Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. februāris, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: “Zeķēs” saimnieko un viens otru atbalsta trīs paaudzes

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Skadiņu ģimenes viensēta Blomes pagastā gadu laikā apaugusi ar kuplu ēku pudurīti. Vecās ēkas kopā ar nesen celtajām “Zeķēm” veido skaistu 
Vidzemes sētu. Vecā dzīvojamā māja ir gadiem saimnieku labota un atjaunota.


Šobrīd “Zeķēs” saimnieko trīs paaudzes: Gita un Aivars Skadiņi, viņu dēls Jānis un Gitas mamma Elza Gaida Arone. No četrām Skadiņu atvasēm prom devušās abas lielākās meitas Ingrīda un Līna, bet pastarīte Anna vēl mācās vidusskolā.

Saimniecību grožos tur dēls Jānis, kurš to pārņēmis brīdī, kad tēvu pēc pārslodzes pievārēja insults.

“Esmu kā piedzimis vēlreiz. Joprojām mācos visu darīt no jauna, kā mazs bērns,” Aivars saka, lai arī pagājuši vairāki gadi, kopš balansējis uz nāves sliekšņa. Toreiz Jānis pārņēma to, kas bija palicis pāri no tēva bankrotējušā uzņēmuma. Ekonomiskā krīze un negodprātīgi klienti sāpīgi skāra daudzus. Aivars par to runā viegli, kaut jaušams, cik toreiz bijis smagi.

“Izturēt palīdzēja klienti, kas par spīti maksātnespējai palika uzticīgi un piedāvāja darbus,” saka pieredzējušais amatnieks. “Strādāju pat 18 stundas dienā.” Pārstrādājās.

“Nebija jau viegli, bet nebija arī citas izejas, kā pārņemt uzņēmumu,” nosaka Jānis, kad dodamies fotogafēties uz tēva izveidoto metāla apstrādes angāru.

Jānis mazotnē mācīts par labu amatnieku, bet 23 gados kļuva par uzņēmēju – nu jau vairākus gadus sekmīgi vada celtniecības un projektēšanas uzņēmumu “Freeze”. Ar labiem darbiniekiem gan esot arvien grūtāk. Ir veci un ļoti labi darbinieki vēl no tēva laikiem un jaunāki, kas sevi pierādījuši darbos.” Bet jaunus labus atrast grūti – daudzi aizbrauc uz ārzemēm laimi meklēt.

Paliek alkoholiķi un “klīstošie holandieši”, kuriem ambīcijas lielas, bet prāta spēju nepietiek,” tik kritisks ir Jānis. Uzņēmums šobrīd ceļ lauksaimniekiem angārus, arī tuvāko divu nedēļu laikā ir jāpabeidz divi angāri. Netālu no mājas ir arī gateris, ko Jānis grib attīstīt, blakus tam – vēl tēva veidotais angārs. Dažreiz gan ir mieles, kad esi izdarījis darbu, nosūtījis to, bet samaksu nesaņem. “Jābūt gatavam arī uz sliktāku iznākumu, nevar dzīvot tikai sapņainām acīm!” teic Jānis, stāstot, kā sanācis uzdāvināt darbus, kur cerētās peļņas vietā bijuši tikai zaudējumi.

Kaut arī “Zeķes” ir dzimtas īpašums vairākās paaudzēs, pēc ģimenes izsūtīšanas pēc kara te ilgus gadus saimniekojuši citi, līdz Gitas tēvs atguvis savu vecāku īpašumu. Šo māju Gitas vecvecvecāki savulaik bija nopirkuši no ģimenes, kas devusies uz Latgali. Tikai nesen Gita uzzinājusi šīs mājas vēsturi – kādu dienu ieradies jauns puisis ar savu māti, meklējot savas dzimtas māju. Izrādās, te dzīvojuši viņu senči, kas šo māju pārdevuši, bet mājas vārds, ticamāk, radies no ģimenes uzvārda, ko iedevis mužnieks – Zeķītes.
Skadini1_LV_16

Gita par savu izcelsmi saka – latvieši daudzās paaudzēs, bet Aivars nāk no Kurmenes – mamma ir krievu tautības, bet vecmamma – lietuviete. Arī Gitas un Aivara meitas Ingrīdas bērnos rit dažādu tautību asinis – Ingrīda ir apprecējusies un jau daudzus gadus strādā un dzīvo Holandē. Arī otra meita Līna jau labu laiku “Zeķēs” ir ciemiņš. Dzīvo Rīgā un, kā māte smej, esot brīvmāksliniece, kas bauda dzīvi. Līna ir modele, bet brīvajā laikā zīmē, dodas uz fotosesijām un ceļo.

“Zeķēs” ar lauksaimniecību nodarbojas maz. Dobēs pārsvarā rušinās omīte. Gita teic: “Ir bijis, kad omītei uznāk nespēks, viņa apsēžas uz nezāļu čupiņas, bet roka vēl ravē.”

Gita jau daudzus gadus ir Blomes kultūras nama vadītāja. Pagūst arī vadīt divus amatierteātra kolektīvus un ir režisore. Jaunākā meita Anna Melānija mācās vidusskolā un sapņo par kultūras menedžmentu.

Par mājām “Zeķes” un to saimniekiem klausieties Latvijas Radio 1. programmā “Viensētu stāsti” sestdien, 9. februārī, plkst. 16.05. Atkārtojums 16. februārī plkst. 18.03.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+