Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
29. janvāris, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Senajā muižā dun veseris

Foto - Aldis JermaksFoto - Aldis Jermaks

– Dari, ko vari pats, ja nevari – nedari, jo uz citiem nevar paļauties, – tādu dzīves atziņu garajos darba gados guvis mākslas metālkalējs JĀNIS ĻUBKA, kas pirms divdesmit gadiem atgriezās savā dzimtajā Nautrēnu pagastā, lai saimniekotu atgūtajā senču īpašumā. 


 

1991. gadā viņš pamāja ardievas Rīgai un ar visu savu mantību ieradās Miketānu sādžā, kur Jāni sagaidīja vectēva Jēkaba savulaik celtās mājas “Pauguri” un piecdesmit hektāri zemes. Lai arī viņa nākotnes nodomi nebija cieši saistīti ar zemniekošanu, tomēr, ja ir zeme, tā jāapstrādā un, ja ir kūts, tad tajā jātur lopiņi.

– Vispirms es kļuvu par zemnieku, lai gan atgriešanās īstenais iemesls bija ierīkot vectēva mājās metālkalšanas darbnīcu. Rīgā man bija maza darbnīca, bet, tā kā iegādājos jaudīgu metālkalšanas tehniku, man bija nepieciešamas lielākas darba telpas. Es arī iedomājos, ka vienlaikus varēšu pamācīt vietējos jauniešus juvelierizstrādes un metālkalšanas arodā. Taču izrādījās, ka mana vectēva mājās ir pārāk mazs elektrības spriegums, lai es varētu darbināt pneimatisko āmuru. Nācās meklēt citu risinājumu, – stāsta Jānis.

VientVienseta2-aj

 

Viņam radās doma iegādāties 17. gadsimtā celto muižkungu dzīvojamo māju “Zaļmuiža”. Sovhoza laikā šajā vēsturiskajā ēkā bija ierīkots kultūras nams ar 450 skatītāju sēdvietām.

– Vecās, pamatīgās akmens ēkas jau nekalpo tikai vienai paaudzei. Manos spēkos nebūs pilnībā atjaunot muižas māju, bet, cik varēju, tik darīju. Divi gadi pagāja, kamēr ieliku jaunu grīdu, logus, durvis, ierīkoju ventilāciju un instalāciju. Kad darbnīca tapa gatava, izdomāju, ka vienā ēkas galā jāierīko telpa dzīvošanai. Kāpēc man katru dienu braukāt uz četrus kilometrus attālajām vectēva mājām, ja varu dzīvot kā kungs tepat muižā, ­­– pašsaprotami teic saimnieks.

Dzīvojamo daļu veido viena liela telpa, kurā apvienota virtuve, ēdamistaba un guļamistaba. Plašajā gaitenī lepni izslējies varena apjoma vēja rādītājs. Meistars palepojas, ka tas piedalījies kādās četrās metālkalumu izstādēs. Gribējis to novietot uz mājas jumta, bet tad apjautis, ka vispirms jāsalabo jumts, tāpēc vējrādis pagaidām piezemējies gaitenī. Jānis vedina mūs uz savu plašo darbnīcu, lai nodemonstrētu, kā strādā kalējs. Viņš parādīšot, kā durvju eņģēm mākslinieciski nokaļ galus. Meistars iekurina ēzi ar akmeņoglēm, uzdzenot karstumu līdz kādiem 1200 grādiem. Kad eņģes gals ir nokaitēts gluži sarkans, Jānis iedarbina pneimatisko āmuru, kas darbojas rūkdams kā vilciena lokomotīve. Kad tehnika smagāko darbu ar meistara palīdzību veikusi, Jānis ņem rokās kalēja āmuru un pēc dažiem sitieniem eņģes gals ir gatavs. No malas raugoties, tas izskatās ātri un vienkārši paveicams. Jānis paskaidro, ka ātrās iemaņas gūtas ilgā darba pieredzē. Viņa metālkalēja stāžs ir trīsdesmit gadi.

 

Jānis savulaik no dzimtās sādžas devās uz Rīgu apgūt galdnieka amatu. Pēc tam viņš pievērsās juveliera darbam, darinot rotas no dzintara, sudraba, melhiora. Septiņdesmitajos gados Jānim radās iespēja aizbraukt ekskursijā uz toreizējo Čehoslovākiju un Ungāriju, un tur viņa interesi piesaistīja daudzie mākslinieciskie metālkalumi.

