Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
10. jūlijs, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Pateikt Lubānam paldies

Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

No milzīgā, viļņojošā Lubāna ezera plūst tāda kā jūras smarža, bet Rēzeknes novada Nagļu pagasta “Zvejnieku” mājas pagalmu ieskauj kūpinātu zivju aromāts. Saimnieks JĀNIS MACĀNS rosās pie lielas un apaļas formas kūpinātavas, kuru sedz niedru jumts. 


 

– Drīz ieradīsies kundes pēc gatavajām karpām, nevar taču cilvēks no desas vien pārtikt. Karpa visgaršīgākā ir žāvētā veidā, bet zandarts gan cepts, – skaidro Jānis.

Ar ko tad zvejniekciema ļaudis nodarbojas? Saprotams, ka galveno rūpalu gūst no zvejas. Taču “Zvejnieku” mājas saimnieki izvērsuši arī lauku tūrismu. Goda istabā pie sienas lasāms atzinības raksts par ieguldījumu videi draudzīga tūrisma attīstībā. Saimniecības vadības grožus savās rokās tur Jānis, bet sieva Anna ir vides gide, gādā par grāmatvedības lietām un raksta projektus.

– Lubāna ezerā rodamas pāri par divdesmit zivju sugām. Atliek vien iegādāties licenci un doties Varsku jūriņā, kā savulaik ezeru dēvējuši vikingi. Nagļu pagastā ar zemi ir paknapi, septiņdesmit procentus no platības aizņem purvi, meži, ūdeņi, tāpēc jau šejienieši no sākta gala “nolemti” kļūt par zvejniekiem. Mums ir pavards ar lielu katlu, kurā viesiem vārām zivju zupu. Reizēm dienā sanāk vārīt trīs tādus katlus. Lielākajai daļai jau garšo zivju zupa. Galvenais tajā ir labi daudz zivju, tāpēc tās nežēlojam. Vārām bez asakām, un tas ir milzīgs darbs – izlobīt visas sīkās zivtiņas. Viesi mielojas un slavē, teiksim, brekša frikadeļu zupu, tādējādi uzņemot vajadzīgo fosfora un kalcija devu, bet paši gan nevēlas tādu gatavot. Saka, negribas smērēt savu virtuvi, kurā veikts eiroremonts, viss pievilksies ar zivju smārdu. Tāpēc labāk nopērk veikalā kādu štruntu un pārtiek no tā. Es arī savulaik pamēģināju dzīvot lielpilsētā Rīgā, bet tur taču nekā nav, tāpēc atgriezos savā senču zemē. Šeit rītos izeju no mājas un pasaku Lubāna ezeram paldies par to, ka mani baro. Tā savulaik darīja arī mana mamma, – stāsta Jānis.

Līdzās vecajai mājai, kurai nav logu, jo senči apzinājušies, ka no Lubāna ezera plūstošā vēja dēļ to nevarēs piekurināt, Jānis uzcēlis savu namu. Viņš paskaidro – sieva savulaik noteikusi – ja būs kārtīga māja, tad dzīvos laukos. Anna gan steidz iebilst – ne jau mājas, bet mīlestības dēļ pārcēlusies uz šejieni.

Macāniem savā sētā bieži nākas uzņemt ārzemju tūristus. 
lubans12

– Atbrauc holandieši, cienājas ar zandartu, manas sarūpētās medījumu gaļas ēdieniem un saka – jūs esat bagāti, ka varat ikdienā ēst tādas delikateses, mēs gan to nevaram atļauties. Jā, mēs patiesi nenovērtējam, cik īstenībā esam bagāti. Beidzot esmu sācis to apzināties un iemācījies lielīties. Pēc maniem vērojumiem, visknauzerīgākie ir vācu tūristi, kas noņemas ar diņģēšanos. Ievedu vienu vācieti ar laivu ezerā, lai noķertu zandartu, bet viņš saka – jūs, austrumbloka valstis, no dabas vien dzīvojat. Es atteicu – bet jūs pārtiekat no sardelēm. Viens norvēģu viesis arī uzsvēra, cik laimīgs un bagāts esmu, ka varu šādā neskartā vidē dzīvot. Esmu laimīgs katru dienu. Un vispirms jau par to, ka esmu radies šajā pasaulē. Naudas izteiksmē neesam bagāti, bet lauciniekam galvenais, lai būtu lāpsta, ar ko izrakt dobi un iestādīt ķiploku, sīpolu. Atceros, ka agrīnajā jaunībā rīta pusē pārrados no zaļumballes un tik ļoti vēlējos pagulēt, bet vecāki lika doties uz siena pļavu. Man tā negribējās, bet vecākiem pretim runāt neuzdrošinājos, – stāsta Jānis.

