Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
31. augusts, 2012
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Vienmēr gribas atgriezties

Foto - Almants PoikānsFoto - Almants Poikāns

Šoreiz ciemojamies pie Jurkānu ģimenes Talsu novada Vandzenes pagasta “Sēļos”, kas kļuvuši par īpašu tikšanās vietu visai ģimenei.


 

No zemenēm top jumts

“Kad ieradāmies šeit pirmo reizi, sapratām, ka mūs gaida liels darbs pie mājas labiekārtošanas. Neskaitāmās vietās pilēja jumts, veco logu dēļ reizēm ziemā istabā iekļuva sniegs. Nebūt nebraucu šeit ar lielu prieku, tomēr sieva pierunāja,” atceras Jānis Jurkāns, viensētas “Sēļi” saimnieks. Viņa sievai un pārvākšanās iniciatorei Vijai Jurkānei šīs ir dzimtas mājas, tādēļ šķiet tikai loģiski, ka sirds pēc padomju varas krišanas šo vietu vēlējusies atgūt. “Pirms mūsu ienākšanas šeit dzīvoja netālu esošās fermas strādnieki, kuri nebija ieinteresēti mājas salabošanā. Kad 1992. gadā ievācāmies, kopā ar četriem bērniem dzīvojām divās istabiņās.”

Teritorija tika atgūta, pateicoties Vijas tēvam un brālim, kuri nokārtoja īpašuma tiesības – tās pēc izsūtījuma Sibīrijā bija zaudētas. Tā kā abiem jau bija cita dzīvesvieta, pašreizējie saimnieki kļuva par jaunajiem īpašniekiem.

Tomēr laiks kopš ievākšanās brīža 1992. gadā straujiem soļiem tecējis uz priekšu un šodien saimniecība jau izskatās pavisam citādi, divās istabiņās vairs netiek dzīvots – tās centrālā ēka ir skaista divstāvu dzīvojamā māja, par kuras drošību rūpējas divi brangi suņi, bet turpat netālu atrodas liela kūts un šķūnis, kā arī maza pirtiņa sirdspriekam un veselībai.
Jurkani4_Poikans_17

Lai gan saimniecība divdesmit gadu laikā krietni augusi un kļuvusi par vienu no lielākajām Vandzenē, sākumā bija jāsaskaras ar problēmām, kas skāra ne tikai jumtu un logus. “Optimistiski raudzījāmies uz graudsaimniecību. Tomēr tā nenesa cerēto ražu un ienākumus, tādēļ mums nācās tikt pie savas nišas. Tā nu mēs iestādījām zemenes un vēlāk arī citas ogas, kā arī pievērsāmies gaļas lopiem, un – ar to trāpījām desmitniekā! Kad bija labāka zemeņu raža, mājai uzlikām jaunu jumtu, kā arī palīdzējām viensētai ar citiem uzlabojumiem,” atklāj V. Jurkāne.

Šobrīd “Sēļi” plešas 67 hektāru platībā. Lai gan sākumā neizdevusies, tomēr saimnieki turpina arī graudsaimniecību, kas aizņem krietnu daļu no kopējās teritorijas – 20 ha. Tiesa, pēc šīs vasaras graudos esot sakrājies pārāk liels mitrums, kas sola ne pārāk veiksmīgu ražu. Viensētas iemītnieku sirdslieta zemenes aizņem aptuveni hektāru – tikpat, cik jāņogas, bet divreiz vairāk nekā krūmmellenes. Pēdējās no ogām ir vairāk hobija līmenī, jo pagaidām vērā ņemamus ienākumus nav devušas.

Vēl saimniekiem ir arī 45 gaļas lopi un, pateicoties finansiālai Eiropas palīdzībai, izrakts dziļurbums, lai tos varētu dzirdīt ar ūdeni. Laba sadarbība izveidojusies ar turkiem, kas iepērk nobarotos 6 – 8 mēnešus vecos bullīšus. Viensētā atrodamas arī desmit bišu mājiņas – tās ir saimnieka vaļasprieks.

