Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. maijs, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Ja grib un var

camani3_ad_11

Aknīstes novada Asares pagasta saimniekiem Valentīnai un Miervaldim Čāmāniem visa ir tik daudz, ka grūti uzskaitīt: 18 darbinieki, 250 hektāru aramzemes, 100 cūkas, 28 Šarolē gaļas govis ar teļiem, trīs lielās kravas automašīnas pārvadājumiem, divi veikali, degvielas uzpildes stacija, tehnikas rezerves daļu tirgotava, brīvdienu māja, pirts,

 

sava māja, topošā ģimenes māja un, protams, lielākā vērtība dēli Ainis un Agnis (abi zemnieki, saimnieki), meitas Baiba (strādā Ārlietu ministrijā) un Dace (darbojas bankā).

Runājot par biznesu, M. Čāmāns saka: “Ļoti liels darbs ieguldīts. Daudz kas ir izdarīts un veiksmīgi aizgājis, izņemot gateri, bet negribu lielīties un plātīties. Gribu tikai teikt, kas var sanākt, ja grib un var. Kad pirms 20 gadiem sākām saimniekot, nekā daudz jau nebija. Kad nopirkām veco “Siliņu” māju, gribējām to atjaunot, bet, par laimi, gudri cilvēki neieteica to darīt, vieglāk nojaukt un no jauna uzcelt. Pareizi jau bija. Ko var gribēt no mājas, ja pagrabā govs tika turēta… Tagad mājai beidzot ir ielikti pamati. Bet pirmo mēs atjaunojām kūti. Pusgadu ar tačkām mēslus vedām ārā. Tur bija piecas grīdas. Kopsaimniecības laikos kā bija sakrājušies mēsli, tā lika grīdu virsū, un tā piecas reizes. Tagad jau esam finansiāli atspērušies bez liekas miljonu ķeršanas bankā, nopirkām jaunu “fūri” par 130 tūkstošiem, apkalpojam zemniekus, vedam visu, ko vajag, tagad – minerālmēslus no Lietuvas.”

Miervaldis slavē sievu Valentīnu, kas māk skaitīt naudu, jo ir grāmatvede. Pats padomju gados bija šoferis, tagad smejas, ka agrāk domājis, ka kolhozi uzvarēs zemniekus, bet sanācis otrādi. Pats tagad tam labs piemērs. Saviem darbiniekiem maksājot labi – vidējā alga 350 lati, “fūru” šoferi sezonas laikā varot nopelnīt līdz pat 1000 latiem mēnesī. Bet jāstrādā kārtīgi un dzert nedrīkst. Agrākos laikos reiz visiem darbiniekiem saimnieks no rīta licis iepūst alkometrā, jo licies, ka visi tā lēni dienu iesāk: promiles bijušas visiem. Tad arī Miervaldis kļuvis ļoti stingrs.
camani1_AD_11

“Kadru mainība mums nav liela. Ja kādreiz vajag atrast kādu darbinieku, tas nemaz nav tik viegli. Ir tādi, kas teic, ka nevar atļauties strādāt no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā,” piebilst Valentīna. “Jā, savus bērnus no laika gala esam nodarbinājuši. Prieks, ka viņi nav aizbraukuši meklēt laimi ārzemēs – nu nav ko latviešiem tur darīt. Latviešiem ir jāmācās un jādabū darbs tepat Latvijā vai jārada darba vietas pašiem. Meitas ir pilsētnieces, bet vasarā brauc un strādā laukos. Ja vajag, iekāps arī aplokā pie cūkām. Vienreiz sivēnmātei dzemdībās iesprūda mazulis – meita to dabūja laukā, neviens cits to nevarēja, jo rokas bija par lielām.”

Sākumā Čāmāni turējuši slaucamas govis, tagad – gaļas govis, un ir ļoti apmierināti. Gan bizness labs, gan nav “piesieti govij pie astes”. Vaļējā kūts ir pie ganībām, un govis pašas zina, kad ganīties, kad kūtī būt. Barības dēļ pie govīm ierasties pietiek ar divām reizēm nedēļā. Telītes tiek turētas ganāmpulku paplašināšanai, tām Latvijā liels pieprasījums, bet teliņi tiek pārdoti izsolēs uz ārzemēm. Paši, kā jau latviešu cilvēkiem pierasts, ēdot savu audzētu cūciņu.

Arī ar veikaliem ejot pietiekami labi. Asare esot kā robeža, līdz kurai neatmaksājoties vest kaimiņvalstu kontrabandas preci, arī visas “točkas” likvidētas.

Un kas bez darba paliek sirdij? Divreiz gadā ekskursijas. Gan pa Latviju, gan uz Eiropu. Baudot gan tūrisma objektus, gan izpētot zemnieku saimniecības, lai kurā valsti būtu, ja vajag, speciāli aizbraucot pie saimniekiem. Čāmāni nespējot iedomāties, ka varētu kaut kur aizbraukt un domāt tikai par atpūtu.

 

Uzziņa

Raidījumu par Asares pagasta “Siliņu” saimniekiem klausieties Latvijas radio 1. programmā sestdien, 5. maijā, plkst. 16.05. Atkārtojums 12. maijā plkst. 6.03.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+