Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
3. februāris, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Darbiņš mums prieku deva

kalnini2_aj_15

Inga un Zigmunds Kalniņi ir kārtīga latviešu zemkopju ģimene, pašos labākajos spēka gados, audzina trīs bērnus. Līvai ir vienpadsmit, Nikam deviņi, bet jaunākajai Sanijai pēc dažām dienām paliks seši gadi. Visi dzīvo Ingas vecāku celtajā plašajā mājā Kazdangas nomalē, apsaimnieko vairāk nekā 200 hektārus zemes, no kuriem 170 hektāri atvēlēti sējumiem.

 

Vēl viņiem pieder neliels mežs un zivju dīķi. Kalniņi ir pārliecināti, ka izvēlējušies īsto saimniekošanas modeli un apjautuši, ka lauksaimniekošana ir viņu abu īstais aicinājums.

Ingas tētis Aivars Kliests Kazdangā strādāja par agronomu, meitēns jau no mazām dienām brauca viņam līdzi skatīties, kā ar, sēj, kā izaug labība, kā novāc ražu. Vienai vecaimātei Vecpilī bija neliela lauku saimniecība, vasarās vajadzēja palīdzēt ravēt dobes, uzpasēt govis. Otra vecmamma audzēja puķes, pārdeva, pelnīja ar tām naudu. Arī Ingai tas likās jauki un ieinteresēja. Tagad Inga lepojas ar to, ka bērnībā viņai lika strādāt, iemācīja lauku darbus, bija prieks par pašas paveikto un prieks, ka citiem no tā prieks. Un par nākamās profesijas izvēli nevajadzēja lauzīt galvu – būs lauksaimniece. Pabeidzot Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu, kur apguva agronoma specialitāti, pilnīgi loģiskas bija studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā – tur Inga ieguva bakalaura grādu dārzkopībā.

Savukārt Zigmunds ir rīdzinieks, jau pamatskolas pēdējās klasēs jutis sevī pedagoga aicinājumu. Bet tad kādu vasaru aizbraucis līdzi draugam uz atgūto īpašumu laukos, palīdzējis, ko varējis, kā pratis. Iepatikusies vide, miers, klusums visapkārt, un puiku sāka saistīt lauki. Tādēļ pēc 9. klases beigšanas pilsētas jaunietis devās uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, pēc tam uz studijām Jelgavas akadēmijā, kur arī satika Ingu.

“Un tā nu mēs te Kazdangā esam, te strādājam un, mūsuprāt, neslikti,” kautrīgi nosaka Zigmunds. Inga piebilst: “Tas tāpēc, ka mums ir pareiza attieksme pret darbu. Arī tautasdziesmā teikts – darbiņš mums prieku deva, pilnu kūti labībiņas. Ja piever acis uz dažām lietām un nebūšanām, tad laukos dzīvot ir labi. Svaigs gaiss un veselīga pārtika, miers un klusums visapkārt, pats sev esi kungs un noteicējs, vari atslēgties no burzmas un kņadas, saplānot visu uz priekšu. Ppēdējos gados atļaujamies aizbraukt ceļojumos kopā ar bērniem, bijām Taizemē, bijām visi Zviedrijā, ceļojumus organizējam paši, tā sanāk krietni lētāk. Bet tajā pašā laikā dzīvot laukos ir ekskluzīvi un dārgi, to var atļauties tikai stipri cilvēki, un tādi jūtamies un esam.” 
kalnini_AJ_15

Inga teic, ka viņiem bijis viegli sākt saimniekošanu, vecākiem jau bija iestrādes, kūts, saimniecības ēkas, zeme, kaut kāda tehnika. Kā jau daudzi otrās neatkarības gadu pirmie zemnieki, arī Kalniņi izmēģinājuši visus iespējamos saimniekošanas veidus. Audzējuši agros dārzeņus, turējuši govis un cūkas, sējuši labību, arī griķus un ķimenes. Bet nu jau vairākus gadus ir palikuši tikai pie laukkopības – lielās platībās sēj ziemas un vasaras rapsi, kviešus, miežus. Pa hekt-āram atvēlēts kartupeļiem un dārzeņiem. Zigmundam patīk noņemties ar zivīm, dīķos audzē karpas, zivju mājā tās caurtekošos baseinos var uzglabāt un piedāvāt tirgū līdz pat pavasarim.

Zigmunds stāsta: “Kādreiz traktorā kāpu ar nepatiku, domāju, tūlīt atkal tas lūznis saplīsīs. Tagad esam iegādājušies visu nepieciešamo tehniku, labu un spēcīgu. Jūtam, ka varam apstrādāt vairāk, zemes kļūst par maz. Mums vai bērniem nāksies to par dārgu naudu atpirkt no dāņiem, vāciešiem vai austriešiem, bet tā tad būs sagandēta ar ķimikālijām, ilgi un dārgi vajadzēs to atveseļot. Valdībai jau sen bija pienākums izdomāt kādas sviras, kas ierobežotu mūsu Latvijas lauku iztirgošanu ārzemniekiem, jo tiem svarīga tikai ātras peļņas gūšana un neinteresē, kā būs nākotnē. Mums cerība ir mūsu bērnos, mūsu iesāktā turpinātājos. Jau tagad bērni redz un saprot, kā jāstrādā, lai nopelnītu naudu, mēs arī mācām viņiem to darīt. Nikam ir savas agro kartupeļu vagas, zemeņu dobes, kuras viņš apsaimnieko un arī saņem attiecīgu samaksu.”

Kas ir tas dzinulis, kas liek tik traki ņemties, rauties, strādāt? Inga teic: “Mums ir daudz draugu, kad viņi atbrauc ciemos, apskatās saimniecību, tad mūs vienmēr paslavē – re, kādi jūs malači, cik daudz esat padarījuši, atkal kaut kas jauns
uzsākts. Un mums pašiem liekas, ka tiešām esam malači, un gribas vēl vairāk kaut ko sasniegt. Tieši draugi mums ieteica piedalīties Sandras Kalnietes rīkotajā konkursā “Senču aicinājums”. Necerējām uz panākumiem, bet mūs novērtēja un 2010. gadā ieguvām pirmo vietu. Balvā saņēmām ceļazīmi uz lauksaimniecības izstādi Francijā. Šāds pagodinājums atkal ir spēcīgs stimuls darboties vēl labāk.”

“Nevaram savu dzīvi iedomāties citādu un prom no Kazdangas. Te ir mūsu draugi, mājas, iesāktais, redzam tam turpinājumu. Un Kazdanga nav nekāds nostūris,” uzsver Zigmunds. “Pagastā ir vienreizēja projektu koordinatore, ko tik viņa nedabū cauri. Ir atjaunots kultūras centrs, notiek koncerti, izrādes, pasākumi, tiek rīkoti dažādi kursi. Meita dzied korī, dēls trenējas sporta zālē vieglatlētikas disciplīnās, reizi nedēļā pats apmeklēju angļu valodas kursus. Inga ir beigusi vairākus citus izglītojošus kursus – zīda apgleznošanā, ajūrvēdā, pērlīšu vēršanā, pašlaik apmeklē flamenko deju kursus Liepājā. Visi mēs kļūstam gudrāki, katra jauna lieta dod pienesumu.”

 

Uzziņa

Raidījumu par Aizputes novada Kazdangas pagasta Priedīšu māju saimnieku Ingas un Zigmunda Kalniņu ģimeni Latvijas radio 1. pro-grammā klausieties 4. februārī plkst. 16.05. Atkārtojums 11. februārī 6.02.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+