Mobilā versija
-4.3°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. marts, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Palaist sirdi ganībās

vienseta2-ak

– Saulainajām vecumdienām ir tas labums, ka varu darīt, ko vēlos. Un man vēlmju ir tik daudz, ka tikai priecātos, ja diennaktī būtu nevis divdesmit četras, bet gan trīsdesmit stundas, – teic Naukšēnu novada Ķoņu pagasta “Saktu” mājas saimniece EDĪTE KRASTIŅA. 


Te dzīvo trīs paaudzes. Edīte ar vīru Uldi, viņu dēls Jurģis ar sievu Sandru un trīs bērniem – Lieni (9), Arti (6) un Druvi, kam rit otrais dzīves mēnesītis.

 

Todien, kad viesojāmies pie Krastiņu ģimenes, māja bija pilna ar bērnu smiekliem un mazo solīšu dipoņu. Skolas pavasara brīvlaikā pie omītes un opīša ieradies teju vai viss kuplais mazbērnu pulciņš. Edīte gan paskaidroja, ka no vienpa
dsmit mazbērniem šeit redzami tikai astoņi.

– Es cerēju, ka mums pavisam būs divdesmit pieci mazbērni, bet vēl jau neko nevar zināt, viss var notikt, – nosmej Edīte.

Viņa ar vīru izaudzinājuši piecus bērnus – četras meitas un dēlu.

– Priecājamies, ka mums izauguši krietni un strādīgi bērni. Kad viņi vēl bija mazi, vasarās strādāja kolhozā, ravēja bietes, ganīja govis, vāca sienu. Ja kopš bērnības ir darbā norūdīti, tad vēlāk vairs nekas nešķiet par grūtu. Šolaiku bērniem diemžēl tas ir liegts, jo laukos darbu nevar atrast, – stāsta Edīte.

Viņa pati darāmo atrod ik uz soļa. Lielajā maizes krāsnī cep maizi un ierāda arī citām saimniecēm šo prasmi. Ar cimdiem un zeķēm apada bērnus un mazbērnus, bet, kad vēlas, Edītes vārdiem runājot, palaist sirdi ganībās, tad notamborē galdautu.

Vasarās viņas dienas aizrit, ne tikai rūpējoties par daiļdārzu, bet arī vācot dažnedažādas ārstniecības zālītes. Ja piemetas kāda kaite, Krastiņi neķeras pie ķīmisko zāļu ripām, viņi izvēlas tautas dziedniecības līdzekļus. Edīte stāsta, ka vīram pirms kāda laika bijis paaugstināts asinsspiediens. Ārsts licis dzert zāles, taču Edīte “dakterējusi” vīru ar aromātisko eļļu ilang–ilang, iemasējot to deniņos un pakauša daļā. Tagad Uldim asinsspiediens esot kā jaunam puikam. Ieminos, ka tad jau Edīti var saukt par dziednieci. Nē, tik skaļā vārdā gan viņa sevi nedēvējot. 
Vienseta1-ak

– Dzīves gaitā daudz ko esmu iemācījusies. Dzīvojam viensētā, dakteri tālu. Tagad jau pavisam traki. Ja kas notiek un jāsauc ātrā palīdzība, tā nogādā slimnieku sešdesmit kilometrus attālajā Valmieras slimnīcā. Taču atpakaļ neved, tiec mājās, kā gribi. Tāpēc mēs nemaz nedrīkstam slimot. Un darām, ko varam, lai būtu veseli. Katru rītu ar kailām kājām pastaigājos pa āru. Arī ziemā, jo sniegam ir laba enerģija. Pēc tam eju siltā dušā. Mēs ģimenē lietojam veselīgu uzturu, kas nesatur E vielas un citus konservantus. Es nemaz nevaru ieēst ķimizētu pārtiku, jo uzreiz jūtu, ka pievienoti garšas un smaržas pastiprinātāji. Pati maizi cepu kopš 1991. gada. Māja celta 1925. gadā, un tikpat sena ir arī maizes krāsns. Tajā vienlaikus var izcept sešus maizes kukuļus. Rupjmaizei izmantoju tikai trīs sastāvdaļas – rudzu miltus, ūdeni un ķimenes. Miltus iegādājos no kāda Jumpravas zemnieka, kas audzē bioloģisko labību. Bet baltmaizes milti nāk no Siguldas puses zemnieka. Man svarīgi, lai graudu audzēšanā nebūtu lietota ķīmija. Mājinieki tā pieraduši pie pašceptās maizes, ka veikalā nopērkamā neiet pie dūšas. Pirms laika, kad nācās remontēt krāsni, dēls nepacietīgi jautāja – kad tā krāsns vienreiz būs gatava? Mājās cept maizi varbūt arī neiznāk lētāk, toties tā ir veselīgāka, – stāsta cepēja.

