Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
11. janvāris, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Ar bišu čaklumu un tālredzību

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Viensētu stāsti mūs aizved līdz “Viesturu” mājām Ķeipenē – te saimnieko Ķeipenes pagasta pašpārvaldes vadītājs Vilnis Sirsonis ar sievu Sigitu, meitām Anci (12) un Elzu (10). Mājas vēsture ir mazliet vecāka par pašas ģimenes vēsturi.

 

Mājvieta gan šeit jau ir bijusi – veca kalēju māja. Viļņa mammai te padomju laikos dzīvojis tēva brālis. Ģimene mantoja onkuļa māju, izpētīja konstrukcijas un secināja – jābūvē vietā jauna, jo vecu nebūs vērts pārbūvēt. Tā ķērušies pie darba, pašu spēkiem 90. gados sākot celt māju, kas arvien neesot pabeigta.

Sirsoņu ģimenes nams ir blakus Viļņa vecāku mājām. Savulaik Viļņa vecākiem bija paprāva saimniecība – turēja lopus un kopā ar dēla ģimeni aprūpēja 21 ha zemes, kur aptuveni 16 ha ir lauksaimniecības zeme un nedaudz mežs. Viļņa tēvs Voldemārs Sirsonis savos 84 gados turas braši, bet viņa sieva gan jau kādu laiku veselības problēmu dēļ ir aprūpējama.

Kādreiz labākai iztikšanai audzējuši, gatavojuši un visu veduši uz Rīgu tirgot. No piena sēja sierus, krejoja krējumu, gatavoja biezpienu un veda uz tirgu rīdziniekiem. Bijušas pat ieceres paplašināties un turēt vairāk lopu. Tomēr, laikiem mainoties, Viļņa tēvs tagad vēl tur tikai dažus lopiņus un aprūpē piemājas saimniecību. Jaunajiem tam neatliktu laika.
Viesturi2_LV_16

Dienā, kad iebraucam, arī pats saimnieks Vilnis muguras vainas dēļ palicis gultā. Studentu gados nemākulīgi paceltais baļķis licis par sevi manīt… Vilnis gan cer ātri izveseļoties, jo darāmā daudz. Un kā nu ne – saimnieks ne tikai ilgus gadus vada Ķeipenes pagastu, bet arī darbojas biedrībā, kas palīdz piesaistīt līdzekļus Ķeipenes situācijas uzlabošanai. Šā iemesla dēļ, ka iesaistījies biedrībā un pēc labākās sirdsapziņas veic darbus sava pagasta labā, radušās pat problēmas ar KNAB.

Iespējams, Sirsoņu māja vēl nav pabeigta tieši tāpēc, ka tās saimnieks ir ļoti aktīvs, sabiedrisks cilvēks un paša mājām laika pietrūkst. Vilnis 90. gadu sākumā beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, kļuvis par meža inženieri tehnologu, tomēr darba gaitas no profesijas aizvedušas krietni tālu, šobrīd viņš tikai sagādā malku un aprūpē savu nelielo mežu. Citiem to neuztic, jo Vilnis vislabāk zinot, kā gādāt par mežu un kādu to atstāt bērniem. Reiz uz mežu esot braukuši kopā ar tēvu, bet tagad ņemot talkā kaimiņu. Mežs esot izbraucams tikai ziemā, kad zeme sasalusi.

Viļņa saimniecībā ir arī deviņas bišu saimes. Bites ir mieram, un darbos iesaistīt var arī meitas – mazākā medus burciņām zīmē etiķetes. Elzai padodas zīmēšana, un šobrīd viņa savu talantu attīstot. Savukārt Ance mācās mūzikas skolā klavierspēli. Pati saimniece vēlas izkustēties, tādēļ divreiz nedēļā Ķeipenē apmeklē jogas nodarbības.

Kad pirms daudziem gadiem Vilnis šaubījies, vai pietiks spēka pagasta vadīšanai, Sigita atbalstījusi vīru kandidēt pagasta vēlēšanās. Diez vai Vilnis pats zināja, cik sūra izvērtīsies cīņa ar birokrātiju un cik daudz laika paņems vēlēšanās nodrošināt ķeipeniešiem labākus apstākļus, noturot cilvēkus pagastā. Arī saimniece toreiz nenojauta, cik daudz laika prasīs vīra darbs. Sigita pati strādā pirmsskolas izglītības iestādē 
”Saulīte”, ikdienā viņa ir tā, kas aprūpē māju.

Pirms daudziem gadiem abus “saprecinājusi” kaimiņu tante, kura vasarās dzīvojusi netālu no Viļņa iesāktās jaunbūves. Sigita pie viņas pilsētā bija īrniece. Un tante sadomājusi abus saprecināt. Sigita smējusi – iešot tikai tad, ja būs sava māja. Lai vai kā, bet māja uzcelta, kaut līdz pabeigšanai vēl esot jāpagaida. Sākums ģimenei nebija viegls. Viens otram iepatikās, bet Sigita devās strādāt uz ārzemēm, un Vilnis gaidīja Latvijā. Atbraukusi Sigita nopelnīto ieguldījusi mēbelēs un citās lietās, lai māju varētu sākt apdzīvot. Pilsētas meitenei gan nav bijis viegli iedzīvoties laukos, bet ar laiku iemācījusies daudzas lietas. Arī puķes vairs nenonīkstot, bet kupli zaļo visās telpās gan ziemā, gan vasarā. Taču arī pēc daudziem šeit pavadītiem gadiem Sigita uzskata, ka laukos var dzīvot tikai stipri cilvēki.

Un Vilnis jau daudzus gadus rūpējas par to, lai tādi cilvēki laukos paliktu. Saruna turpinās par Ķeipenes pagastu, par cīņu ar valsti, birokrātiju, reformām un centieniem, neskatoties uz visu, saglabāt vietējiem iedzīvotājiem nepieciešamāko: izglītību, medicīnu, kultūru, ceļus… Vilnis kā pagasta pašpārvaldes vadītājs priecājas, ja no Ķeipenes nebrauc prom, bet uz šejieni pārceļas. Vēsture atkārtojoties, jo te ir sens pilskalns, kur dzīvojuši no Latgales ienākušie senči. Visiem zināmā pūces sakta savulaik izrakta Ķeipenes pilskalnā. Novadu reformas gan Ķeipeni pievienoja lielajam Ogres novadam, tomēr Vilnis nesūrojas – ķeipenieši paši daudz izdara savā labā.

 

Raidījumu par Ogres novada Ķeipenes pagasta “Viesturiem” klausieties Latvijas Radio 1. pro-grammā sestdien, 12. janvārī, plkst. 16.05.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+