 

Franči nav tik čakli

Jānis ar Viju “Sēļos” nebūt nedarbojas vieni – viņiem vēl palīdz meitas Elīna un Zanda, kā arī dēli Krišjānis un Ritvars. Savukārt trešā meita Sigita nu jau dzīvo Ventspilī ar vīru un meitiņu, kur cep un realizē rudzu maizi.

Tā kā ģimenē ir brangs bērnu skaits un visi dzīvojuši laukos, nav brīnums, ka katrs no viņiem ir pieradināts pie darba – pēc skolas katram bija savs veicamais pienākums. Reiz Zanda pat esot lūgusi, lai viņai iemāca slaukt govi! Vija atklāj, ka ogas sākuši audzēt, kad bērniem bija trīspadsmit gadi – lai ir ko ravēt un lasīt. “Tas iemācīja darba tikumu un nebūt slinkiem. Turklāt par nolasīto mēs viņiem maksājām naudiņu, kas ļāva saprast pašu pelnītas naudas vērtību.” Zanda nesen atgriezusies Latvijā pēc triju gadu dzīves Francijā – tur strādājusi par auklīti, iemācījusies valodu un ieguvusi arī profesionālo izglītību restorāna viesmīlībā. Franči esot brīnījušies par viņas darbaspējām un nekādi neesot varējuši saprast, kā Zanda var būt tik čakla. “To man iemācījis darbs laukos,” teic meitene, kura plāno drīzumā atgriezties šajā Rietumeiropas valstī, jo ir vēlme iegūt pieredzi ārpus Latvijas. Arī māsa Elīna apsver iespēju doties viņai līdzi, ja pēc studiju beigšanas neizdosies atrast darbu izvēlētajā nozarē – žurnālistikā. Tomēr Zanda nenoliedz, ka ārzemēs vienmēr ir ilgas pēc mājām, kur aizvadīts tik daudz skaistu brīžu. Viņai piekrīt arī Elīna, sakot: lai gan Rīgā ir vairāk iespēju un tur pavadīts daudz laika, ne tikai studējot, vienmēr gribas atgriezties klusuma un miera pilnajās mājās un atkal uzlādēt savas baterijas, jo pilsēta paņem ļoti daudz enerģijas.

 

Viens otru 
atrada Sibīrijā

Jurkani3_Poikans_17“Sēļi” celti jau sen. To vēsture aizsākusies 1939. gadā, kad nodeguša mitekļa vietā uzcelts jauns un dots nosaukums par godu bēgļiem no Sēlijas, kas kādu laiku tur uzturējušies. Māju, paņemot aizdevumu, cēlusi Vijas vecmāte, bet izsūtījumā Sibīrijā iepazinušies pašreizējās saimnieces vecāki, kur arī savijusies kopdzīve. Padomju laikā Vija ar Jāni dzīvojuši Jaunpagastā, kur abiem bija stabils darbs – vīrs strādājis par šoferi, bet viņa bija bērnudārza audzinātāja. Tomēr vēlme pēc savas mājas darījusi savu. “Tagad esmu ļoti pateicīga vīram un bērniem, ka piekrita ar mani pārcelties uz šejieni. Tā bija iespēja saglabāt senču mantojumu,” saka Vija.

Viensētas saimniece atzīst, ka viņiem viss it kā ir un nekā netrūkst. Tomēr tā iegūšana un saglabāšana prasa lielu darbu – nedrīkst apstāties. Tas ir iemesls, kāpēc viņiem vēl joprojām nav izdevies doties vairākus gadus plānotajā izbraucienā uz Latgali – tādām brīvdienām vienkārši neatliek laika!

Gan Jānis, gan Vija atzīst, ka Vandzenē dzīvo visčaklākie ļaudis, jo reti kur ir neapstrādāta zeme. Tāpat viņiem ir cerība, ka pēc šīs paaudzes mājās saimniekos nākamā un arī turpmāk “Sēļi” būs vieta, kur svētkos visiem sanākt vienkopus.

 

 

 

 

 

Uzziņa

Raidījumu par Talsu novada Vandzenes pagasta “Sēļiem” klausieties Latvijas Radio 1. pro-grammā sestdien, 1. septembrī, plkst. 16.05. Atkārtojums 8. septembrī plkst. 6.03.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+