Viņai rūp, lai maizes cepšanas prasme neaizietu zudībā, tāpēc ekskursantiem, kas ieradušies Ķoņu dzirnavās, piedāvā pamācīties, kā šis darbiņš darāms. Interesi par to izrādījušas arī saimnieces no tālās Latgales un netālās Igaunijas.

Edīte mūs aicina pacienāties ne tikai ar pašcepto maizi, bet arī pašgatavoto jogurtu. Namamāte paskaidro, ka tam pamatā jogurta ieraugs. Uz galda sarindotas vairākas ievārījuma burciņas, un katrs pats var izvēlēties, kuru no tiem pievienot jogurtam.

Tālrādi Edīte uzskata par laika zagli, tāpēc to tikpat kā neskatās. Izņēmums ir hokeja spēles, jo viņa ir kaislīga Rīgas “Dinamo” un Latvijas izlases līdzjutēja. Pirms daudziem gadiem noskatījusies vienu no pirmajiem seriāliem un sapratusi, ka ar vienu pietiek. Edītei labāk patīk darboties pašai, tāpēc viņa ir Ķoņu pagasta folkloras kopas “Dzīne” dalībniece.

– Pateicoties folkloras kopai, ir redzēta pasaule. Man tautiskums tuvs jau kopš bērnības. Atceros, ka uz rūtiņu lapas zīmēju latvju zīmes un rakstus.

Vēl viņai patīk ar izkapti pļaut zāli. Edīte ar panākumiem piedalījusies žurnāla “Praktiskais Latvietis” rīkotajās pļaušanas sacensībās.

– Dēls izlasīja, ka tiek rīkotas šādas sacensības, un teica – mamma, tas būtu piemērots tieši tev. Domāju, ko nu viena braukšu, tāpēc izveidoju savu pļāvēju komandu. Desmit gadus braucām un pļāvām. Žēl, ka pērn nenotika sacensības, jo tās zemniekiem ir gluži kā Dziesmu svētki. Mūsu komandas labākais sasniegums bija 3. vieta, bet individuālajā pļaušanā es ieguvu 2. vietu. Man jau bērnībā patika pļaut. Reiz, kad vecāki zirga pajūgā aizbrauca uz Rūjienu un es mājās paliku viena, paņēmu izkapti un izmēģināju roku pļaušanā. Man tas uzreiz iepatikās, – atceras Edīte.

Vienseta4-ak“Saktas” ir Ulda senču mājas. Edītes dzimtās mājas atrodas gabaliņu tālāk. Tagad tās stāv tukšas, jo grūti pie dzīvības uzturēt divus īpašumus. Vecākās mazmeitas sola, kad viņas sākšot pelnīt naudu, tad atjaunošot omītes māju.

– Es pats izaudzināju sev sievu. Kad iepazināmies, Edītei bija 14 gadu, man par 13 gadiem vairāk. Sagaidījām Edītes astoņpadsmito dzimšanas dienu un tajā pašā dienā arī svinējām kāzas. Šovasar apritēs 47 gadi, kopš esam precējušies, – teic Uldis.

Edīte piebilst: – Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka izgāju par sievu pie Ulda.

Edīte neklātienē izstudēja par zootehniķi un strādāja toreizējā kolhozā “Cīņa” par ciltslietu zootehniķi. Ulda pārziņā bija mehanizācija. Vēlāk Edīte no zootehniķes pārtapa par aitkopi. Par labiem sasniegumiem darbā viņai piešķīra automašīnu “Moskvič”. Tā kā autovadītājas tiesības jau bija iegūtas, atlika vien sēsties pie stūres. Edīte joprojām vada mašīnu, tiesa gan, ne vairs moskviču.

– Ķoņu pagastā iedzīvotāju skaits sarūk, mājas kļūst tukšas. Bet mēs jau astoņdesmitajos gados runājām, ka nekur projām no “Saktām” neiesim. Paliksim šeit kā saliņa, – noteic Edīte.

 

 

Raidījums par Ķoņu pagasta “Saktu” mājas saimniekiem – Krastiņu ģimeni – skanēs Latvijas radio 1. programmā “Viensētu stāsti” 24. martā pulksten 16.05 ar atkārtojumu 31. martā pulksten 6.03.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+