Mobilā versija
+6.8°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. maijs, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: “Te ir miers dvēselei, bauda vēderam”

Bioloģiskā saimniecība “Jumari” Dundagas novada Valpenes ciemā tur iebraukušiempilsētniekiem varētu pareizi šķist kā paradīzes stūrītis uz šīs sabojātās un tehnoloģiju pārpilnās pasaules.

Simtgadīgas ābeles sētas vidū. Raibas puķu dobes. Vectēvs, kas ar maizi no rokas baro zivis dīķī, kurā ūdens tik skaidrs no apakšzemes avotiem, ka to var mierīgi dzert. Vēl vectēvs aicina uz peldošu plostu un spēlē mutes harmonikas. Saimnieks, kas tikko ar rokām beidzis slaukt divas govis. Vecmamma, kas ūjina saimi pusdienās uz saviem firmas ēdieniem. Mūžīgi blējošas aitas. Maķenīt ierūgušas bērzu sulas. Tukši bišu stropi, kuri gaida kādu bišu spietu, kas tad tiks satverts un pieradināts. Krūmmelleņu plantācija, pa kuru staigā stārķis un medī sīkus kustonīšus, bet gatavs iesaistīties cīņā un padzīt arī vanagu, kas cierē uz vistām. 14 hektāri labi koptas zemes, 32 hektāri meža, no kuriem daļa skaistas un smaržīgas priedes. Pirts, kas smaržo pēc īstas lauku pirts. Ozolzīļu kafija, kas garšo pēc kafijas, tikai bez kofeīna. Saimniece, kas zina ne tikai teoriju – tautasdziesmas, bet arī praksi – māk saimi pabarot ar to, kas izaug tīrumā, dobēs un kūtī, veikalā iegriežas gandrīz tikai pēc tā, ko no saimniecības nevar izspiest. Bērni, kas skraida savā vaļā… Un tā varētu turpināt un turpināt.vienseta1
Saprotams, skeptiķi jau uzreiz teiks, kā šāda dzīve prasa milzīgu un nepārtrauktu darbu, diez vai ar to vien var izdzīvot un bērnus izskolot. Arī no 21. gadsimta skolēniem Edija, Evitas un Ernesta var noprast, ka dažbrīd šitāda bioloģiska dzīve ir līdz kaklam. Tāpēc saimniece Gunita Tropiņa ir arī Kubalu skolas – muzeja vecākā speciāliste, saimnieks Ivars Tropiņš ziemā ir vidusskolas kurinātājs. Vectēvs Jānis Kuklis, kas jaunības dienās izbraukājis kā šoferis vai visu Padomju Savienību, gan vairs nekur neskraida apkārt. Tāpat kā vecmamma Vilma Kukle, kas agrāk bijusi daiļamata meistare Ventspilī.

“Jumari” celti 1904. gadā. Kapitāli nav pārbūvēti, tikai labi nosiltināti. Mantoti no vecmammas V. Kukles senčiem, starp kuriem ir arī viens no tautas dižgariem Krišjānis Barons. Vecmamma pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā arī mājās pirmā sākusi dzīvot, tad pievienojusies saimniece ar tikko dzimušo Ediju, tad vectēvs Jānis, saimnieks Ivars. Lai saprastu, ko iesākt ar veco, cauro māju un aizlaisto dārzu un zemi, abi bijušie ventspilnieki pilsētnieki gājuši lauksaimniecības kursos. Rezultāts tagad, pēc gadiem, ir kā uz delnas. Pat vecais kolhoza laikos celtais šķūnis tapis iederīgs ainavā.

Saimniecība iekļauta K. Barona velotūrisma takas maršrutā. Tad nu riteņbraucēji dabū visu, ko spēj dot bioloģiskā sēta. Mieru dvēselei, baudu vēderam. Kaut arī “Jumari” nav tam īpaši veidoti (vismaz pagaidām), ierodoties arī lieli autobusi ar tūristiem. Ir visiem ko redzēt, var visi sasēst (no meža atvilktam nolūzušam ozola zaram, kas tagad ir pārvērties par solu, vien ir 15 vietas), bet, kad jāiet uz turieni, uz kurieni pat ķeizars dodas kājām, veidojas rinda. Tāpēc vectēva šāgada plānos ir uztaisīt otru ķemertiņu.

Te pat zināmā mērā ir gaidīti meža zvēri. Kā dabas daļa. Apkārt klīstot stirnu, mežacūku un citu zvēru bari. Neviens no “Jumaru” vīriem nav un negrib būt mednieks, tāpēc lielais tīrumu sargātājs ir elektriskais gans, kas lieliski tiek ar saviem pienākumiem galā. Vienīgi negaisa laikā jāiet zvērus baidīt ar kādu skaļāku priekšmetu, piemēram, pannu, jo zvēri zina, ka tad, kad zibeņo, ganā var nebūt strāvas un var sākties lielais mielasts “Jumaru” laukos.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+