VientVienseta5-aj– Es tā krietni izpētīju šos kalumus un sāku prātot, kāpēc pie mums tādos apjomos nav attīstīta māk-slinieciskā kalšana. Kolhozu darbnīcās jau bija smēdes un ēzes, bet tur tikai taisīja tehnikas detaļas. Es tolaik mākslas studijā “Zīle” vadīju juvelierizstrādājumu pulciņu un nolēmu – jāuztaisa ēzīte un jāsāk kalt. Padomju laikos rīdzinieki nostrādāja savas noteiktās darba stundas un pēc tam bija visai naski dažādu pulciņu apmeklētāji. Arī manā vadītajā metālkalšanas pulciņā katru rudeni pieteicās kādi sešdesmit interesenti, kas vēlējās apgūt kalšanas prasmi. Tagad cilvēkiem ir tik daudz brīvības un iespēju, ka viņi nezina, ko ar to visu iesākt. Taču metālkalēju ir ļoti maz. Latgales pusē mēs esam trīs. Viens no viņiem ir mans māceklis, jauns puisis, kas nesen Preiļos izveidoja savu darbnīcu, – stāsta Jānis.

 

Viņa darbnīcā redzami daudzi metāla lukturi, tāpēc vaicāju, vai pēc tiem šobrīd ir liels pieprasījums.

 

– Tāds viļņveidīgs. Padomju laikos lielākoties darinājām tikai svečturus, jo neko citu nepieprasīja. Kad sākās īpašumu atgūšana, būvniecības bums, nāca metālkalēju pļaujas laiks. Vajadzēja karogu kātu turētājus, vējrādītājus, dekoratīvos kamīna režģus un kamīna piederumus. Treknajos gados radās pieprasījums pēc metālā kaltajām sētām, margām, logu restēm. Patlaban labs noiets ir metāla lukturiem. Tos novieto pie mājas sienām vai arī sarindo uz zemes apkārt mājai. Ļaudis pasūta labas, skaistas lietas, tādas, lai kalpotu arī pēctečiem. Metāls jau stāv pāri gadsimtiem. Vasarās pie manis bieži iegriežas tūristi, kuriem es parādu, kā strādāju ar metālu. Viņi pie viena arī iegādājas kādu manu darbiņu. Labi būtu, ja laukos atdzimtu mazās ādu ģērētavas, strādātu skroderi un citi amatnieki. Tad tūristiem būtu ko pavērot. Ar dabas skatu baudīšanu vien ir par maz, lai rastos interese par mūsu zemītes apceļošanu. Ar metālkalšanu var labi nopelnīt, jo šobrīd ir liels pieprasījums pēc šiem izstrādājumiem, vienīgi vajadzīgs spēks un veselība, lai varētu diendienā cilāt āmuru, – teic Jānis.

Viņš gan piebilst: lai nodarbotos ar māksliniecisko kalšanu, jāprot ne tikai labi zīmēt un rasēt, bet galvenais – jāizjūt metāls.

Jānis aprīlī svinēs savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Lai nezaudētu sportisko formu, viņš senioru komandā spēlē volejbolu. Vairākas reizes nedēļā brauc uz Rogovku, kur notiek treniņš. Jānis uzskata – nevar jau visu laiku tikai veseri cilāt, rokas jāizvingrina arī bumbas spēlē.

Jānis savās dzimtas mājās atgriezās viens. Viņa sieva, tekstilmāksliniece, īpašuma atgūšanas laikā vēlējās doties uz savu dzimto Saldus pusi. Tā arī viņu abu ceļi izšķīrās. Bet tagad jau astoņus gadus Jānim ir sava saimniece Tekla. 
VientVienseta3-aj

– Dēls, kas strādā par darb
mācības skolotāju, ieinteresējās par metālkalšanu un tādēļ uzmeklēja Jāni. Tā mēs arī satikāmies. Es biju šķīrusies, viņš arī, un tad nolēmām – ko tur mocīties pa vienam, dzīvosim kopā, – pašsaprotami teic Tekla.

Viņas pārziņā ir lopu saime – pīles, telīte, cūkas un dārzs. Ar izaudzētajiem dārzeņiem un to konser-
viem Tekla pastāvīgi mēro 33 kilometrus tālo ceļu uz Rēzeknes tirgu. Saimniece smej, ka sliktos laika ap-stākļos, sēžot pie automašīnas stūres, skaita Tēvreizi, lai laimīgi nokļūtu līdz galamērķim.

Jānis ieminas, ka ļoti iespējams, šovasar viņam nāksies aut kājas, lai dotos uz Vāciju, kur vajadzēs veidot kalumus viduslaiku mājai.

– Nezinu, vai man vajadzēs kalt pīķus vai zobenus, vai citu aprīkojumu. Vācieši laikam savas senās tautas mākslas prasmes zaudējuši. Tāpēc jānovērtē, ka mums Latvijā vēl viss nav zudis, – noteic Jānis.

 

 

VientVienseta2a-ajUzziņa

Raidījums par metālkalēju “Zaļmuižas” saimnieku Jāni Ļubku un saimnieci Teklu Timenieci skanēs “Latvijas radio 1” raidījumā “Viensētu stāsti” 21. janvārī plkst. 16.05, ar atkārtojumu 28. janvārī plkst. 6.03.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+