Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
24. maijs, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Brīvdienas pie sievasmātes


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Iebraucot Cesvaines pagasta brīvdienu mājas “Pie sievasmātes” plašajā pagalmā, kur tikko pļautas zāles svaigā smarža sacenšas ar ievziedu raisīto rūgtenumu un mazputniņu treļļus cenšas pārspēt gaiļu uzstājīgā dziesma, tā vien gribas iesaukties – labi gan dzīvot laukos!


 

Saimnieki ANITA un ARVĪDS GREIDIŅI to nenoliedz, un viņiem bieži nācies dzirdēt jūsmīgus vārdus no viesiem, kas atpūtušies brīvdienu namiņā.

– Pilsētnieki brauc uz laukiem, lai atpūstos, baudītu romantiku, mieru, dabu un svaigo gaisu. Bet mums pašiem lauku sēta saistās ar lielu darbu, kuru veicot stundas neskaitām. Brīvdienās iznāk strādāt pat vairāk nekā darbdienās. Zāles pļaušanai vien jāvelta savas septiņas stundas, – stāsta Arvīds.

Viņi abi darbdienas aizvada, strādājot algotā darbā. Arvīds ieņem atbildīgu amatu, viņš ir Valsts meža dienesta Centrālvidzemes virsmežniecības pārvaldes virsmežzinis, bet Anita šajā pašā pārvaldē strādā par sekretāri. Atgriežoties mājās, abiem sākas otrais darba cēliens saimniecībā. Ģimenē gan valda tāda neoficiāla darbu dalīšana, kas izriet no katra interesēm un prasmēm. Arvīds ir atbildīgs par celtniecību, Anita gādā par viesu pamielošanu. Anitas mammas Eleonoras aprūpē ir kūts un lopiņi. Dēls Roberts, kas mācās Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, savā pārziņā ņēmis tehniku, bet vienpadsmitgadīgā meita Dārta palīdz mammai klāt mielastu galdus un uzturēt mājās kārtību.

Brīvdienu namiņam ir interesants nosaukums “Pie sievasmātes”. Anita paskaidro, kā tas radies.
Vienseta1-ak

– Kad mēs ar Arvīdu apprecējāmies, viņš labprātīgi atnāca dzīvot pie sievasmātes, un, tā kā man aug meita, es arī pēc gadiem būšu sievasmāte, tāpēc jāsāk jau laikus trenēties.

Anitas vecāki atnāca dzīvot uz “Grūbām”, kad viņa sāka mācīties 1. klasē. “Grūbas” pirmās neatkarības laikā bijusi lauksaimnieciski attīstīta lielsaimniecība. Anita no bērnības atceras, ka sētā slējusies milzīga rija, no kuras tagad nekas vairs nav palicis pāri. Toties pārējās vecās saimniecības ēkas jaunie saimnieki pēc iespējas cenšas saglabāt.

– Mēs tā īsti nezinām šo seno māju vēsturi, taču radām šodienas vēsturi. Tagad gribam lielo ēku izremontēt un sakārtot tā, lai bērni to justu kā pamatu, lai gribētu atgriezties, nevis braukt projām, – noteic Anita.

Iecere par viesu brīvdienu māju raisījās pamazām. Sākotnēji saimnieki to bija domājuši celt sev.

– Kad pie mums ciemos ieradās radi un draugi, kopskaitā ap četrdesmit cilvēkiem, nebija īsti kur visiem sarūmēties. Tāpēc nospriedām būvēt nelielu mājiņu ar pirtiņu. Anita prot ļoti labi gatavot, un galvenais, ka viņai patīk to darīt, tāpēc arī labprāt uzņemam ciemiņus un viņi novērtē mūsu viesmīlību. Pamazām pie mums sāka ierasties ne tikai radi, draugi, paziņas. Vēlmi šeit pavadīt brīvdienas izteica arī svešinieki, – stāsta Arvīds.

Laika gaitā izveidojās laba sadarbība ar Cesvaines un Daugavpils tūrisma informācijas centriem. Kad pirms diviem gadiem Cesvainē norisinājās 3 x 3 nometne, latviskās virtuves iemaņas tika apgūtas “Pie sievasmātes”.

