Vientulība aviolidojumu laikmetā 0
Jaunas latviešu komponista kameroperas tapšana vairs nav nomaļus stāvošs notikums, tas iekļaujas mākslinieciski intriģējošā kopainā.
Andra Dzenīša “Tavas klusēšanas grāmata”, Kristapa Pētersona “Mihails un Mihails spēlē šahu”, Jēkaba Nīmaņa “Līsistrates atgriešanās”, elektroakustiskais stāsts “Vieglums” (ar Pētersona, Nīmaņa un Edgara Raginska mūziku) – šie vokālie vai pat tīri instrumentālie opusi uzreiz nāk prātā, iepazīstoties ar Krista Auznieka kameroperu “Saules vējš”, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 6. jūnijā Spīķeru koncertzālē.
Vienojoša ir ne vien lakoniskā instrumentācija un ne mazāk oriģināli meklējumi pēc iespējas dabiskāku un nenodeldētu vokālo tembru salikumu virzienā. Nepārprotami jūtama ir šīs mūzikas tiekšanās pēc jūtīgas un psiholoģiski patiesas izteiksmes, kur komponisti līdz ar libretu un inscenējumu autoriem centušies atrast individuālu balsi, kas būtu brīva no skaļiem, tukšiem un patētiskiem vārdiem. Sekmes šo ieceru īstenojumā bijušas dažādas, un arī Kristam Auzniekam ne tuvu viss izdevies spoži. Tomēr šķiet, ka “Saules vējš” par sevi atgādinās vēl ilgāku laiku pēc pirmatskaņojuma.
Spīķeru koncertzālē jaundarbu iedzīvināja vokālā grupa “Framest” (Beāte Zviedre, Rūta Dūduma, Mikus Abaroniņš un Jānis Ķirsis), Mārtiņa Circeņa, Artūra Novika, Jāņa Stafecka, Ivo Krūskopa un Virdžīnijas Laubes-Vītiņas veidotais instrumentālais ansamblis (basklarnete, akordeons, kontrabass un sitaminstrumenti) un diriģents Mārtiņš Klišāns. Lai arī neakadēmiskajai mūzikai pārsvarā piederīgās grupas “Framest” tembrālo un emocionālo kvalitāšu vērtējums lielā mērā ir gaumes jautājums, savukārt instrumentālās partitūras lasījums varēja būt arī līdzsvarotāks, šis atskaņojums pamatā saucams par veiksmīgu. “Framest” dziedājums bija ne vien gana izkopts, bet arī iekļāvās komponista paustajā stilistikā. Ar avangardiskiem skaņveides paņēmieniem un stipri romantiskākām muzikālo ideju izpausmēm sevišķi veiksmīgi tika galā kontrabasists Jānis Stafeckis, viņa domubiedriem daudz neatpaliekot. Turpretī Mārtiņa Klišāna pārraudzība nodrošināja interpretācijai nepieciešamo precizitāti.
Par pašu mūziku iespaidi pretrunīgi. Visa skaņdarba laikā komponists ainu no ainas pretstatīja vienu otrai divus stipri dažādus kompozicionālās valodas modeļus. Pirmais ar tādiem vokālajiem izteiksmes līdzekļiem kā čukstēšana vai dziedruna un analogām atbalsīm instrumentu tonī, faktūrā un artikulācijā nenoliedzami balstījās avangarda estētikā. Savukārt otrais ar dziedošām līnijām un harmoniska rakstura sabalsojumiem nevairījās no popmūzikai radniecīgām emocionālām krāsām un pasaules redzējuma. No vienas puses, tas kameroperai piešķīra vajadzīgos kontrastus, turklāt mūzikas izteikti melodiskās ainas liecināja par autoram nešaubīgi piemītošu talantu. Tomēr vienlaikus uzreiz bija definējamas arī divas problēmas. Pirmā – abu radikāli atšķirīgo kompozīcijas metožu izvērsumi skaņās ne īpaši labi gāja kopā. Radās priekšstats, ka komponists izmēģinājis vienu modeli (jo par to mācīts augstskolā), otru modeli (jo vokālajai grupai tas vislabāk iet pie sirds), bet abu māksliniecisko paradigmu simbioze un paša autora individuālā izteiksme vismaz daļēji palika neīstenota un neatspoguļota. Otrā problēma – atrodot kādu īpaši daudzsološu kompozicionālo struktūru vai motīvu, komponists tai pārlieku pieķērās un ekspluatēja vēl un vēlreiz. Tādējādi veseli operas skati izskanēja daudz vienveidīgāk, nekā varētu būt.
Noskaidrot, par ko īsti stāsta “Saules vējš”, Krists Auznieks un režisore Zane Kreicberga, šķiet, bija nolēmuši atstāt pašu klausītāju ziņā. Kaut vai tādēļ vien, ka kameroperas vizuālais risinājums (lieli nopelni šeit arī māksliniekiem Inetai Sipenovai un Uģim Ezerietim) pēc vairākiem spilgtiem un patiešām uzrunājošiem atradumiem video instalāciju veidolā pēdējā ainā noslēdzās stipri abstrakti un diezgan blāvi. Lai arī Ingas Ābeles un Edvīna Raupa brīvās vārsmās rakstītajā libreta poēzijā skarta gan mīlestības, gan attiecību tēma, skaidrs, ka Krista Auznieka darbs, spriežot pēc tā izteiksmes un tēlainības, pauž kaut ko citu. Jādomā, ka stāsts ir par autonomi klīstošu cilvēku vientulību laikmetā, kad, sabiedrībai kļūstot labklājīgākai un tehnoloģijām vēl attīstītākām, savstarpējā saskarsme izvēršas nevis par “Vientulību masu sarīkojumos”, bet gan par vientulību bezgalīgi plašās lidostās un klusos pārlidojumos. Krists Auznieks tomēr nav pavisam pesimistisks – viņš kopā ar dzejniekiem (un klausītājiem) cer, ka arī pēc vairākiem gadu desmitiem cilvēki spēs kopīgi pacelties debesīs “caur gurnu arkām uz deniņu velvēm”.
