Viens pret bandītu : 78 gadus vecs pensionārs apvārdo varmāku un izbēg no nāves 13
Kad 20. jūlija pēcpusdienā uznāca negaiss un krusa, Bauskas novada Brunavas pagasta viensētas “Raģi” īpašnieks, 78 gadus vecais Ēriks Dravnieks nolēma aiziet istabā atgulties, pirms tam trīs savus suņus, kam bail no pērkona, ielaižot priekšnamā. Ēriks pamodās bez divām minūtēm četros no tā, ka viņam strauji tika norauta sega, no spēcīga sitiena pa deniņiem un kliedzieniem, lai atdod naudu. Ēriks pazina uzbrucēju: tas bija netālu dzīvojošais 38 gadus vecais Andrejs, kas vairākas reizes tiesāts un nesen iznācis no cietuma.
“Aizsargājoties no uzbrucēja, tomēr paspēju ar vienu roku satvert telefonu un uzspiest ciparus 112. Dzirdēju, ka tajā galā man atbild, un es kliedzu: palīgā! “Raģi”! Atbildi nesagaidīju, vairāk neko nepaspēju pateikt, jo Andrejs mani sāka žņaugt. Sapratu, ka par savu dzīvību nāksies cīnīties saviem spēkiem,” atceras Ēriks.
Neraugoties uz cienījamo gadu skaitu, viņš nebija plikām rokām ņemams. Jaunībā Ēriks trenējies skriešanā un boksā, paticis strādāt fiziskus darbus un tas patīk joprojām (apkopj piecus hektārus zemes, tur kazas, vistas, pīles, zosis), nedzer, nesmēķē, lieto kazas pienu un nesmādē jēlas olas. Padomju gados bijis fabrikas “Daile” direktora vietnieks, tāpēc arī māk runāt ar cilvēkiem: tas, kā vēlāk uzzināsim, bija tikpat svarīgi, cik labā fiziskā forma.
Iegāza atsaucīgā sirds
Pēc būtības Ēriku iegāza labā sirds. Tas pats, kas 7. septembrī Gulbenes novadā kādu sievieti, kas paņēma savā automobilī stopētāju – vīrietis sievieti nogalināja un pēc tam automašīnu sadedzināja…
Bet Ēriks pāris reižu ar savu “Audi” bija aizvedis Andreju ar viņa drauģeli uz veikalu pēc aliņiem. “Pēc vīru sarunām es sapratu, ka mani, pensionāru, viņi uzskata par biezo, kam naudu nav kur likt. Bet patiesībā naudas man nav daudz, mājās bija kādi 40 eiro. Es pat biju spiests no vīriem ņemt piecus eiro par katru braucienu, jo mans 30 gadus vecais “Audi” uz simts kilometriem tērē 12 litrus degvielas. Spēj tik liet! Īsti jau man, kas nekad mūžā nav lietojis alkoholu, nepatika viņus vest pēc dzeramā. Citiem kaimiņiem normālās darīšanās izpalīdzu daudz labprātāk,” skaidro Ēriks.
Krampis pret muskuļiem
Andrejs mājā bija iekļuvis, izsitot tualetes logu. Ērika augums ir 178 centimetri, Andrejs – pāris centimetrus garāks. Ēriks kalsns un krampīgs, Andrejs – muskuļots. Jauns vīrietis pret pensionāru. Saimnieks uzbrucēju ar vienu roku no visa spēka satvēra ap sānu kā skrūvspīlēs, kas acīmredzot varmāku apmulsināja.
“Sapratu, ka man Andrejs jāapvārdo. Skatījos viņam acīs un runāju tikai labu: mīļais Andrej, tev jau dzīvē grūti gājis, vecāki pametuši, neuztraucies, viss būs kārtībā un tamlīdzīgi. Andrejs mani vairs nesita, bet gribēja dabūt telefonu, ko biju aizmetis aiz drēbēm. Biju ticis laukā no gultas un pamazām virzīju Andreju ārā no istabas, savu tvērienu neatlaižot,” atceras Ēriks.
Bet virtuvē uz galda stāvēja nazis… Andrejs to paķēra un dūra Ērikam sirds rajonā. Par laimi, uzbrucējs īsti netrāpīja: asmens nogāja saimniekam gar sānu, kā vēlāk izrādījās, atstājot 15 centimetrus garu rētu. Pa to laiku, cīnoties, runājoties, cieši kopā abi sasniedza mājas ārdurvis.
“Grāmatās biju lasījis: ja no visa spēka saspiež plaukstā asmeni, tas negriež, tikai nedrīkst ļaut tam izkustēties. Ar visu spēku satvēru asmeni nazim, kas bija Andrejam rokā, izrāvu to un aizsviedu. Kā vēlāk izrādījās, sviediens bija tik stiprs, ka nazis iedūrās koka sienā pusotru centimetra dziļi, bet plaukstai ne skrambas! Es tiešām nezinu, kas tobrīd darījās galvā Andrejam, kurš nebija dzēris, tikai tāds paģirains, bet viņš iesaucās: “Es pavēlu tevi vest mani uz Bauskas autoostu!” Atbildēju: “Labi, mīļais, kur vajag, tur tevi aizvedīšu. Tikai atļauj man kādas bikses kājās uzvilkt!” stāsta Ēriks.
Aiztenterējuši atpakaļ uz istabu, kur Ēriks ar vienu roku kājās uzrāva džinsus, zābakus, mugurā – ādas vesti, kurā bija automobiļa atslēgas.
Pārņēma iniciatīvu
“Audi” durvis bija vaļā – Andrejs gar to bija grābstījies. Bet iniciatīvu tagad pārņēma Ēriks, kurš droši nokomandēja: “Sēdies!” Un Andrejs iesēdās automašīnā.
“Braucu ar 150 kilometriem stundā un bez obligātajām tuvajām gaismām. Cerēju, ka 20 kilometru garajā ceļā mani pamanīs kāds policists. Nekā. Braucot turpināju sarunāties ar Andreju, šis arī tā kā saguma: es jau neko no dzīves nesaprotu, tikai pa cietumiem vien… Pie Bauskas autoostas ieradāmies 20 minūtes pāri četriem. Viss bija noticis ļoti ātri. Speciāli apstājos uz ceļa nepareizā vietā, aiz manis taurēja citi autovadītāji, bet neviens jau nenojauta, kas ar mani notiek. Andrejs, paņēmis līdzi autoradio vāciņu, mani atstāja un iekāpa autobusā. Iegaumēju tā numuru un devos uz policiju, kas turpat pāri ceļam, un teicu: esmu sasists, sadurts, aplaupīts!
Pēc desmit minūtēm man paziņoja, ka Andrejs ir apcietināts. Pēc nedēļas četri policisti viņu rokudzelžos atveda uz manām mājām, kur Andrejs rādīja un stāstīja, ko darījis. Neatvainojās. Man jau to arī nevajag. Man vajadzēja būt beigtam. Bet es novārdoju varmāku ar psiholoģisko spēku un arī fiziskā spēka man pietiek. Nav bail dzīvot tālāk. Uzmanīgāks gan būšu,” stāstu pabeidz Ēriks.
Pilnīgi skaidrs, ka Andrejs tiek apsūdzēts laupīšanā un zagšanā, bet par slepkavības mēģinājumu prokuratūra vēl lems pēc tiesu medicīnas ekspertīzes, kas tiks veikta cietušajam.
