VIENSĒTU STĀSTI: Katram sava svētvieta 0
“Man daudzi saka – tu esi dulla, ko tad ar savu darbošanos esi panākusi? Vieni mani nevar ciest, bet otriem nepietiek drosmes turēt man līdzi, tāpēc esmu viena,” teic vides gide, Naudītes pagasta “Vecpokaiņu” saimniece Anita Biseniece.
Viņa vēlas mistikas apvīto Pokaiņu mežu pasargāt no masu pulcēšanās vietas un šovu rīkošanas.
“Tērvete skaitās dabas parks, bet vai tur vairs ir dabas pamatne? Šajā parkā kursē vilciens un notiek dažādi šovi. Pokaiņi ir Tērvetes filiāle, bet šī ir īpaša vieta. Jo te kāds sajutis neparastu auru, guvis kādu atskārsmi, tas noticis vienatnē, bez starpniekiem. Un kā tas būs, ja pa Pokaiņu mežu uz slotas jās Meža māte,” prāto vides gide.
Uz “Vecpokaiņiem” viņa ar ģimeni pārcēlās pirms četrpadsmit gadiem. Bisenieku ģimenei liktenis uzlicis smagu pārbaudījumu. Viņu dēls Mārtiņš jau piedzima kā bērns ar īpašām vajadzībām, tādēļ ir pieskatāms divdesmit četras stundas diennaktī.
“Bērnu ārste savulaik mums ieteica ievietot dēlu speciālā aprūpes iestādē un prognozēja, ka viņš ilgāk par pieciem gadiem nedzīvos. Taču pavisam drīz, maijā, Mārtiņam apritēs divdesmit gadi. Pirms tam mēs dzīvojām Kaķeniekos daudzdzīvokļu mājā, taču Mārtiņam nepatika kāpt pa kāpnēm. Nolēmām, ka jāiegādājas lauku māja. Uzzinājām, ka “Vecpokaiņu” saimnieks vēlas tikt vaļā no sava grausta. Māja celta 1926. gadā, nebija labā stāvoklī ne toreiz, ne tagad. Ārpuse apsista ar papi, siltums turas vien tik ilgi, kamēr kurina, ir sajūta, ka mājas iekšpusē aiz sekcijas dzīvo dzilna. Mēs domājam par jaunas, ekoloģiskas zemnīcas tipa mājas celšanu. Tagad paveras dažādas iespējas, mājas top no malkas pagalēm, māla un salmu salikuma. Vecā būda pēc laika sagāzīsies, man ir 54 gadi, vēl jau kāds laiciņš kaut kur būs jādzīvo. Mums visiem trim – arī Mārtiņam un vīram Gunāram,” noteic Anita.
Bisenieki izaudzinājuši arī trīs meitas. Ieva jau ilgāku laiku dzīvo Londonā, kur strādā dzīvokļu apsaimniekošanas firmā. Šovasar viņa ar savu līgavaini Andrē, kurš uzaudzis Dienvidāfrikā un pēc tautības ir būrs, ieradīsies Latvijā, lai nosvinētu kāzas. Meita Ilze studējusi sengrieķu valodu. Praksē aizbraukusi uz Grieķiju, bijusi ar mieru tur palikt, bet, kad šajā valstī sākās juku laiki, atgriezās dzimtenē, tagad strādā lielveikalā “Rimi” par galveno kasieri. Jaunākā meita Elīna Vidzemes Augstskolā top par sabiedrisko attiecību speciālisti. Vīrs Gunārs ir individuāla darba darītājs, kopj jaunaudzes “Latvijas valsts mežos”.
Anita pēc profesijas ir ģeogrāfe, ilgāku laiku strādājusi par skolotāju, mācot ne tikai ģeogrāfiju, bet arī angļu valodu, darbmācību un fizkultūru. Viņa sarakstījusi vairākas ģeogrāfijas un dabas zinības mācību grāmatas.
“Kad Ilze bija maziņa, viņa saslima ar astmu, tāpēc paņēmu bezalgas atvaļinājumu un dzīvojos pa māju. Nezinot, ko īsti darīt, sāku rakstīt ģeogrāfijas mācību grāmatu 6. klasei, ko vēlāk izdeva “Pētergailis”. Šo izdevumu pamanīja “Zvaigzne ABC” un uzaicināja mani sadarboties. Radās nākamās grāmatas, bet, skolēnu skaitam sarūkot, izdevniecībai vairs nebija izdevīgi laist klajā mācību grāmatas,” stāsta Anita.
Par dzejnieci viņa sevi nesauc, taču dzejoļus raksta un darbojas literatūras biedrībā “Spārni”. Anita iesaistās dažādās aktivitātēs un ierauj tajās arī citus.
“Mēs esam tāda draugu grupiņa, kas apzina senās viensētas, kas šajā apkārtnē savulaik bijušas. Esam izveidojuši karti, atzīmējot šo māju vietas. Pirmās Latvijas laikā šeit bijušas ap 200 mājām, tagad tikai palikušas vien kādas trīsdesmit. Vēlamies iemūžināt mājvietu piemiņu, iestādot koku vai noliekot akmeni,” par ieceri stāsta Anita. Savukārt Meža takā viņa iestādījusi dažādus krūmus, jo secinājusi, ka skolas bērni stipri attālinājušies no dabas.
“Pie Zebrus ezera bija skolēnu nometne, un mēs pastaigājām pa mežu. Rādu uz lazdu un jautāju, kā to sauc. Kad pasaka priekšā – rudenī tā mums dod riekstus, pēc brīža viens skolēns ieminas – varbūt tā ir lazda?”
Kad pajautāju, vai Pokaiņu mežā viņai ir kāda sava svētvieta, Anita atbild: “Katram jau ir sava svētvieta, vieni brauc uz Indiju, citi – uz Pokaiņiem un vēl nezin kur. Taču svētvieta ir jāpieradina sev. Jāiet mežā vai pie akmens regulāri parunāties, jo bez komunicēšanas tā nekļūs par tavu svētvietu.”
Raidījums par “Vecpokaiņu” saimniekiem Anitu un Gunāru Biseniekiem skanēs “Latvijas Radio 1” raidījumā “Viensētu stāsti” 30. martā plkst. 16.05
