Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Kopā var vairāk

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Pa ziemīgajiem ceļiem, kas vēl gaida atkusni, “Latvijas radio 1” auto dodas dziļāk Lietuvas pierobežā, līdz Mazzalves pagastā parādās māju norāde – “Rimšāni”. Pēc reformām “Rimšāni” atrodas Neretas novadā, saimnieki gan smej – “ja žigli skrien, pēc trīs minūtēm esi Lietuvā”. 


Bioloģiskajā z/s “Rimšāni” saimnieko Jānis un Ausma Baltači kopā ar dēliem Zigmundu (34) un Kasparu (25) un viņu ģimenēm. Tepat “Rimšānu” nodegušajā klētī pamazām top galdniecības darbnīca, kur dēli jau tagad izgatavo pašiem un klientiem vajadzīgās lietas. Taču Kaspara pamatdarbs ir informātikas un mājturības skolotājs Mazzalves pamatskolā. Turklāt Baltaču ģimenē ir vēl viens pedagogs – Jāņa un Ausmas vecākā meita Maija, kura māca vēsturi gan turpat Mazzalvē, gan Viesītes vidusskolā. Viņa dzīvo Ērberģē, savukārt Baltaču dēls Arnis (27) ar ģimeni mitinās pie tēva brāļa turpat Mazzalvē, strādā par biškopi un autovadītāju. Pats jaunākais dēls Ēvalds (23) “Rimšānos” ir retāks viesis, jo strādā par smagās kravas mašīnas šoferi apmēram 170 kilometru attālajā Cesvaines purvā.

Baltačiem ir apmēram 70 liellopu – slaucamās govis un teļi –, taču jāapsaimnieko arī 234 hektāru zemes, uz kuras galvenokārt audzē graudaugus, tostarp retāk kultivētos griķus. Lauku darbos iesaistās ikviens “Rimšānu” iemītnieks, arī visjaunākie Baltači. Arī savus bērnus Jānis un Ausma Baltači pie lauku darbiem radināja jau kopš agras bērnības. Zigmunds pat pabeidzis lauksaimniecības skolu, lauku darbus strādājis Dānijā. Vaicāts par to, kā tur veicies, Zigmunds atbild, ka slikti tur neesot bijis, bet te, “Rimšānos”, tomēr ir viņa īstā vieta.

Par spīti atvašu iespējām strādāt ārvalstīs, Baltačiem tomēr izdevies bērnus noturēt tepat, Latvijā. Arī Kaspara sieva Guna novērtē iespēju palikt un strādāt Latvijā: “Svešumā esi tikai kalps, retais tiek augstāk. Te mēs paši varam attīstīties, taču nebūtu neko varējuši iesākt bez vecāku atbalsta.” Gunai patīk pelnīt netradicionālākā veidā. Viņa svaigus govs mēslus liek speciāli tikai tam paredzētā krāsnī, kaltē un lielākos apjomos piegādā pulvera “Gavi” (tulkojumā no sanskrita nozīmē “no govs”) ražošanai. Šo pulveri izmanto dabiskai telpu dezinficēšanai. Sākumā mājinieki smējušies, ka Guna iesaistījusies tik nepazīstama produkta ražošanā, bet viņa atteikusi: “Kad braukšu ar “mersi”, tad gan vairs nesmiesieties!”Rimsani3_LV_16

Gunai arī tirgošanās labi vedas. Kad Ērberģē notiek pasākumi un viesojas tūristi, Guna pārdod Baltaču saimnieces cepto lauku maizi, vīrabrāļa sievas pīrādziņus un vīramāsas sieto sieru. “Rimšānos” maizes cepšanai joprojām izmanto teju simts gadu veco maizes krāsni. “Veikali no mājām ir tālu, bet autoveikalu produkcija dārga. Gandrīz visu ģimenei nepieciešamo pārtiku gatavojam paši tepat “Rimšānos”,” stāsta saimniece.

Savulaik “Rimšānus” pirkuši Jāņa Baltača vecāki, kuri nu aizsaulē, bet mājas tomēr novēlējuši Jānim. 1977. gadā viņš te sāka saimniekot kopā ar sievu Ausmu. Toreiz gan daļa “Rimšānu” ēku bija kolhoza īpašums, tāpēc galvenokārt toreiz turēti zirgi un savā kūtī bija atļauts turēt tikai dažas gotiņas. Ausma vietējā kolhozā strādājusi par agronomi, bet Jānim bijusi celtnieka izglītība. Kolīdz radās iespēja atjaunot saimniecību 1992. gadā, viņi sāka ar pirmajiem pieciem hektāriem un pāris lopiem. Tehnikas tikpat kā nebija, lielākais palīgs bija ļoti vecs kāpurķēžu traktors, kas darba kārtībā ir joprojām. Centušies iztikt arī bez kredītiem. Baltači smejas, ka ne vienmēr nepieciešamas jaunas lietas, lai labāk dzīvotu, attīstītos un veiksmīgi saimniekotu.

Jautāta par vaļaspriekiem, saimniece joko: “Govis brīvo laiku nedod!” Bērni gan saimniekus Jāni un Ausmu tomēr pamanoties izvilkt no mājas, jo paši ir sabiedriski aktīvi. Meita Maija un vedekla Diāna dzied korī, mazmeita apmeklē Vecumnieku mūzikas skolu. Vairāki bērni iesaistījušies amatierteātrī Ērberģē. Vienīgi skaudība esot par pierobežas ceļiem Lietuvā, jo tieši nokļūšana uz kora un teātra mēģinājumiem attālākās apdzīvotās vietās Baltačiem sagādā vislielākās problēmas. Autobusu pieturas no “Rimšāniem” tālu, turklāt autobuss kursē reti, bet ceļi – neizbraucami. Vietējai pašvaldībai Baltači neko pārmest nevarot, jo tiek darīts viss iespēju robežās. Internets gan ir. Iespējams, lietuviešu piedāvātais būtu labāks, bet pagaidām Balt-ači atbalsta Latvijas uzņēmumus.

Raidījums par Baltaču ģimeni un viensētām “Rimšāni” skanēs 
”Latvijas radio 1″ raidījumā “Viensētu stāsti” 13. aprīlī 16.05.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+