Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. februāris, 2012
Drukāt

Viensētu stāsti: Rudzīšiem jābūt lauksaimniekiem

rudzisi4_aj_16

“Jaunsostu” māju saimnieki Uldis un Fatima mēdz jokot, ka viņu dzīvesveidu nosakot jau uzvārds pasē – ja jau esam Rudzīši, tad mums nekas cits neatliek kā nodarboties ar zemes darbiem. Un tā jau dzīvē notiek vairāk nekā divdesmit gadus.

 

Tiklīdz Ulda vecāki atguva savas senču mājas Allažu pagastā, tā jaunā ģimene bez lielas apdomāšanās ar diviem maziem bērniem pārcēlās no Mārupes uz Allažu pusi un, piedurknes uzrotījuši, pilni entuziasma metās iekšā līdz tam neierastajā lauksaimniecībā. Par piemiņu Ulda vectēvam diplomētam agronomam, kurš dzīvojis pavisam netālu “Kalna Brankās”, savai zemnieku saimniecībai Rudzīši deva Branku vārdu.

Mazliet par māju vēsturi. Ēku no laukakmeņiem pirms gadiem simt piecdesmit būvējuši seši igauņu meistari, un tā piederējusi Rudzīšu senčiem – turīgajiem Jānim un Marijai Lindēm. Pēc izskata būve ir līdzīga tālaika ceļmalas krogiem – gara, ar vairākām istabām un daudzfunkcionālu pielietojumu. Vienā galā dzīvojusi saime, tad piedarbs un klēts – viss zem viena jumta. Lindēm bija plaši lauki, īpašumu Jānis novēlēja savām abām meitām un, kad māsas pieauga, māja tika sadalīta “Sostēs” un “Jaunsostēs”.

Pēc atgriešanās no tautsaimniecības studijām Amerikā vietējos Allažu un apkārtnes zemniekus plašajā un mācībām piemērotajā ēkā lauksaimniecības lietās skolojis Kārlis Ulmanis, par to liecina piemiņas plāksne ciemata centrā. Ulda mamma Māra kā uzcītīga skolniece vēstures stundā zināja atgādināt, ka Ulmanim tolaik bijuši labi audzēkņi – Latvijas, arī Allažu, zemnieku saražotais sviests un bekons bijis slavens visā pasaulē.

Kolhozu laikos mājā mitinājās strādnieki. Biezos mūrus tie nevarēja sagraut, bet grīdas un iekštelpas bija noveduši nožēlojamā stāvoklī. Tagadējie saimnieki atgriezušies pie viņu vecvecvecāku iesāktā. Kūtī ir lopi, vasarās laukos un dobēs briest raža.
Rudzisi5_AJ_16

Fatima (šo vārdu latviešu ģimenē meitai izvēlējusies mamma, viņa jaunībā noskatījusies kādu mākslas filmu un viņai iepatikusies skaistā aktrise ar austrumniecisko vārdu) ļoti labi atceras savu laulību dienu ar Uldi. Lai arī decembrī jau nosvinētas sudrabkāzas, vēl tagad viņai atmiņā skan kāda viesa jautājums un reizē vēlējums: “Vai bērni ir laime? Ja ir, tad novēlu jums daudz laimes!” Un tas ir piepildījies ar uzviju, Rudzīšiem ir četras atvases. Vecākā meita Kristīne dzīvo Rīgā un strādā tirdzniecības centrā par vecāko pārdevēju apģērbu veikalā, šis darbs viņai ļoti patīkot un darot prieku. Maijai skolas gados paredzēja spožu karjeru kamaniņu sportā, bija labi sasniegumi un medaļas, taču trauma liedza turpināt iecerēto. Tagad viņa devusies peļņā uz Angliju, bet tuvinieki ļoti cer, ka viņa drīz atgriezīsies. Trešā meita Daina ir 11. klases skolniece Siguldā, viņai ir no mātes iedzimtas muzikālās dotības, daiļā jaunkundze spēlē orķestrī un pēc mūzikas skolas beigšanas turpina apgūt vokālo mākslu. Jau no attāluma varot dzirdēt, kad Daina atgriezusies pēc skolas – to ceļa gabaliņu no šosejas nākot dziedādama. Ernests mācās Allažu pamatskolas pēdējā klasē, arī trenējas kamaniņās un dejo tautiskās dejas. Lai arī puika ir ģimenē visjaunākais, taču augumā visus jau pāraudzis un esot liels palīgs gan kūtī, gan uz lauka un zivju dīķos, kad rudeņos jāievāc karpu raža.

