muguras trauma “noņēma no trases”. Kamēr tikusi līdz pareizai diagnozei un operāciju galdam, izcietusi elles mokas. “Es biju beigts cilvēks, pat uz tualeti nevarēju aiziet,” viņa atceras. Vietējā Platones pagasta pārvaldes vadītājs Vladislavs Pogožeļskis piedāvājis palīgos samariešus. Terēzija tik atgaiņājusies, jo izklausījies kaut kas līdzīgs jehoviešiem, taču noskaidrojies, ka organizācijā darbojas pašu cilvēki no Jelgavas. Kad kārtējo reizi vajadzējis braukt pie dakteriem, Agris Purmalis viņu līdz auto pat uz rokām nesis – nosmējis vien, ka tā būšot krietni ātrāk! Ar vadāšanu izlīdzējuši arī atsaucīgi kaimiņi.

Terēzijas fiziskās ciešanas nu aiz muguras, tagad varot iet labāk nekā jaunie – nupat kādreizējais kolēģis viņu atpazinis uz ielas pēc sportiskās gaitas! Katru pārdienu ar autobusu skolotāja brauc uz Jelgavu relaksēties – iegriežas kafejnīcā, satiekas ar brāli, bijušajiem klases vai darba biedriem un pie viena nopērk sev pārtiku.

Samariešu palīdzība joprojām vajadzīga, lai sanestu malku, jo viņa nedrīkst cilāt smagumus, bet grīdu gan savā trīsistabu dzīvoklī izšrubējot pati. Par dejošanu un dārza darbiem jāaizmirst – dakteri aizlieguši. Toties tagad atkal varot braukt ekskursijās. Kādreiz ceļojusi kultūras nama organizētajās, taču pēc operāciju tēriņiem tās vairs nav pa kabatai. “Atkal jāslavē samarieši,” Terēzija nosaka. Jau trešo gadu no pavasara līdz vēlam rudenim LSA aprūpējamiem pensionāriem ar “Latvijas valsts mežu” atbalstu regulāri rīko bezmaksas ekskursijas.

Terēzija sarunā neslēpj, ka liktenis viņai uzlicis vēl smagākus pārbaudījumus – zaudējusi vienīgo dēlu, pirms 14 gadiem – vīru –, tāpēc šai dzīvē vairāk nekas nevar būt par grūtu. Vai par pansionātu kādreiz iedomā? “Tāda vārda manā vārdnīcā nav,” viņa jokojot attrauc un jau pavisam nopietni noskalda – nemūžam.

Galerijas nosaukums
LA.lv