Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. maijs, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Bērzaunē kā Toskānā

vienseta863

– Pie jums izskatās gluži kā Toskānā, – tā apgalvojuši itālieši, viesojoties Madonas novada Bērzaunes pagasta zemnieku saimniecībā “Līvi”.
Tā kā DACE un RAIMONDS MELDERI Toskānā nav bijuši, tad atliek vien noticēt, ka kalnainā ainava, kas paveras no kazu fermas, līdzinās šim Itālijas reģionam.

 

Raimonds ir veterinārārsts, kazkopis un zemnieku saimniecības “Līvi” īpašnieks, bet Dace pēc profesijas ir farmaceite asistente un Bērzaunes aptiekas īpašniece. Viņi ir vecāki trim bērniem – Līvai (20), Didzim (17) un Laurai (10). Melderu ģimene dzīvo Raimonda vecvecāku celtajās mājās “Apariņas”, kas atrodas pagasta centrā.

– Māja ir sena, celta 1920. gadā, bet katra nākamā paaudze to ir paplašinājusi. Domāju, ka mājas nosaukums cēlies no vārda “apart”, bet, tā kā kalnainā apkārtne nav piemērota zemkopībai, tad mājas nosauktas par “Apariņām”, – stāsta Raimonds. – Vispirms sāku nodarboties ar cūku mākslīgo apsēklošanu, bet pirms septiņpadsmit gadiem man piedāvāja iegādāties simt kazas. Kazkopis, kas vēlējās tās pārdot, teica – tu kļūsi bagāts, un tas izklausījās tik vilinoši. Man nebija nekādas pieredzes darbā ar kazām, bet mantkārība ņēma virsroku, – smaidot atzīstas Raimonds.

Dace atceras, ka vīra lēmums par kazu iegādi viņu pārsteidzis nesagatavotu.

– Tolaik tikko biju sākusi strādāt aptiekā, mājās divi mazi bērni, bet Raimonds nolēmis audzēt kazas. Es līdz tam kazas biju redzējusi tikai bildē, taču vīrs saka – rīt tās atvedīs. Tonakt nevarēju aizmigt, domāju, simt kazas, tas nozīmē vismaz simt litrus piena rītā un vakarā. Vienīgais mierinājums bija Raimonda pirms kāzām dotais solījums, ka viņš man laukos neliks dubļus brist un vergot saimniecībā. Esmu dzimusi Varakļānos, bet kopš pusaudzes gadiem dzīvoju Madonā. Par laimi, kazas nāca komplektā ar diviem slaucējiem. Tagad jau ganāmpulkā ir vairāk nekā trīssimt kazu.
Vienseta162

Zemnieku saimniecība “Līvi” nodarbojas ar kazas siera ražošanu. Lielākoties tas ir mīkstais siers ar dažādām piedevām – sierāboliņu, ķiplokiem, baravikām. Bet klasika ir kazas piena siera bumbas ar ķiplokiem augu eļļā, kas ievietotas stikla burciņā ar uzmundrinošo nosaukumu “Labrīt”.

– Iegādājoties kazas, mums tika piespēlēti arī biznesa partneri. Viens no viņiem – slavenais šefpavārs Mārtiņš Rītiņš, ar kuru sadarbojamies vēl šodien. Viņš ir ziķeris, izglītoja mani siera gatavošanā. Sākumā nesapratu, ko īsti Mārtiņš grib. Viņš pasūtīja fetas sieru, bet es nezināju, kādam jābūt labam fetas sieram. Mārtiņš mani sākumā audzināja, ka nav sanācis gana labs. Sapratu, ka neko neprotu. Nākamajā reizē vedu viņam produkciju un man pašam likās, ka nekā prātīga nav. Bet Mārtiņš priecīgi teica – redz, kā šoreiz sanāca! Tagad man būtu bailes piedāvāt sieru tik prasīgam 
klientam, bet toreiz biju tāds muļķis, ka nesapratu, ko daru. Vienā ziņā tā ir vieglāk, daudz nedomājot, mesties ūdenī un peldēt, – uzskata Raimonds.

Viņu var dēvēt par nopelniem bagātu kazkopi, jo 2009. gadā no toreizējā Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera rokām saņēmis Atzinības krusta diplomu, kurā godināts par Atzinības krusta kavalieri.

– Sapratu, ka man šajā svinīgajā brīdī būs jāsaka pateicības vārdi. Braucot uz Rīgu, gatavoju savu runu, bet, kad uzkāpu uz pjedestāla, varēju tikai pateikt – paldies un pēc pauzes vēlreiz – paldies. Vēl šodien brīnos par to, ka daru to, kas patīk, un mani vēl apbalvo, – noteic Raimonds.

Dace neslēpj, ka sākuma gados ar kazas siera tirgošanu pārāk spoži neveicies.

– Latvieši kazas siera produkciju nespēj novērtēt. Tirgū mums vaicāja – kāpēc piedāvājat kazas, nevis govs piena sieru? Pircējiem likās pazemojoši iegādāties kazas piena sieru, lai gan patiesībā tā ir delikatese. Madonā savus pircējus jau esam pieradinājuši pie kazas siera un degustācijas vairs nav jārīko. Ja visā Latvijā šo sieru tā cienītu kā Madonā, tad mums būtu nevis viena, bet divdesmit kazu fermas, – ir pārliecināta Dace.

