Foto – Anda Krauze

VIENSĒTU STĀSTI: Stiprais saimnieka gēns
 0

Ar savu izteiksmīgo ķīļbārdiņu Kokneses novada Bebru pagasta “Lejasvēžu” saimnieks JĀNIS KRŪMIŅŠ vairāk līdzinās radošas profesijas pārstāvim, nevis zemniekam. Taču kur gan teikts, ka zemnieku saimniecības vadīšana nav radoša nodarbošanās. 


Reklāma
Reklāma

 

Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 63
Veselam
Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi
Lasīt citas ziņas

Jānis pirms sešiem gadiem atgriezās dzimtenē, lai pārņemtu no tēva saimniekošanu savā senču zemē. “Lejasvēži” ir Jāņa vecvectēva celtās mājās.

– Kad 1992. gadā radās iespēja atgūt īpašumus, mans tēvs un vecāmāte atgriezās Bebros, bet es paliku dzīvot pie mātes Dobelē. Tolaik jau vecāki bija šķīrušies. Mācoties 5. klasē, izdomāju, ka varētu pārcelties pie tēva uz laukiem, bet toreiz man vēl šeit neiepatikās. Taču pēc trim gadiem tomēr lēmu, ka jābrauc uz “Lejasvēžiem”. Pilsētā jūties kā ieslodzīts būrī, bet laukos ir brīvība un vienmēr var izdzīvot. Vecbebru tehnikumā apguvu uzņēmējdarbību lauksaimniecībā. Pēc tehnikuma beigšanas īsti nezināju, ko tālāk darīt. Ielaidos avantūrā, mēs, trīs draugi iesēdāmies mašīnā un braucām uz Dāniju. Vienam tur bija sarunāts darbs, pārējie paļāvāmies uz veiksmi. Nezināju, cik ilgi būšu projām un vai vispār atgriezīšos mājās. Pirmos trīs gadus pavadīju Dānijā, kur bija visai skarbi darba apstākļi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Aizbraucot nepratu angļu valodu, kur nu vēl dāņu. Strādāju dažādus lauksaimniecības darbus un jutu, ka saimnieks mani izsmej. Pēc četriem mēnešiem jau biju ielauzījies dāņu mēlē un sapratu, ka saimnieks par mani saka – dumjais latvietis, raujas kā suns, dara visu, ko viņam liek. To dzirdot, uzreiz uzteicu darbu, – stāsta Jānis.

Viņš atzīstas, ka, dzīvojot Dānijā, piedzīvoti arī tādi brīži, kad nav bijis ko ēst. Vienu no smagākajiem darbiem nācies veikt ūdeļu fermā pie ādu ģērēšanas.

– Sezona sākās decembrī, kad ūdelēm biezāka āda. Ik dienu vajadzēja divdesmit divas stundas, lai kaut ko nopelnītu. Maz tas nelikās, ne jau peļņas, bet darba ziņā. Nopelnīju vien tik, lai varētu izdzīvot. Tad Dānijā masveidā sāka ieplūst poļu viesstrādnieki. Saimnieks pateica – es tavā vietā varu pieņemt trīs poļu strādniekus un visiem kopā maksāt tik, cik tev vienam. Tad sapratu, ka Dānijā vairs nav palikšanas. Aizdevos uz Norvēģiju, kur klājās nedaudz labāk. Turpmākos trīs gadus strādāju celtniecībā. Sāku kā pakotājs, beidzu kā darbu brigadieris, jo biju apguvis norvēģu valodu. Tur arī darba apstākļi bija skarbi, īpaši ziemā. Katrai norvēģu ģimenei kalnos, klintīs ir sava atpūtas mājiņa ar raksturīgajiem velēnu jumtiem. Tās tad arī cēlām. Taču Norvēģijā nācās strādāt tikai noteiktās darba stundas, un brīvais laiks piederēja pašam. Maksāju valstij progresīvo nodokli, sākumā tie bija 18%, bet beigās jau 43%.

Jutos sociāli aizsargāts, nebija jābaidās zaudēt darbu vai gūt kādu traumu. Norvēģijā varēja nopelnīt daudz labāk nekā Dānijā. Pēc diviem tur nostrādātiem gadiem sapratu, ka nav vairs jāknapinās un jāpērk nocenota pārtika, varu iegādāties to pašu, ko norvēģi. Tā mūžīgā taupīšana vispār sit pa smadzenēm. Norvēģijas laikā varēju jau sākt veidot naudas iekrājumus, – teic Jānis.

