Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
19. aprīlis, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Gribējāt trīs? Lūdzu!


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Pirms desmit gadiem bijām iecerējuši nodarboties ar lauku tūrismu, bet tad sapratām, ka vispirms “jānovij” pašiem sava ģimenes ligzdiņa, – teica Skrundas pagasta “Lejasmāļu” saimniece INGA FREIMANE.


 

Vecā māja ir nojaukta līdz pamatiem, un patlaban Inga ar vīru Jāni, piecus gadus veco meitu Elvu un dēliem, divus gadus vecajiem dvīņu puikām Hariju un Henriju, dzīvo pirtiņā. Taču divstāvu koka namiņš ir tik omulīgi iekārtots, ka vairāk līdzinās nelielai dzīvojamai mājiņai.

Inga un Jānis pēc “izcelsmes” ir kuldīdznieki. Kad viņi izveidoja ģimeni, un tas notika agrīnā jaunībā – Ingai bija astoņpadsmit, Jānim par dažiem gadiem vairāk –, nolēma: jāiegādājas lauku māja.

– Jānis ir kaislīgs makšķernieks, tāpēc raudzījāmies, lai mājas tuvumā būtu ūdeņi. No daudzajiem piedāvājumiem izvēlējāmies “Lejasmāļu” mājas, gar kurām plūst Venta. No īpašniecēm, māsām Ritas un Ausmas, uzzinājām, ka šajās mājās vasaras aizvada aktieri Harijs Liepiņš un Mudīte Šneidere. Reiz, makšķerējot Ventā, viņš bija noskatījis šīs mājas un devies pie kolhoza priekšsēdētāja aprunāties, vai nevar pa vasarām apmesties kādā stūrītī. Kad mēs 1997. gadā iegādājāmies “Lejasmāļus”, mums vaicāja, vai nebūs iebildumu, ja aktieru pāris turpinās šeit pavadīt vasaras. Diemžēl mums kopā ar Hariju Liepiņu iznāca aizvadīt tikai pusotru vasaru, jo tad viņš ar laivu aizbrauca mūžībā. Ar Hariju un Mudīti bija ļoti interesanti būt kopā, viņu dialogi līdzinājās teātra izrādei. Pēc Harija aiziešanas Mudīte vairs uz “Lejasmāļiem” nebrauca, teica – nevēlas atgriezties vietā, kur bijusi laimīga, – stāsta Inga.

Jaunie saimnieki ir saglabājuši dažas leģendārā aktiera piemiņas lietas un, kad uz vecajiem pamatiem sliesies jaunais nams, tajā būs atvēlēts kāds stūrītis arī šīm lietām. Inga skaidro, ka jaunie “Lejasmāļi” līdzināsies vecajiem, vienīgi būs augstāki griesti, lielāki logi un ierīkota centrālapkure. Saimniekošanas sākums Freimaņiem nebija viegls. Kad bija iegādāta vecā, 1900. gadā celtā māja, visi līdzekļi iztērēti, tad iezagās šaubas, vai rīkojušies pareizi. Inga tolaik vēl mācījās, Jānis bija bez darba, tāpēc nācās iztikt no rupjmaizes un kartupeļiem. Taču viņi šo grūto posmu godam izturēja un pamazām dzīve kļuva rožaināka.

Jānis Jelgavas Lauksaimniecības universitātē izmācījās par mežizstrādes inženieri un tagad strādā par koksnes uzmērītāju. Inga turpat Jelgavā apguva uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Patlaban papildina zināšanas Juridiskajā koledžā, un viņas darba vieta ir Skrundas novada pašvaldība, kur strādā par administratīvo lietu nodaļas vadītāju.

Saimnieki apzinās, ka jauno māju bez kredīta ņemšanas neuzslies, bet, tā kā abiem ir stabilas darba vietas, tad var to atļauties.
Vienseta3-ak

– Mums ir arī zemes un ēku resursi. Ja kas mainās, varam lielajā kūti turēt lopus, mūsu rīcība ir 79 hektāri zemes, kas ir kopā ar mežu. Tagad savas zemes platības atvēlam kaimiņiem, lai pļauj sienu un gana lopus. Taču sapnis par lauku tūrismu arī nav izplēnējis, – piebilst Inga.