Viņš gan piekrīt, ka pēc padarīta darba jāprot arī atpūsties.

– Mani tracina uzskats, ka Latgalē visi ir nodzērušies. Taču mēs protam no sirds priecāties arī bez grādīgās pudeles. Kad nedēļas nogalēs pie mums sabrauc radi, dziedam līdz rīta gaismai. Par politiku runāt apnicis, tad var arī sastrīdēties, bet, kārtīgi izdziedoties, gūsti pozitīvas emocijas. Nav nemaz jābūt apveltītam ar izcilu dziedamo balsi, man arī saka, ka neturu vajadzīgo ritmu, bet es to daru no sirds. Bija pie mums atbraukusi viešņa no Dienvid-amerikas, un mēs palūdzām, lai kaut ko nodzied. Viņa zināja tikai vienu dziesmu. Uz Jāņiem sabraukušos rīdziniekus dēvējam par “divrindniekiem”, jo viņi dziesmām zina tikai divas pirmās rindiņas, bet jādzied taču visu nakti. Jāņos mums ir savi rituāli, apstaigājam kaimiņu sētas ar sieru, alu, vainagiem. Pērn Jāņos bija ieradušies amerikāņi, kas sajūsminājās par līgošanu. Pirms vairākiem gadiem uz šiem svētkiem atbrauca viens skots savā nacionālajā tērpā. Lecot pāri ugunskuram, viņam zem svārkiem pašāvās dzirkstele. Tā, par laimi, ātri nodzisa, bet otrā dienā viesis izskatījās nedaudz sadrūmis. Viņš nebija izvēlējies pareizo līgošanas tērpu. Ārzemnieki iecienījuši putnu vērošanu. Brauc šurp ar saviem tālskatiem un saliekamajiem krēsliem. Pavasarī putnus vēro, bet rudenī brauc šaut pīles, zosis. Nedēļu pie mums nodzīvoja viesis no Beļģijas, kas divreiz dienā mielojās ar zandartiem un nenoguris vēroja putnus. Ārzemnieki ir nosvērtāki, viņi nesteidzoties bauda dabu, bet mūsējie ir nervozi, steidzīgi, grib ātri izskriet cauri Latgalei. Novēroju, ka ārzemnieks lēnā garā – četrdesmit minūtes – dzer vienu alus pudeli, bet mūsējiem desmit minūšu laikā trauks ir tukšs un prasa – vai aliņš jau beidzies?

lubans9Macāni iesaistījušies arī projektā – kulinārais mantojums Eiropā – un bijuši pieredzes apmaiņā Vācijā, Baltkrievijā, šogad – Polijā.

– Šie braucieni sniedz iedvesmu, notiek degustācijas, rodam kādu padomu. Kāpēc gan nevaram ko labu paņemt no citiem? Piemēram, Polijā man ļoti garšoja plūmju pīrāgs, – stāsta Anna.

Viņa atnes parādīt burciņu ar savu brūvējumu – sosņaku, kas ir pārņemts no Polijas brauciena. Kas tad ir noslēpumainais sosņaks? Tie ir priežu dzinumi, kas pārkaisīti ar cukuru. Kad burciņas saturs būs labi iestāvējies, tad varēs pārliet ar alkoholu un pa spicglāzītei pacienāt viesus.

Anna neslēpj, ka uz vasaras beigām daudzie viesi viņu jau ir nogurdinājuši, un tad viņa aizmūk uz Teirumnīku purvu, kur, pastaigājoties pa purva taku un izpeldoties ezeriņā, atgūst enerģiju. Patlaban purvā skaisti ziedot dzērvenes, un Annas pavadībā dodamies tās raudzīties. Jānim gan nav vaļas braukt mums līdzi, jo jāķeras pie zivju zupas vārīšanas gaidāmajiem “Zvejnieku” sētas viesiem.

Jānis un Anna izaudzinājuši meitu Aiju, kas Zviedrijā iegūs maģistra grādu arheoloģijā. Vecāki spriež, ka vēsturiski bagātā apkārtne, senās apmetņu vietas raisījuši meitas interesi par šo nodarbošanos.

Raidījums par izdarīgajiem un viesmīlīgajiem “Zvejnieku” mājas saimniekiem Annu un Jāni Macāniem skanēs Latvijas radio 1. programmā “Viensētu stāsti” Līgo dienā, 23. jūnijā, plkst. 16.05.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+