Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. februāris, 2016
Drukāt

Monika Zīle: Vai var būt tā, ka sešus gadus pēc cilvēka nāves nevienu ­nesatrauca viņa pazušana? (4)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Monika Zīle

Drīz pēc Jaungada tīmekļa informācijas lentē citu starpā pavīdēja ziņa par antikvārām mēbelēm, dārgām gleznām un vērtslietām, kas pēc vecas francūzietes nāves uzietas viņas vairāk nekā piecdesmit gadus neizmantotajā dzīvoklī Parīzē. Mitekli sieviete nezināmu apstākļu pēc bija pametusi Otrā pasaules kara beigās un vairs tajā neatgriezās, lai gan visu atlikušo mūžu godprātīgi apmaksājusi rēķinus un nodrošinājusi bagātīgu mantojumu radiniekiem, kuri par šīm telpām nekā nav zinājuši. Latviskā auditorija šo sensāciju rubrikas notikumu komentēja skopi, aprobežojoties ar baltu skaudību pret lielo ķērienu trāpījušajiem un tuvinieku atsvešinātības nosodījumu.

Informācija no Parīzes un ziņa par nupat dzīvoklī Raņķa dambī Rīgā atrasto mumificēto līķi nav gluži dvīnes, taču sabalsojas ļaužu saskarsmes telpā, mulsinot, šausminot un gādājot vielu pārdomām. Vai tiešām tā var būt, ka piecu vai sešu gadu ritumā – pēc ekspertu slēdziena apmēram tik ilgi sieviete Raņķa dambī varētu būt mirusi – nevienu pašu nesatrauca viņas pazušana? Nelaiķes dzīves gājuma detaļu trūkums liedz vērtēt personību, biedrošanās vēlmes pakāpi, raksturu un iespējamās citādības nianses. Taču jebkurā gadījumā šķiet neiespējami, ka cilvēks darba gaitās un sadzīvē izticis pilnīgi bez kontaktiem ar pasauli un tas arī izskaidro prombūtnes nepamanīšanu.

Latviski pirmoreiz 1981. gadā iznākušā austriešu rakstnieka Johanesa Mario Zimmela romāna “Cilvēks nav vientuļa sala” nosaukums joprojām sastopams spārnoto teicienu saimē: nelāgās situācijās nokļuvušos tas uzmundrina ar cerību, ka ikviens no mums ir kādam tik dārgs, lai būtu pelnījis un sagaidītu atbalstu. Daiļdarba kritiķi savulaik uzsvēra, ka mūsu vientuļās salas jeb atsevišķās personības veido arhipelāgus un piederība tiem ļauj krāšņāk izbaudīt mazus priekus un pārdzīvot bargus laikus. Skeptiski noskaņotie varbūt sacīs, ka baisais atradums Raņķa dambī svītro cilvēcisko arhipelāgu teorijas. Tik striktam apgalvojumam pietrūkst pamata, bet tajā pašā laikā nav iespējams ignorēt acīs krītošo pretrunu. Redzam taču, ka Eiropas politiķu centieni radīt iespējami plašu vienotas ekonomiskās darbības telpu veicina cilvēku bailes pazaudēt savu patību šajā okeānā un pastiprina tieksmi norobežoties. Psihologu autoritātes arvien skaļāk runā par globalitātes palos slīkstošajiem, kuri, skrienot pakaļ iespējām atvērto robežu plašumā, pusmūžā attopas pie spēku izsīkuma sliekšņa bez tuvu cilvēku loka, jo tā veidošanā nekā nav ieguldījuši. Vārdu sakot – globalizācija un tehnikas sasniegumi nekā nedod attiecību pilnveidošanā. Tas joprojām ir pirmkārt ģimenes galvenais uzdevums.

Protams, pīšļi Raņķa dambī ir jutekļus stindzinoša traģiska likteņa zīme, un tās sakarā uz daudziem jautājumiem atbildes saņemt vairs nebūs iespējams. Izņemot vienu, kas šķietami atrodas citā sadaļā – par tiesu darbu. Ja nemelo informācija, ka apsaimniekotājs jau 2013. gadā iesniedzis tiesā prasību piedzīt komunālo maksājumu parādu no Raņķa dambja nama īrnieces un lieta iestrēgusi, tad prasās skarbs secinājums: pie mums ir iespējams neaprēķināmi ilgi palikt vientuļai salai, jo pat tiesa nevēlas noskaidrot – esi dzīvs vai sen jau taisaulē.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. ja sauca policiju…
    tā jau ir, trīs dēli, divi gudri, trešais policists, nekas jau nemainās

  2. likumsakarīgi-kam kāda daļa

  3. atbilde: “kas pēc vecas francūzietes nāves uzietas viņas vairāk nekā piecdesmit gadus neizmantotajā dzīvoklī Parīzē. “, KAUT GAN KAIMIŅI TAČU ZIŅOJA PAR “TRAUCĒJOŠIEM APSTĀKĻIEM”

  4. grafomāne atkal klāt un demonstrē demences cienīgu muldoņu…

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (30)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+