VIENSĒTU STĀSTI: Pirtnieks ģenerāļa mājā 0
Pagriežoties no Rīgas–Ventspils šosejas virzienā uz Smārdi, kilometru no pagasta centra pašā autoceļa malā atrodas interesanta māja. Agrāk, tai braucot garām un pavirši uzmetot skatu, nevarēja saprast: māja nav līdz galam atjaunota vai nav līdz galam uzcelta?
Tā kā ēkai bija tornītis, domāju, ka būve ir pagājušā gadsimta nogales mantojums, kad tādi ēkas spicumi bija modē. Tomēr biju maldījies. Izrādās, ēka celta ap 1900. gadu, bet tornīti licis izbūvēt Latvijas armijas ģenerālis Fricis Virsaitis, kura īpašumā saimniecība nonāca pirmajos ulmaņlaikos. Ģenerālis mira 1943. gadā izsūtījumā Krievijā, bet ēka līdz pat šai dienai paturējusi ģenerāļa uzvārdu un tornīti.
Kolhozu laikos “Virsaiši” kalpojuši par tādu kā vairākdzīvokļu sociālo māju, kurā dzīvojuši lielākoties ne īpaši atbildīgi ļaudis. Viņi aiz sevis sētā atstājuši kultūrslāni (no konservu kārbām līdz lopu kauliem) pusotra metra biezumā, bet pažobelēs turējuši vistas un rukšus. Pirms deviņiem gadiem “Virsaišus” iegādājies Gundars Sildegs, kas ikdienā bieži bija namam braucis garām: “Katrā latvietī sēž zemnieks, kam vajag savu māju un fizisku darbu. Latvietis nav domāts sēdēšanai dzīvokļa četrās sienās.”
Uz “Virsaišiem” no Rīgas Gundars atveda arī savu mīļoto Anitu, kura tagad saka: “Jā, māja bija briesmīga – bez logiem, zirnekļu tīklos. Bet mīlestības dēļ bija vienalga, uz kurieni mani ved. Turklāt zināju, ka Gundaram ir zelta rokas.” Abiem pirmās laulības bija pajukušas. Pa abiem kopā četri bērni, kas daudz palīdzējuši māju savešanā kārtībā un nu ir savās patstāvīgās dzīvēs, vien mazmeitiņa Terēze ir biežs “Virsaišu” prieks un acuraugs.
“Anita bija neprātīga, ka piekrita nākt uz šejieni. Bet mīlestības dēļ var visu. Mūsu bērni “Virsaišus” uzlūkoja mirdzošām acīm, šeit sadraudzējās,” piebilst Gundars. Izskatās, ka viņš jūtas arī nedaudz vainīgs, ka pa šiem gadiem mājas nav savestas ideālā kārtībā. Tam lielu naudu vajag. Tomēr otrais, dzīvojamais stāvs ir gaišs un moderns. Savu laiku gaida pirmais stāvs un arī tornītis. Saviem vecākiem ar to lepojoties, Gundars pamanījās tornītim izkrist cauri… Starp citu, nav arī īstas skaidrības, kāpēc ģenerālim tornīti vispār vajadzēja: lai lūkotos nākotnē, kas vismaz pašam nebija laimīga, lai atskatītos varonīgā pagātnē, kur vieta bija arī Brīvības cīņām, bet varbūt lai vienkārši romantiski lūkotos zvaigznēs?
Kamēr tornītis gaida, Gundars īstenojis savu sapni – savām rokām uzcēlis pirti latviešu tradīciju garā (raksturīga bagātīga augu valsts izmantošana) un kļuvis par profesionālu pirtnieku (savulaik arī Anitu pirtī satika), tādējādi beidzis sevis meklējumus darba jomā (vēl gan piestrādā Tukumā par datorzinību pasniedzēju). Klientu pietiek. Vēl ir arī septiņi hektāri zemes, kuros iespēju robežās šis tas mēģināts audzēt un tiks audzēts, pieci zirgi, par kuriem vislielākais prieks un ar kuriem visvairāk nodarbojas bērnu ģimenes.
“Mēs gribam “Virsaišus” iekopt kā vietu, kur bērniem vienmēr būtu patīkami atgriezties,” saka Anita, kas strādā Rīgā par mobilo tālruņu veikala vadītāju.
“Un gan jau pienāks laiks, kad kāds no mūsu pēcnācējiem kļūs par jauno “Virsaišu” saimnieku. Tad mēs ar sieviņu pārvāksimies uz pirtiņu, kas agrāk latviešiem vienmēr bijusi dzīves pavadone. Latvietis pirtī ir dzimis, audzis, godus svinējis un no pirts arī ticis izvadīts,” kultūrvēsturi iezīmē Gundars.
Uzziņa Raidījumu par Smārdes pagasta “Virsaišiem” klausieties Latvijas radio 1. programmā sestdien, 20. oktobrī, plkst. 16.05. Atkārtojums 27. oktobrī plkst. 6.03. |
