Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. marts, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Kalndunduru mājās sadzīvo trīs ģimenes

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Krimuldas pagastā Valmieras ceļa malā ir Kalndunduru mājas un saimniecība. Te saimnieko Viesturs un Sandra Liepiņi ar pieaugušajiem dēliem. Liepiņiem pieder prāvs piena devēju ganāmpulks – ik dienu pabaroti tiek 170 lielāki un mazāki vēderi.

 

Saimniecībā daudz palīdz abi dēli, kaut jau labu laiku viņu pamatdarbs ir cits. Vecākais dēls Jānis mācījies augstskolā, tagad zīmē dažādām interneta mājas lapām dizainu, bet Arnis apguvis Banku augstskolā uzņēmējdarbību un strādā netālu esošajā Inčukalna gāzes krātuvē.

“Viss, kas te sastrādāts, ir bez banku palīdzības. Nav man ne bagātu onkuļu, ne meža, bet lēnā garā piecas kūtis uzceltas,” Viesturs stāsta par savu saimniecību. Vēl pirms 90. gadu sākuma šai mājai ielikti pamati. Savulaik saimnieks strādājis agrofirmā “Krimulda”. Kaut toreiz nevarēja būvēties ārpus apdzīvotajām vietām, nopirkta pašreizējā mājvieta un iegūta iespēja celt māju. Kad jutuši – briest pārmaiņas, pasteigušies “uzraut” māju. Kā daudzi, kas vēlējās saimniekot, ieguvuši 3,3 ha zemes un sākuši saimniekošanu kā Breša zemnieki ar vienu govi. Šobrīd apsaimnieko 102 hektārus zemes.

Abi saimnieki nāk no ģimenēm, kam piederējušas lielākas saimniecības. Viesturs dzimis Sibīrijā – arī viņa vecāki izsūtīti, jo viņiem piederēja paliela saimniecība Valkas pusē. Viestura trīs vecākās māsas no skolas sola savāktas, bet māte izsūtīta gaidībās. Gaidītais bērniņš Sibīrijā nomira bada nāvē, jo mātei pēc pārdzīvojumiem pazudis piens, arī citur nebijis iespēju iegūt pienu. Viesturs piedzimis krietni vēlāk.

Kamēr Viestura mamma negribējusi ne dzirdēt, ka ņems zemi, un teikusi – “kam tev zemi, tev jau viss ir pietiekami”, sieva Sandra mudinājusi ņemt vairāk. Sandra nāk no četru bērnu ģimenes, kuru vācieši dzinuši uz Kurzemi. Ielādēti kuģos un aizvesti spaidu darbos. Kad vācieši zaudējuši, krievi aizsūtījuši uz filtrācijas nometni Krievijā.

Padomju laikos abi strādājuši tādos amatos, kas vēlāk, kad sabruka vecā iekārta un Latvija atguva brīvību, ļāva izvērtēt, kuri ir īstie draugi.

Tagad Kalndunduru mājās sadzīvo trīs ģimenes. Paši arī aprūpē ganāmpulku, periodiski piepalīdz slaucēja un strādnieks. Ik reizi paplašinot ganāmpulku, tiekot sasaukts konsilijs. Saimnieki izceļojušies pieredzes braucienos uz citām valstīm, bet, kamēr paši prom, dēli aprūpē saimniecību. Gadu gaitā lopu skaits no vienas govs krietni audzis. “Ja jāiet vienas govs dēļ uz kūti, tad var arī būt trīs. Ja ir trīs – var jau arī deviņas,” smejas Viesturs.

“Ja nāk dēli palīgā – paplašināmies. Ja ne – varam arī likvidēt piena govis un turēt gaļas liellopus.” Jānis tēva teiktajam piebilst: “Pēc kreatīvā darba aizejot uz fermu, atslēdzas domāšana, atpūšas galva un arī izkusties. Ja nebūtu fermas un hokeja, pie datora sēžot, būtu 100 kg pāri un brilles.”

“Mazās saimniecībās un viensētās ir nākotne. Mums vajag turēties, cik vien varam. Tas, ka mēs varam rakstīt un runāt latviski, ir ieguvums tautai,” Viesturs Liepiņš pauž savas domas. “Diez vai ir pareizi, ka Latvijā būvē lielās fermas, kurās nevajag darbaspēku. Deputāti sola darba vietas, bet, ejot uz lielražošanu, kur darbojas roboti, darbiniekus nevajag.”

 

Uzziņa

Raidījums par Kalndunduru mājām un to saimniekiem skanēs 16. martā plkst. 16.05 Latvijas Radio 1

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+