Raimonds paskaidro, ka tagad paši vairs ar produkcijas tirgošanu neaizraujas. Katram jādara savs darbs. Vieni ražo, citi tirgo.

Vienseta031– Vīrs ir saimniecības vilcējspēks un ideju ģenerators. Kad Raimonds saspārnojas par daudz, mēs viņu piebremzējam. Un, protams, kad nepieciešams, mēs ar bērniem dodamies palīgā. Taču es neuzskatu, ka bērniem obligāti būtu jāturpina mūsu iesāktais darbs. Kazkopība ir mūsu izvēle, un negribu, lai bērni to uztvertu kā slogu. Reiz dēls tā žēlīgi teica – man jau te būs jāpaliek par saimnieku. Viņa balsī bija dzirdama nolemtība. Taču mēs paši vēl esam spēka gados. Drīzāk jau mazbērni varētu būt mūsu darba turpinātāji, ja viņi to vēlēsies. Mēs dzīvojam gandrīz kā pilsētnieki. Madona ir tikai desmit kilometru attālumā. Vecākā meita studē Rīgā, bet abi jaunākie bērni mācās Madonā. Viņi nav auguši kopā ar lopiem, jo kazu ferma atrodas trīs kilometrus no mājām. Sešos vai septiņos vakarā darbs fermā ir beidzies un mēs baudām mājas dzīvi gluži kā pilsētnieki. Cenšamies ar Raimondu vakaros par kazām vairs nerunāt. Manas darba dienas aizrit, strādājot aptiekā, lai gan laukos aptieka nav peļņas avots. Tomēr laukos bez tās nevar iztikt. Pilsēta šķiet tuvu tikai tiem pagasta iedzīvotājiem, kam ir savs transporta līdzeklis. Mani klienti lielākoties ir vecāka gadagājuma ļaudis, kam nav tik vienkārši aizkļūt līdz Madonai. Lauku aptiekārs pilda arī psihologa pienākumus. Zinu teju vai katras tantes dzīvesstāstu. Pabeidzot Medicīnas skolu, man bija doma stāties Medicīnas institūtā, bet izgāju par sievu pie Raimonda un tā arī mana karjera beidzās. Mēs ātri nobriedām kāzām, lai arī bijām pazīstami tikai divas nedēļas. Patiesībā nebijām vēl iepazinuši viens otru. Mani ar Raimondu iepazīstināja viņa brālis. Kad par to stāstīju vecākajai meitai, viņa bija pārsteigta. Vaicāja, ko tu sacītu, ja es izdomātu precēties pēc divu nedēļu pazīšanās? Atbildēju, ka tad es teiktu – tu neesi prātīga, jo tādu kā tavs tēvs vairs nav kur paņemt, – nosmaida Dace.

Viņa uzskata: tik veiksmīgi izdodas saimniekot tāpēc, ka nebija sabojāti ar vecās sistēmas priekšrocībām, kad pašiem nekas nebija jādomā, tev ieliek mutē knupīti un dari, kā no augšas liek.

– Mēs nebijām iemācījušies no valsts neko gaidīt. Mums nebija nekādu zināšanu mārketingā, visu darījām pēc izjūtas. Tāpat mums nebija ne bagātu vecāku, ne īpašumu, no kā varētu atsperties. Viss ir tikai pašu spēkiem paveikts. Ir tādi saimnieki, kas gatavi kuru katru brīdi mainīt nodarbošanos. Šodien audzē kazas, bet rīt jau ziloņus. Mēs tādi neesam. Mums patīk stabilitāte, ja kazas, tad kazas. Protams, var jau kaut ko attīstīt tālāk un idejas gaisā virmo, bet pamatā gribam ar abām kājām stāvēt uz zemes. Vīrs fiziski vairāk ir iekšā saimniecības darbos, bet manā pārziņā ir skaitļi, sarunāšana un atrunāšana. Man patīk, ka mūsu dzīvesvieta ir šķirta no saimniecības. Nemaisāmies arī strādniekiem pa kājām. Pirms Ziemassvētkiem bija liels pieprasījums pēc siera. Devos uz sierotavu strādniecēm palīgā. Bet, kamēr es viļāju vienu siera bumbu, viņām jau gatavas desmit. Man tās sanāca kantainas, bet strādniecēm skaisti apaļas. Sapratu, ka es tikai maisos pa kājām. Varēju vien līmēt etiķetes uz burciņām. Katram ir sava niša, kur darboties, – spriež Dace.

Kad esam nobaudījuši dažādos un garšīgos kazas sierus, vēlamies aplūkot arī ganāmpulku. Saimnieku pavadībā dodamies uz pļavu pie piena devējām. Mūs ieraugot, viss ganāmpulks sāk strauji tuvoties. Man pat sametas bail, vai nenotrieks no kājām. Raimonds mierina – kad kazas redzēs, ka mums nav līdzi nekādu gardumu, tad apgriezīsies un dosies projām. Tā arī notiek. Es pie sevis tikai nodomāju, no kurienes radies aplamais teiciens – stulbā kaza?

Radioraidījums “Viensētu stāsti” par zemnieku saimniecības “Līvi” īpašniekiem Daci un Raimondu Melderiem skanēs 26. maijā pulksten 16.05 Latvijas radio 1. programmā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+