Mobilā versija
Brīdinājums -1.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. augusts, 2013
Drukāt

“Viensētu stāsti”: Senās muižas kučiera mājās Lēdurgā top pašcepta maize un mākslas darbi

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Jau trešo gadu “Mājas Viesis” kopā ar Latvijas Radio 1, mērojot tuvākus un tālākus ceļus, dodas uz viensētām, lai lasītājiem un klausītājiem stāstītu par darbīgajiem ļaudīm, kas dzīvo viensētās. 
Žurnāla 500. jubilejas numurā viesojamies pie māksliniekiem LAIMAS un INĀRA HELMŪTIEM, kas dzīvo Lēdurgas pagasta “Cēsniekos”.

 

Laima ir rotkale, bet Inārs – grafiķis. Viņš ir ilustrāciju autors daudzām grāmatām, tostarp arī apgāda “Lauku Avīze” klajā laistajiem sērijas “Lata romāns” izdevumiem.

Mūs sagaidot, saimnieks ne tikai uzvilcis mastā valsts karogu, bet arī iejaucis mīklu rudzu maizei. Ģimenē valda darbu dalīšana, Laima cep baltmaizi, bet Inārs rupjmaizi.

– Maizi cepu no pašaudzētiem rudziem, kas malti paštaisītās dzirnavās. Esmu tā izslavēts, ka daži domā – maizes cepējs ir mana profesija – un piedāvā tajā strādāt, – teic Inārs un ķeras pie maizes krāsns kurināšanas.

Šim nolūkam viņš izmanto bērza malku, liekot to pamīšus ar alksni un apsi. Saimnieks skaidro, ka cepšanas laikā svarīgākais ir ievērot vajadzīgo krāsns temperatūru. Kad pienācis laiks otrreiz mīcīt mīklu, Inārs demonstrē meistara paša radīto mīcāmo aparātu, kas līdzīgs lielam mikserim.

– Ināram ir ķēriens uz tehniskām lietām. Kas tik viņam neienāk prātā, un ko tik viņš nedabū gatavu. Nebeidzu vien brīnīties par Ināra prasmēm. Kad pie mums ciemojās manas kolēģes, viņas teica: ar tādu vīru šādā vidē var droši dzīvot, – palepojas Laima.

Ar vārdiem “šāda vide” domāta mājas atrašanās vieta, kas ir patālu no civilizācijas, dziļi mežā. Kad meža ceļi kļūst neizbraucami, Inārs ved sievu uz darbu ar traktoru. Savulaik tieši nomaļās un klusās vietas dēļ viņiem iepatikās “Cēsnieki”.

– Pilsētnieki jau vienmēr centušies vasarās izrauties uz laukiem. Un tad mēs nolēmām iegādāties “Cēsniekus”, jo te apkārt nav kaimiņu, valda miers, var klausīties putnu kori, – par mājas izvēli stāsta Laima.

Septiņdesmitie gadi bija laiks, kad laukos masveidā jauca nost viensētas, pāri zemei vēlās meliorācijas vilnis. Lēdurgā bija paredzēts nojaukt četrpadsmit ēkas, arī “Cēsniekus”. Helmūti, to iegādājoties, paglāba māju no iznīcības.

– Mēs šīs mājas 1973. gadā visai nelegāli nopirkām no kolhoza “Draudzība”. Tas izdevās ar kopsaimniecības priekšsēdētāja Riekstiņa atbalstu – viņš vēlējās, lai viņa kolhozā dzīvotu arī mākslinieki. Mēs te vienlaikus ienācām četras mākslinieku ģimenes, nopirkām vecas, pamestas mājas.

“Cēsnieki” celti 1860. gadā un tajā dzīvojis muižas kučieris. Ēkas baļķi vēl aizvien ir stipri, jo senāk zināja īsto laiku, kad koki cērtami. Kad atjaunotās Latvijas laikā sākās īpašumu atgūšana, pie mums ieradās “Cēsnieku” mantinieki, bet viņi teica: redzam, ka māja ir labi sakopta, un mēs to atpakaļ neprasīsim, – par cēlo rīcību stāsta Inārs.

Viņš atceras, ka kolhoza laikos zīmējis vimpeļus, afišas, programmas un ielūgumus. Veidojis noformējumus un pat tēlniecības darbus. Taču toreiz Helmūti vēl nekļuva par īsteniem lēdurdziešiem, jo darba dzīve lielākoties bija saistīta ar Rīgu. Pavisam uz dzīvi Lēdurgā viņi pārcēlās 1996. gadā. 
Vienseta47_TS

– Padomijas laikā biju brīvmākslinieks. Galvenokārt pelnīju maizi ar grāmatu ilustrēšanu un to apdari. Kad 1991. gadā likvidēja izdevniecību “Liesma”, ar kuru visvairāk biju sadarbojies, man vajadzēja pārkārtoties. Sāku strādāt Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, mācīju studentiem grafikas tehniku un zīmēšanu. Tur nostrādāju septiņpadsmit gadus un pirms pieciem gadiem savas darba gaitas beidzu. Atceros, Pauļuks dusmojās, ja viņu nosauca par pensionāru. Viņš teica: esmu mākslinieks, gleznotājs, nevis pensionārs! – stāsta Inārs.

