VIENSĒTU STĀSTI: Āboli, ziedi un dzeja 0
Ar Beverīnas novada Kauguru pagasta zemnieku saimniecības “Svitkas” vārdu noteikti pazīstami tie, kas “Top” veikalos pērk mūsu zemē audzētos ābolus. “Svitku” āboliem ir laba slava (garša, izskats, kvalitāte), un tāpēc, kā saka saimnieki, problēma nav ābolus pārdot, bet gan izaudzēt. 80 tonnas aizejot tirgū “grabēdamas”, kaut arī cena veikalos sasniedz pat 95 santīmus kilogramā.
Kad Baldones observatorijā fiziķis un astronoms Modris Eliass beidza ar radiotele-skopijas metodi pētīt Sauli un atguva savu senču īpašumu “Svitkas”, 1994. gadā tajā sāka dzīvot, tad bija jādomā, ko ar mantojumu iesākt.
“Sākumā audzējām kartupeļus, bet uzkrita slimības. Iestādījām nedaudz zemeņu. Tomēr jutām, ka nav tas. Paldies speciālistiem, kas pierunāja stādīt ābeles, pārliecināja, ka ābeles paspēs izaugt, kamēr vēl esmu dzīvs,” atceras Modris Eliass. Tā abiem ar kundzi Māru, kas pirms tam strādāja Baldones sanatorijā par ārsti, dzīve apmeta kūleni. Sākums jau bijis grūts, labi, ka bijis starta kapitāls: dzīvoklis un apbūves gabals Baldonē, mežs.
Vienlaikus tika sakopta un apdzīvota 19. gadsimtā celtā dzīvojamā ēka, kas nu ir visīstākais vēstures un arī kultūras piemineklis. “Svitkas” no muižas izpircis M. Eliasa vecvectēvs Mārcis, vectēvs Miķelis izveidojis spēcīgu saimniecību, kas tika mantojumā Miķeļa jaunākajam dēlam, bet viņu Latvijai aukainie 20. gadsimta vēstures grieži aizveda uz Rietumiem, kur viņš Čikāgā mira, neatstājot mantiniekus. Tā nu “Svitkas” pienācās Miķeļa vecākā dēla dzejnieka Kārļa Eliasa (1899 – 1985) radu līnijai. Interesanti, ka no “Svitkām” Kārlis bija labprātīgi atteicies, jo jutis sevī dzejnieka, nevis zemnieka garu.
2005. gadā uz “Svitkām” pārcēlās saimnieku dēla Kalvja ģimene. “Dzīve sastāv no cikliem. Divdesmit gadus biju strādājis vairumtirdzniecībā. Patika, bet redzēju, ka “Svitkās” trūkst darbaroku un tirdzniecības māku. Kad sāku šeit dzīvot, ātri sajutu, ka manī iemājo senču spēks. Sievai atrast darbu tuvumā nebija problēmas – labi zobārsti vienmēr bijuši pieprasīti. Bet pats ķēros pie ābeļdārza. Pamazām ābelēm izkopām pareizās vainaga formas. Stādījām un vācām. Sagrāvām mītus, ka pašmāju ražotājs nevar iekļūt veikalu tīklā, ka latvieši nevar sadarboties, ka reklāma nestrādā. Iesaistījāmies Skolas augļu programmā. Ir laba kvalitāte, un klientiem esam labi saprotami,” stāsta Kalvis Eliass.
Trīs gadu laikā ābolu realizācija veikalos palielinājusies vairākas reizes. Tiek plānots tuvākajā laikā dubultot izaudzēto apjomu. Vecajā zirgu stallī šobrīd tiek paplašināta un uzlabota ābolu glabātava. “Es pavasarī, skatoties uz ziedošu dārzu, domāju, ka man, iespējams, ir labākais darbs pasaulē. Esam videi draudzīga saimniecība, necenšamies dabai kaut ko atkarot, augu aizsardzības līdzekļus lietojam minimāli. Kukaiņus aplasa putni, peles – cauna, lapsa, stārķi. Sliktākos ābolus Kocēnu zirgaudzētavā iemainām pret organisko mēslojumu. Ābeles ražo un aug griezdamās.”
Protams, gadās arī likstas, piemēram, sals krietni papostījis divu hektāru lielo bumbieru plantāciju, kaut arī tika izvēlētas ziemcietīgas šķirnes ‘Suvenīrs’ un ‘Mramornaja’. 7,6 hektāru lielajā ābeļu plantācijā aug gandrīz tikai ziemas vai ziemas/rudens šķirnes, jo vasaras šķirnes nevar uzglabāt, turklāt vasarā ābolu ir pilns tirgus. Visvairāk ir lietuviešu šķirne ‘Auksis’ (labi glabājas, garšīgi) un krievu ‘Sinap Orlovskij” (lieli, garšīgi, bet mēdzot slimot), kā arī baltkrievu ‘Antejs’, kazahu ‘Altanat’, igauņu ‘Telisāre’ un latviešu ‘Iedzēnu’. K. Eliass pārliecināts, ka šobrīd ir īstais laiks stādīt vēl: tirgus iekarots, reklāma laba, tostarp skolēnu vidū, kas būs pircēji pēc dažiem gadiem. Bet uz ābeļu pirmo ražu jāgaida pieci gadi.
“Visam jānotiek pakāpeniski, kredīti ir, bet tādi, lai kādu likstu gadījumā vienā brīdī nepaliktu bez visa. Senajai mājai veicām kapitālo remontu, pēc būtības jauna māja tika iecelta iekšā vecajā. Celt pilnīgi jaunu māju būtu nozīmējis noskatīties, kā vecā sabrūk. To nevarējām pieļaut,” nosaka K. Eliass, liekot saprast, ka dzīvē visu nevar izmērīt naudā.
Uzziņa Raidījumu par saimniekiem klausieties Latvijas radio 1. programmā sestdien, 2. jūnijā, plkst. 16.05. Atkārtojums 9. jūnijā plkst. 6.03. |
