VIENSĒTU STĀSTI: Dāsnā nektāra zeme 0
– Ligita, šeit taču ir īsta nektāra zeme, atliek tikai pavasarī iestādīt un rudenī novākt. Arī vasara par mēnesi garāka nekā Vidzemē, – tā pirms daudziem gadiem teikusi Ligitas vecmāmiņa Milda, kad pirmo reizi ieradusies no Taurenes apciemot mazmeitu. Nektāra zeme atrodas Zaļenieku pagasta Ūziņos, kur “Mednieku” mājās saimnieko LIGITA un ULDIS STRAZDIŅI.
Pusi no nedēļas savās dzimtajās mājās aizvada arī meita GUNITA KULMANE, kura pirms trim gadiem pārņēma no mammas Ūziņu bibliotēkas vadīšanu, kā arī turpināja vākt un apkopot novadpētniecības materiālus. Pārējā laikā Gunita ir kopā ar savu ģimeni – vīru un abiem dēliem Rīgā.
– Ūziņi man vienmēr bijusi mīļa vieta, bet, kopš esmu “saslimusi” ar novadpētniecību, man radusies īpaša piederības sajūta dzimtajai pusei. Ja esmu uzzinājusi, kā 1913. gadā celts Ūziņu biedrības nams un cik lielas pūles savulaik bijis jāpieliek, lai izveidotu parku, tad nevaru pret to visu izturēties vienaldzīgi. Dzimtās vietas vēstures izzināšana rada piesaisti, ja to nezini, tad tā tevi neskar līdz sirds dziļumiem. Tāpēc ir tik svarīgi bērniem stāstīt par dzimtā novada pagātni, izciliem cilvēkiem, kuriem šeit kārts šūpulis, lai jaunajai paaudzei radītu piederības un sakņu sajūtu, – uzskata Gunita.
Pēc tik emocionāliem vārdiem ierosinām aiziet līdz Ūziņu bibliotēkai. Ēkas priekštelpā patlaban vērojama fotogrāfiju izstāde “Ūziņi no putnu lidojuma”.
– Cenšos, lai vietējie ļaudis biežāk vērtu vaļā bibliotēkas durvis, un šī izstāde daudziem šķita interesanta. To apmeklēja arī tādas ģimenes, kas kopš 2006. gada nebija iegriezušās bibliotēkā, bet tagad atkal piepulcējušās lasītāju saimei.
Un kādu lasāmvielu Ūziņu iedzīvotāji vislabprātāk izvēlas?
– Liela piekrišana ir periodiskajiem izdevumiem un īpaši žurnāliem, tostarp arī “Mājas Viesim”. No daiļliteratūras klāsta ir iecienītas latviešu rakstnieku grāmatas. Kāds astoņdesmitgadīgs kungs ir izlasījis visas rakstnieces Skaidrītes Gailītes sarakstītās grāmatas. Viendien uz bibliotēku atnāk viņa mazdēls un saka – opis vēlas lasīt vēl kādu Skaidrītes Gailītes grāmatu. Es viņam saku – rakstniece nespēj tik ātri uzrakstīt jaunu grāmatu, kā tavs opis lasa. Ūziņos dzīvo daudz vecu ļaužu, kuri nespēj atnākt līdz bibliotēkai, tad paņemu viņu izvēlētās grāmatas un pati nogādāju lasītājiem. Lai arī strādāju šeit tikai pusslodzi, taču nevaru paņemt atvaļinājumu, jo kā gan cilvēks, kurš pieradis lasīt, var mēnesi iztikt bez grāmatām. Es nespētu regulāri braukāt uz Ūziņiem un strādāt bibliotēkā, ja vīrs Artis nepelnītu maizei akciju sabiedrībā “Ceļu pārvalde”, kur viņš ir degvielas mašīnu operators. Bet novadpētniecības darbam es ziedoju savu brīvo laiku un līdzekļus, – teic Gunita.
Ūziņus no pagasta centra Zaļeniekiem šķir septiņi kilometri, un savulaik tiem tika piešķirts godpilns ciema nosaukums. Tagad ciema vairs nav, jo nav daudz kā – ne kādreizējā iedzīvotāju skaita, ne skolas, ne ambulances, ne pienotavas, ne veikala. Pirms laiciņa likvidēja pēdējo veikalu, kas šeit bija pastāvējis deviņdesmit gadus. Gunita skumji secina, ka tagad Ūziņos palikusi tikai bibliotēka un kapsēta.
Viss bija citādi, kad pirms teju piecdesmit gadiem šeit ieradās astoņpadsmitgadīgā biškope Ligita.
– Es uzaugu starp Raunu un Dzērbeni. Tētis man ieteica mācīties Vecbebru lauksaimniecības skolā par biškopi. Pēc skolas beigšanas mani nosūtīja darbā uz kolhozu “Pavasaris”, kura centrs atradās Ūziņos. Mēs vēl aizvien dzīvojam kolhoza pirmajā celtajā mājā “Mednieki”. Man biškopes darbā tolaik bija jāaizstāj uz diviem gadiem padomju armijas rindās iesauktais puisis. Tolaik kolhozā bija divdesmit bišu saimes, bet, kad biškopis atgriezās mājās, man piedāvāja kļūt par kluba vadītāju, – atceras Ligita.