Vienseta5-ak– Saradās daudz dalībnieku, ap piecdesmit, stāstīju un rādīju, kā gatavo putraimdesas un kartupeļdesas, ko garšīgu var uztaisīt no medījumu gaļas. Pērn Cesvaines pilī ieradās festivāla “Baltica” dalībnieki un man palūdza, lai izvāru viņiem zupu. Sākumā teica, ka būšot simt cilvēku, bet pēdējā brīdī paziņoja, ka trīssimt. Es no tā daudzuma nenobijos, vienīgi satraucos, kur dabūt tik lielu katlu. Nācās pēc tā steigā braukt uz Cēsīm. Kad pilī atklāja tekstilmākslas izstādi, man palūdza saklāt galdu piecdesmit personām, bet atkal izrādījās, ka ieradīsies divreiz vairāk viesu. Visi tika pamieloti, un rīdzinieki pēc tam vaicājuši – kas klāja galdu? Pie jums jau vēl smalkāk nekā Rīgas restorānā, – par sava darba novērtējumu stāsta Anita.

“Grūbu” mājās ir liela seno laiku maizes krāsns, kurā vienlaikus var izcept sešus trīs kilogramu klaipus. Ja viesi vēlas, Anita viņus pamāca, kā cep saldskābmaizi, rudzu maizi, tumšo maizi ar augļiem un riekstiem. Bieži vien savu pirmo kopīgo kukulīti vēlas izcept jaunlaulāto pāris. Anita nekādos kulinārijas kursos nav mācījusies, bet viņa spriež, ka šī prasme varbūt ielikta jau šūpulī, jo viņas vecāmāte gatavojusi ēst vācu kungiem un arī mammai piemīt šis ķēriens.

Kamēr runājamies, iezvanas Anitas tālrunis. Saku – laikam jau kādi tūristi grib pieteikties viesos. Tā arī ir, Anita teic – būs jāuzņem skolēnu grupiņa. Kas tad viņiem tiks piedāvāts?

– Arvīds izrādīs savu mednieka dārgumu krātuvi, stāstīs par gūtajām trofejām, zvēriem, medībām. Savukārt es vadīšu praktiskās nodarbības, kā trāpīt mērķī. Medību ieroci šādam nolūkam nedrīkst izmantot, tāpēc izlīdzamies ar pneimatisko šaujamo. Rīkojam arī čiekuru kaujas un, ja bērni vēlas, dodamies aplūkot milzīgo bebru māju. Tā kā mums ir liels pagalms, kurā var satilpt 500 ļaužu, iespējams kārtīgi izskraidīties, spēlējot bumbu. Pēc visām šīm izklaidēm piedāvājam sarīkot arī pikniku, – pastāsta Anita.

Tad Arvīds mūs vedina aplūkot viņa medību trofeju namiņu. Tā bijusi sievas ideja, ka visi šie dārgumi liekami vienā vietā un izrādāmi ciemiņiem. Lai turp nokļūtu, jākāpj augšā pa kāpnēm uz tādu kā slēpni. Tur Arvīds mūs cienā ar karstu, saldu dzērienu, ko dēvē par mednieku zilonīti, bet Anita pasniedz meža gaļas uzkodiņas. Trofeju mājā aplūkojami zvēru galvaskausi, ragi, ģērētas ādas, izbāžņi. 
Vienseta4-ak

– Medniekam visas trofejas ir vērtīgas, bet man visvērtīgākie ir staltbrieža ragi, kas ir sudraba medaļas ieguvēji. Tovakar mēs ar Anitu vilkām runkuļus, un pēkšņi viņai saku – jābrauc uz medībām, jūtu, ka šoreiz Fortūna būs manā pusē. Staltbriedis tika nomedīts piecpadsmit minūšu laikā. Ja medību dieviete Diāna ir labvēlīga, tad viss notiek. Kad meita nāca pasaulē, es tobrīd biju medībās, atrados augšā kancelē, kad man pa tālruni pavēstīja šo prieka ziņu. Tāpēc arī meitai ir divi vārdi – Dārta Diāna, – paskaidro Artūrs.

Bet, runājot par medījuma garšas īpatnībām, Anita uzskata, ka nav nekā izcilāka par aļņa teļa gaļu.

– Mēs ar savu darbošanos nemērķējam uz to, lai kļūtu turīgi. Vairāk rūpējamies, lai kādreizējā stiprā Ulmaņlaika sēta būtu godam sakopta. Svarīgi, lai katrā latvju sētā augtu spēcīgs ozols, un mums tāds ir, ko stādījuši iepriekšējie saimnieki. Taču, ja viesiem pie mums patīk, jūtamies gandarīti, – teic Artūrs. Un Anita viņa teiktajam piebilst: – Mēs esam viensētnieki, kam patīk uzņemt ciemiņus.

 

Raidījums “Viensētu stāsti” par brīvdienu mājas “Pie sievasmātes” saimniekiem Anitu un Artūru Greidiņiem skanēs 25. maijā plkst. 16.04 Latvijas Radio 1.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+