Reklāma
Reklāma

Kādi ir lielākie ieguvumi no darba ārzemēs?

– Tur es iemācījos izdzīvot, pastāvēt par sevi un arī paļauties tikai uz saviem spēkiem, jo nebija neviena, kam lūgt palīdzību. Sapratu arī, ka, trīs gadus dzīvojot ārzemēs, pielāgojies un iejūties jaunajā vidē. Veic sociālās iemaksas un esi drošībā. Tāpēc neticu, ka Latvija varēs sasaukt mājās visus aizbraucējus. Viņi jau pilnībā ir iejutušies svešajā zemē, vēl jo vairāk, ja bērni mācās vietējās skolās.

Bet Jānis tomēr atgriezās, neraugoties uz to, ka Norvēģijā pelnīja lielu naudu.

– Par mani ir cits stāsts.

Es atgriezos, lai saimniekotu savā zemē. Man bija šis aicinājums. Negribēju vairs kalpot citiem, vēlējos pats būt saimnieks. Tas bija laiks, kad tēvs sāka saņemt Eiropas pensiju un vairs nedrīkstēja vadīt saimniecību. Man bija vieglāk, jo nenācās veidot visu no nulles, bet turpināju tēva iesākto. Taču pirmais gads pēc atgriešanās bija grūts.

Biju jaunais zemnieks, tikko no tēva pārņēmis saimniecību, un man nemitīgi nācās saskarties ar dažādiem pārbaudītājiem. Vai ir atbilstošas platības, vai pareizi novietoti ķīmiskie līdzekļi, vai izpļauti grāvji, vai kontrolakām uzlikti vāki. Man jau beigās bija bailes atbildēt uz tālruņa zvaniem, jo domāju – atkal kārtējais pārbaudītājs. Ja meklē, katram var atrast kādu nepilnību. Manuprāt, pirmajā saimniekošanas gadā jāļauj ieskrieties, nevis jātirda, nositot gribēšanu strādāt. Es arī vienu brīdi sāku domāt, vai vispār gribu šeit ko darīt. Man tagad jaunie zemnieki vaicā – vai tev bija tāpat, vai arī pārbaudes iestāžu darbinieki vienkārši uz mums uzēdušies? Tādēļ pirmais gads man bija izšķirošais – jā vai nē. Tagad jau mana saimniecība ir attīstījusies, esmu kļuvis drošāks un lielajiem pārbaudītājiem varu pateikt arī kādu asāku vārdu pretim. Ārzemēs dzīvojot, nejutu, ka kādu zemnieku tā spiestu nost, tirdītu un bakstītu kā mūsējos. Latvija jau visiem Eiropas Savienības likumiem grib skriet pa priekšu. Bet tad lai vispirms panāk vienādus tiešos lauksaimniecības maksājumus, – uzskata Jānis.

Viņš apsaimnieko 270 hektārus, kuros audzē miežus, kviešus, griķus, arī nedaudz auzas. Mantojumā saņemtā zeme ir tikai 60 hektāri, pārējās platības tiek nomātas. Trīsdesmitgadīgais saimnieks spriež, ka ar mantojumā saņemto zemi vien nevarētu izdzīvot, tā varētu būt tikai piemājas saimniecība, un tad nāktos meklēt pilsētā algotu darbu.

Šajā laikā Jānis izveidojis arī visai iespaidīgu tehnikas parku. Viņš priecājas, ka kredīts par graudu kombainu jau ir nomaksāts. Jānis nesmādē arī veco, bijušajās PSRS republikās ražoto tehniku, piemēram, traktoru “Belarus” un kāpurķēdnieku. Ir arī lietotā Eiropas valstīs ražotā tehnika. Saimniecībā acīs krīt augstceltnes – graudu kaltēšanas torņi. Jānis uzskata, ka divu vai triju gadu laikā tās atmaksāsies, īpaši – ja sniedz pakalpojumus arī citiem graudaugu audzētājiem.