Rudzīši atceras, ka pirmajos gados gājis ļoti grūti. Uldis ar tēvu līdztekus lauku darbiem remontējis nolaisto māju, Fatima govis slaukusi ar rokām. Lielajai saimei pēc smagā darba gribējies sātīgi paēst, sievai uz vienas rokas zīdainis, ar otru roku maisījusi katlā ēdienu, bet ar kāju šūpojusi ratiņos mazo Dainu. Dažkārt tik ļoti trūcis naudas, ka vajadzēja trīs reizes dienā izdomāt jaunu ēdienkarti no dārzā izaugušiem kabačiem. Bērniem uz Ziemassvētkiem pat dāvaniņām nepietika. Tikai vienu reizi jaunā māmiņa galīgā izmisumā vērsusies pēc palīdzības pie sociālajiem dienestiem, taču saņēmusi atteikumu kā aukstu ūdens šalti sejā – a jūs pārdodiet traktoru, būs nauda, ko bērnus laist skolā. Pēc tāda pazemojuma Fatimai nekad i domas vairs nav bijis iet un lūgties.

Rudzisi3_AJ_16Arī tagad ģimene ar visu tiek galā pašu spēkiem. Uldim nekad neviens algots palīgs zemes darbos nav bijis, bet apstrādāt vairāk nekā simt hektārus lauku nav joka lieta. Lai laikā apartu, iesētu, izaudzētu un novāktu kvalitatīvu ražu, kuru var pārdot par kaut cik pieklājīgu cenu, nepieciešama sava un laba tehnika. Divas reizes Uldis ar lauksaimniecības konsultantu palīdzību rakstīja projektus, lai dabūtu Eiropas finansējumu, taču abas reizes saņēmis atteikumu – jums nav augstākās lauksaimnieciskās izglītības, arī pa citiem punktiem projekts neiet cauri. Bijis vien jāņem kredīts ar lieliem procentiem iestādēs. Lai nomaksātu aizdevumu, vajadzējis iztirgot mežu un daļu no latviešu zemniekam visdārgākā – zemes. Fatimai kūtī trīs slaucamas govis, divas cūku mātes, vaislinieks kuilēns un vistu pulciņš. Pienu viņa četras reizes nedēļā ved uz Siguldu un tuvāko apkārtni. Savu latu ienes sivēnu pārdošana, “Jaunsostēs” dzimušajiem kviecējiem ir laba slava un pircēju netrūkst. Vēl Fatimai padodas izcili gardas kūciņas un tortes, tās pasūta kāzām un godiem no tuvākām un tālākām mājām. Pagājušajā gadā vien saimniece izcepusi vairāk nekā simt piecdesmit garšas un noformējuma ziņā nepārspējamus konditorejas brīnumdarbus. Vasarās, sadarbojoties ar vietējo tūrisma informācijas centru, Fatima ārzemju ekskursantus ēdina ar bioloģiski ekoloģiskām īstām lauku pusdienām. Rietumeiropieši nebeidzot vien slavēt maltīti, kalorijas un holesterīnu tādos vēderprieces svētkos galīgi aizmirstot.

Var tikai apbrīnot smaidu, nezūdošu labestību un starojošās Fatimas optimismu, darba sparu un izturību. Vēl taču viņa paspēj uz mēģinājumiem un koncertiem Allažu sieviešu vokālajā ansamblī “Liepavots”, Inčukalna korī “Mežābele”. Viesizrādēs pabūts daudzos Latvijas novados, arī Slovākijā, Somijā, Norvēģijā.

“Kas ir tas magnēts, kas liek tik pārcilvēciski plēsties un velk uz laukiem, pie zemes?” jautāju Rudzīšiem. “Pirmkārt, tā ir māju un ģimenes sajūta, kad braucam uz savu saimniecību, tad liekas, ka tās ir mūsu mājas un pa īstam. Un gandarījums par labi paveikto darbu ir dzīves augstākā vērtība. Ir jājūt, kā smaržo svaigi uzarta zeme, kā rudzi zied,” liriski nopietns ir Uldis.

 

Uzziņa

Raidījumu par Siguldas novada Allažu pagasta zemnieku saimniecības “Brankas” īpašniekiem Ulda un Fatimas Rudzīšu ģimeni klausieties Latvijas radio 1. programmā
sestdien, 11. februārī plkst. 16.05. Atkārtojums 18. februārī 6.02.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+