“Viens tūlīt būs”: Mildas Klampes dzeja 0
Milda Klampe studējusi filoloģiju, vēlāk teoloģiju Latvijas Universitātē, 2003. gadā ieguvusi maģistra grādu teoloģijā.
Kopš 1991. gada strādā Latvijas Bībeles biedrībā par redaktori, kopš 2000. gada – korektore AS “Lauku Avīze”. Pārvalda senebreju un sengrieķu valodu. Mildas Klampes dzeja iekļauta kopkrājumos “Atjaunotne” (“Amnis”, 1998) un “Dzejas dienas 2001” (“Jaunā Daugava”, 2001), “Viens dzejolis. 2013” (“Mansards”, 2013), iznācis dzejas krājums “Ījab, Esjab!” (“I&A”, 2005), sakārtots otrais krājums. Tapuši akadēmiski raksti par teoloģiski lingvistiskām tēmām, aktīvi līdzdarbojusies jaunā Bībeles tulkojuma izveidē.
– Kā tev, ticīgam cilvēkam, gada ritumā iezīmējas Lieldienas?
M. Klampe: – Lieldienas kristietim sākas ar kristībām. Tad katrs nokāpj līdz ar Kristu kapā, lai ar Viņu uzceltos Augšāmcelšanās rītā. Apzināti šo Ceļu staigāju trīsdesmit vienu gadu. Sākuma posmā ir liela vēlme tajā ieraut līdzi citus. Bet šajā posmā jābūt uzmanīgam ar to, ko saproti tālākceļā – ikvienam pašam ir jānonāk līdz galamērķim, jo nevari to nedz kādam ierunāt, nedz iedziedāt, nedz ierakstīt. Visas šīs darbības ir kā dzīves Ceļa zīmes tiem, kas vēl tās nespēj paši ieraudzīt Gara skatījumā.
Iekšēji Ceļš ir virzījies uz augšu, tuvojoties arvien vairāk krusta viduspunktam. Jā, tie ir krusta ceļi ik dienas, bet tas ir Viņa Krusts, ko esmu izvēlējusies. Lieldienas man ir atgādinājums katru gadu – nepazaudēt šo Krusta godības teoloģiju – sevišķi mūsdienu piekrustotajā pasaulē, kad spilgti ieraugāma tās patiesās būtības devalvēšana.
– Nevar jau apņemties – tagad es rakstīšu garīgu, tagad – laicīgu dzeju. Kā tev atnāk dzejoļi?
– Garīga dzeja jeb teksti dziesmām patiesi ir tikuši ar šādu mērķi rakstīti, jo domāti attiecīgai auditorijai un attiecīgam notikumam baznīcas ritā. Bet teikšu, kā savulaik atzinis kāds teologs: kristietis pēc savas iekšējās būtības nevar uzrakstīt negarīgu jeb laicīgu dzeju. Un šo nedalīto būtību cilvēks meklētājs arī meklē. Dzeja bija Dieva pirmvaloda, varbūt tās koncentrētības dēļ, un, tajā runājot, tu piekļūsti Viņam vistuvāk. Dzejošana ir nākšana pie sākumiem, bieži arī tā atnāk – iešanā, staigāšanā. Protams, ar formu ir strādāts un tiek strādāts.
– Nu jau vairāk nekā divi gadi pagājuši, kopš klajā nācis jaunais Bībeles tulkojums, pie kura strādāji arī tu. Vai jūti, ka tas iegājies? Un kā tagad, ar laika atstarpi, vērtē padarīto?
– Paldies par šo jautājumu. Tas mudina pārdomāt par kopsavilkumiem, lai gan divi gadi nav ilga laika distance. Jauno tulkojumu izmanto gan teologi, garīdznieki, gan laji, t. i., baznīcas ļaudis, gan literāti sekulārajā vidē – katrai lasītāju auditorijai ir savi argumenti par vienu vai otru Rakstu vietu, bet kopumā uzstādījums par valodnieciski jaunu tulkojumu ir paveikts. Laika ierobežojuma dēļ ne visu izdevās izstrādāt lingvista Bleses parafrāzētajā trimdas tulkojumā. Šis jautājums – par valodu trimdā – atkal ir aktualizējies. Kāda tā būs? Kā un vai mēs to mēģināsim saprast? Lai nepazaudētu savējos un viņu nākamos.
Jaunajam tulkojumam, domāju, pārcelties pāri kancelejiskajam valodas stilam palīdzējis Glika tulkojuma iespaids, viņa tiešā, sulīgā lingvista atļaušanās. Tā kāds laikmets pārmet laipu nepatiesuma ielejai no viena patiesuma krasta uz otru.
Mani priecē tas, ka darbs tiek pilnveidots gan ar skaidrojošo materiālu, kas iepriekšējos gadu desmitus bija ļoti skops vai kā nebija vispār, gan ar tehniskajiem līdzekļiem – jo nu tas ir pieejams cilvēkiem, kas lasa un lasīs nākotnē grāmatas digitālā izpildījumā.
Debesu gals
Kā putekļi mēs uzputam,
kā zeme – noputam.
Skrien viens un visi zemei līdz,
vienalga – nepalīdz.
Pusmūžu sēžu es uz klints,
līdz manī pasaule skrien, dzinkst.
Un, kad tā manī izput,
Tu Vēju tanī uzpūt.
Bet Ēģipti siseņi noēd,
vārtos vecdieņi dēd.
Kā tukšis noplok vergturis,
hei, mana tauta, tevi vairs netur!
Sarkanjūra uz visām pusēm,
mēs aizmūkam paklusi klusēm,
bez brīnuma tā sausa,
jo visi dzer no rūgtā kausa.
Ir katram sava zeme – Apsolītā,
tik ne tā – Apsālītā.
Ak, celies, māte Debora,
ir laiks, tā stunda, hora!
Tas nekas, ka tukšs lauks.
Caur tevi Viņš Mājās sauks.
Tas nekas, ka tu lauzta maize.
Tā nav vairs tava raize.
Tas nekas, ka tu izliets vīns,
ka tikai pilna Nīla.
Tas nekas, ka nekas vairs mans,
jo caur, pār un iekš – viens Gans,
viena maize, viens vīns un mielasts,
zemē pārkaisītajiem – Debesu gals.
Viens
Viens tūlīt būs.
Un Gaisma nesarūs.
Viens tūlīt nāks
un pāri rokas klās.
Kad zemei auksti,
kad tā trīc,
tu Viņā plauksti,
augšup stīdz.
Viens tūlīt būs.
Un viss par Vienu kļūs.
Viens tūlīt nāks
un savus augšup vāks.
Kad zeme saplok,
kad tā šķīst,
tu Viņā ietop
Asinsšķīsts.
***
Saule atlaida
visus dūriena ķertos.
Mēness apstaigāja
visus sērdzīgos.
No viena pasaules gala
līdz otram
izauga pasaules sākums –
kā ricinkoks.
Es uzkāpu pašā galā.
Mani iespriegoja
Mūžības loks.
***
Absolūtais reizrēķins –
ir nereizrēķināt.
Bet sareizrēķināties
ar citiem.
***
Atpulksteņojusies.
Kā pielaikota
bezlaikam –
sirdspulksteņojusies
laikam.