Un kā viņa iepazinās ar savu nākamo vīru Uldi? Te domas dalās.
– Es atnācu mājās no dienesta padomju armijā un ieraudzīju spriņģojam vienu meitēnu, – tā uzskata Uldis.
– Nē, bija citādi. Es jau tolaik strādāju klubā, un tu nāci skatīties tur rādītās filmas, – stāsta Ligita.
Lai kā arī bija, bet viņi abi saskatījās un 1966. gadā svinēja kāzas. Pēc gada pasaulē nāca dēls Aldis un vēl pēc laiciņa meita Gunita. Kad 1969. gadā Ūziņos vēra vaļā bibliotēku, aicināja Ligitu uzņemties šo darbu. Viņa pabeidza bibliotekāru kursus un četrdesmit gadus līdz aiziešanai pensijā tur arī nostrādāja. Papildus vēl vākdama novadpētniecības materiālus. Tāpēc Ligitai ir liels prieks, ka meita turpina viņas iesākto.
Taču “Mednieku” saimnieces sirdsdarbs ir daiļdārza kopšana. Lai arī dārzā augu skaits jau tuvojas simtam, Ligitai allaž gribas doties uz stādaudzētavām un pameklēt kādu retumu. Ne reizi vien “Mednieki” ieguvuši pagasta sakoptākās sētas titulu.
– No rīta pamostos un viņas vairs nav, vakarā eju gulēt un Ligitas vēl nav mājās. Visu laiku tikai ar kapli rokā ņemas pa dārzu. Es pat nezinu, vai ieguldītās pūles ir tā vērtas, – prāto Uldis.
Gunita piebilst, ka dārzā zāliens aizvien sarūk, bet puķu dobes izplešas. Diplomētā biškope Ligita pēdējos gados atgriezusies arī pie bitēm, patlaban viņai ir četras saimes.
Savukārt Uldis ar dēlu Aldi rosās savā zemnieku saimniecībā, astoņdesmit piecos hektāros audzējot rapšus, kviešus, miežus.
– Mēs jau visu ko izmēģinājām. Kolhoza laikā es strādāju par traktoristu, bet, kad mūs palaida brīvāk, uzcēlām kūti, sapirkām tehniku un sākām saimniekot. Turējām buļļus, kas rūkdami skrēja pa pļavu, tad iegādājāmies aitas, bet tas bija švaks bizness, nevienam vilnu nevajadzēja. Bija laiks, kad turējām divpadsmit govis, tad ķērāmies pie cūku audzēšanas, bet uzpircēji mūs piekrāpa. Mums pat ir bijusi vistu ferma, taču tagad ar lopiem ir cauri, palikuši tikai suns un kaķis, – stāsta Uldis.
Gunita piebilst, ka sākumā tētis kaķi nemaz nav gribējis, bet tagad abi ar Miķelīti esot labākie draugi.
– Kad mūsu iepriekšējais kaķis Pēteris aizgāja pie debesu Pētera, braucām uz Jelgavas dzīvnieku patversmi pēc jauna kaķa. Vēlējāmies paņemt kādu pelēksvītraini, bet beigās izvēlējāmies melnu ar baltām ķepiņām – Miķelīti. Viņš ir ļoti medīgs, – pieņemto runci slavē Gunita.
“Mednieku” rota ir ne vien Ligitas aprūpētais daiļdārzs, bet arī ābeļdārzs. Un kā lai tāds nebūtu, ja Ligitas krusttēvs ir pazīstamais augļkopis Jānis Kārkliņš.
– Viņš savulaik deva padomus arī manai mammai, kādas ābeles audzēt. Tagad mums jau iestādītas pāri par simt ābelēm un desmit šķirnes. Āboli nav mūsu bizness, audzējam tos sev, radiem un draugiem, – stāsta Ligita.
Strazdiņu mājām dots vārds “Mednieki”, tāpēc vaicāju, kuri tad ir tie lielie mednieki?
– Mēs šo mājas vārdu nelikām. Kad 1978. gada Ziemassvētkos sākām te dzīvot, mājai vārds jau bija iedots. Pirms tam mēs mitinājāmies daudzdzīvokļu namā, – saka Uldis.
Gunita klāsta, ka “Mednieki” ir ļoti atbilstošs mājas vārds, jo mednieku patiešām netrūkst, un viņa uzskaita – tētis, brālis, brāļa dēls, vīrs – viņi visi ir aizrautīgi mednieki.
– Būs jau atkal jāiet pasēdēt tornī uz “lūri”, bet, lai kā es censtos, savus laukus no mežacūku uzbrukumiem nevaru nosargāt, – atzīst Uldis.
| Raidījums par Zaļenieku pagasta “Mednieku” māju saimniekiem Ligitu un Uldi Strazdiņiem, kā arī viņu meitu Gunitu Kulmani skanēs Latvijas 1 radio, raidījumā “Viensētu stāsti” 8. decembrī, plkst. 16.05. |