Tā kā Jāņa aizraušanās ir makšķerēšana, tika iztīrīti pieci aizauguši dīķi un tajos ielaisti zivju mazuļi. Kad 2005. gada bargajā ziemā daudz zivju noslāpa, Jānis vēl ilgi nevarējis to pārdzīvot.

– Mani jau kopš bērnības vilinājuši ūdeņi, bet uz Ventu makšķerēt bija jālavās pa kluso, jo mamma neļāva to darīt. Kad biju vēl pavisam mazs, mans tētis, glābjot upes ledū ielūzušo draugu, pats noslīka, – par traģisko notikumu stāsta Jānis.

Lai arī Inga un Jānis uzauguši Kuldīgā, taču šajā pilsētā viņi neiepazinās. Viņi viens otru ieraudzīja, pateicoties saviem vecākiem.

– Jāņa mamma apprecējās ar manu tēti, un tad jau es nevarēju nepamanīt glīto puisi ar gaišiem matiem un zilām acīm. Sākumā vecāki šaubījās, vai mums vajadzētu precēties, jo, ja starp mums būs kādi strīdi, viņi katrs aizstāvēs savu bērnu. Kad gatavojāmies precēties, Jāņa kursa biedrs man vaicāja, kā tu zini, ka viņš tev ir īstais? Atbildēju – es nezinu, bet jūtu. Varu vien pateikties liktenim, ka esmu tikusi pie tik laba vīra.

Viņš ir ļoti prātīgs, septiņas reizes nomērīs un tikai tad griezīs. Es rīkojos otrādi. Vīrs visu prot veikt savām rokām, lieliski tiek galā ar bērniem. Viņš pat prot noteikt āderes, norādot, kur jānovieto gultas, – vīra prasmes uzteic Inga. Viņa atceras, ka jau skolas laikā zinājusi – precēsies tikai aiz mīlestības un nevis tādēļ, ka, piemēram, pieteicies mazulis.

– Kazdangas lauksaimniecības tehnikuma laikā no mūsu grupas divpadsmit meitenēm sešas jau bija tikušas pie bērniem. Bet mēs ar Jāni šajā ziņā nesteidzāmies. Gandrīz desmit gadus nodzīvojām divatā. Mēs uzskatījām – vispirms izglītība, darbs un tad bērni. Mēs abi esam uzauguši piecu bērnu ģimenē. Pēc kāzām spriedām, cik mums varētu būt bērnu. Nospriedām, ka trīs. Kad piedzima meita, sacīju – vēl uz vienu bērnu saņemšos, bet vairāk gan ne, jo tas ir pārāk sāpīgs process. Nākamajā reizē tikām pie dvīņiem. Dieviņš laikam nolēma – gribējāt trīs bērnus? Nu tad lūdzu, te viņi ir! Harijs par Henriju ir divas minūtes vecāks. Harijam vārdu devām par godu Harijam Liepiņam. Savukārt Henrijs jau kopš piedzimšanas brīža tik ļoti līdzinājās Jānim, ka vēlējos viņu nosaukt par Jāni. Taču vīrs iebilda, ka man jau ir pamatīga Jāņu kolekcija – tēvs, vectēvs, brālis, vīrs. Māja gan mums jāuzceļ, kamēr bērni vēl mazi, jo, kad būs izauguši, iespējams, mēs ar vīru paliksim vieni. Tomēr ļoti ceru, ka vismaz viens no bērniem vēlēsies palikt un saimniekot “Lejasmāļos”, – prāto Inga.

 

Raidījums par Skrundas pagasta “Lejasmāļu” uzņēmīgajiem saimniekiem Ingu un Jāni Freimaņiem skanēs 20. aprīlī plkst. 16.05. Latvijas Radio 1. programmā “Viensētu stāsti”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+