Par sevi viņš var sacīt to pašu, jo mākslinieks, kļūdams par pensionāru, tik un tā paliek mākslinieks. Pie mājas sienas piestiprināta plāksnīte “Privātā mākslas telpa “Cēsnieki””. Tā izvietota ēkas otrajā stāvā, un tur aplūkojami Ināra darbi – eļļas gleznas un grafikas. Ekspozīcija ik pa laikam mainoties. Vairākās gleznās redzami ziedu pušķi ar gladiolām un citām puķēm, kas zied vasaras otrajā pusē. Mākslinieks paskaidro – tie esot viņa dzimšanas dienas ziedu pušķi. Pirms nedēļas 16. augustā savā 79. dzimšanas dienā Inārs noteikti atkal saņēma ziedus. Mākslinieks rāda uz mākslas telpas koka grīdu un griestiem, atklādams, ka tie tapuši no paša ēvelētiem dēļiem un ir paša likti. Tad Inārs aicina uz otru telpu, lai nodemonstrētu, kā viņš strādā oforta tehnikā. Ierosinām, ka Inārs varētu šajā telpā rīkot grafikas meistarklasi. Laima vaicā: tu būtu ar mieru? Inārs atbild:

– Man tagad gribas mieru. Septiņpadsmit gadus jau esmu ņēmies ar studentiem, pietiek.

Laimas darba dzīve divdesmit sešu gadu garumā bija saistīta ar uzņēmumu “Daiļrade”, kur viņa gatavoja rotas no dzintara, kaula, metāla. Tagad Laima strādā Lēdurgas mākslas un mūzikas skolā, māca bērniem veidošanu, metāla māksliniecisko apstrādi un kompozīciju.

– Mani audzēkņi zina vismaz to, ka rotas nemetina, bet salodē. Esmu jau pensijā, varētu sēdēt mājās, taču man patīk strādāt ar bērniem. Reiz viņiem pavaicāju, vai man ir iedota kāda iesauka? Bērni atbildēja, ka nav. Sapratu, ka viss kārtībā. Ja būtu iesauka, tad bērniem kaut kas manī nepatiktu. Es arī pie reizes ar savu žigulīti izvadāju bērnus pa mājām, kas dzīvo šajā pusē. Pašvaldība man samaksā par benzīnu, – pastāsta Laima.

Inārs piebilst: – Laukos ir talantīgi bērni. No laukiem savulaik nākuši dižgari un arī tagad nāk. Var tikai apbrīnot skolotājus entuziastus, kas par smiekla naudu strādā mazajās lauku skoliņās. Redzu, ka Laimai ir liels talants būt skolotājas amatā, – sievu cildina Inārs.

Lai arī abi Helmūti ir mākslinieki, viņi ir praktiski ļaudis. Inārs ved mūs uz savu galdnieka darbnīcu, lai parādītu paštaisīto ēveli, graudu vētījamo mašīnu, dzirnavas un citu tehniku. Viņš uzskata, ka jebkurai lietai jāmeklē radošs risinājums. Ne velti kolēģi Latvijas Universitātē viņu dēvējuši par Leonardo da Vinči.

Uzmetam skatu graudu kombainam, un Laima palepojas, ka viņa arī ir iemācīta ar to braukt.

– Mēs visu pašu izaudzējam, ekoloģiskos miežu putraimus ieskaitot. Veikalā pirktos putraimus mazgājot, zila tinte nāk laukā. Nezin ar kādām ķimikālijām tie baroti. Tagad gribam arī griķus audzēt. Kad šeit bija ieradies profesors no Vācijas, viņš raudzījās uz mūsu kartupeļu lauku un sacīja: mēs Vācijā pēc kara arī paši audzējām kartupeļus, – klāsta Inārs.

Viņš pašmācības ceļā apguvis arī biškopību un patlaban netālu no mājas slejas 15 bišu mājiņas. Nākamgad būšot vēl vairāk saimes. Pirms sešiem gadiem esot uzstādījis rekordu, no vienas saimes iegūstot 106 litrus medus.

– Pirms tam Inārs vakaros lasīja grāmatu par biškopību, bet lasīdams allaž aizmiga, – atklāj Laima.

– Tas viss man toreiz bija kā miega zāles, jo neko nesapratu, – paskaidro Inārs.

Nedēļas nogalēs “Cēsniekos” zum kā bišu stropā, jo tad no Rīgas ierodas dēls Žanis ar savu saimi un meita Kristīne ar savējiem no Lielvārdes. Helmūti ir vecvecāki pieciem mazbērniem. Meita Kristīne, mūzikas skolotāja, izteikusi vēlēšanos ar laiku pārcelties uz dzīvi “Cēsniekos”. Katrā ziņā šim namam pamestība vairs nedraud.

{gallery id=”2052″}

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+