Bet dzīvi jau neveido tikai darbs. Jānis “Lejasvēžos” mīt kopā ar dzīvesdraudzeni Tatjanu Kazakovu un meitiņām Alisi (3) un Dženiju (2), kuras apmeklē bērnudārzu. Jānis smej, ka apprecēties vēl nav sanācis laika. Loģiski – kāzas jāsvin labā laikā, bet tad viņam nekad nav laika. Pavasarī graudu audzētājiem sākas karstākā darba sezona, kas ilgst līdz rudenim.

– Tad es strādāju 18 stundas dienā. Viens pats netieku galā, jo nevaru vienlaikus atrasties kombainā, traktorā un kaltē. Tagad ziemā gan pats regulēju savu darba laiku. Man nav kā pilsētniekam obligāti jāierodas darbā deviņos no rīta, varu sākt strādāt arī desmitos. Pilsētniekiem lauki saistās ar mēslu smaku, un viņi no tās bēg kā velns no krusta. Ja man uz darba sludinājumiem atsaucas kāds pilsētnieks, tad viņš vēlas braukt tikai ar jaunu traktoru. Pilsētnieki arī patlaban, krīzes laikā, spiesti darīt to, kas ne īpaši patīk, lai atmaksātu kredītu un ģimene varētu izdzīvot. Ja Latvijā darba nav, tad jādodas pāri robežām. Mūsu jaunajiem zemniekiem jāsastopas ar problēmu, ka priekšteči negrib viņiem atdot grožus. Tēvi saviem dēliem saka – tu vēl neesi tam gatavs, tu to visu nepavilksi. Vienkārši neuzticas jaunajiem. Bebru pagastā ir tikai kādi četri jaunie zemnieki, – teic Jānis.

Bet kā pilsētniece, jelgavniece Tatjana iedzīvojās laukos?


– Mēs ar Taņu esam pazīstami desmit gadus, bet viņa man nedevās līdzi uz ārzemēm, jo ir Latvijas patriote, – paskaidro Jānis.

– Kad iepazinos ar Jāni, es dzīvoju Jelgavā, kur strādāju šūšanas ateljē. Man viņš iepatikās ar savu vīrišķību un pašpārliecinātību. Domāju, kā jutīšos laukos, kad rozā brilles būs nokritušas? Bet es šeit jūtos omulīgi un labi. Kad meitas vēl bija mazas, dzīvoju mājās, bet tagad man ir sava šūšanas darbnīca. Man patīk šūt, tas ir mans hobijs. Vietējie ļaudis lielākoties nāk labot apģērbu, tikai retais var atļauties ko jaunu pašūt. Pirmajā laikā man pietrūka pilsētas kņadas, lielveikalu, bija sajūta, ka atrodos uz vientuļas salas. Bet tagad, pēc sešiem gadiem, ir otrādi. Aizbraucu uz pilsētu, lai iepirktos, un man gribas ātrāk nokļūt atpakaļ lauku klusumā, – stāsta Taņa.

– Mums šeit nekā netrūkst, ir darbs, mājas, ģimene, varam aizbraukt izklaidēties uz pilsētu, jo Taņas mamma arī pārcēlusies dzīvot uz mūsu pagastu, varam atstāt meitas pie viņas. Es gan neesmu pārliecināts, vai gribētu, lai mūsu meitas kādreiz pārņemtu saimniekošanu, jo lauksaimniecība ir pārāk nestabila nozare. Ja divi vai trīs pēc kārtas ir neražas gadi, tad draud izputēšana. Strādāt sev ir pārbaudījums, bet patīkams, – uzskata Jānis.

Istabā pie sienas novietots ierāmēts atzinības raksts un diploms. Jānis ieguvis “Senču aicinājuma 2011” atzinības rakstu par veiksmīgu un radošu saimniekošanu laukos. Otrs ir konkursa “Sējējs 2009” diploms par saimniekošanu augkopības nozarē.

Jānis piekrīt, ka atzinīgais darba novērtējums sniedz pārliecību, ka ir vērts turpināt iesākto un attīstīt saimniecību tālāk.

 

Raidījums “Viensētu stāsti” par Bebru pagasta jauno zemnieku, “Lejasvēžu” saimnieku Jāni Krūmiņu skanēs “Latvijas Radio 1” 26. janvārī plkst. 16.05.

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.