Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. maijs, 2015
Drukāt

Viestarts Gailītis: Uzbrukums izstādei “Disidents” – mēģinājums sēt bailes (8)

Foto: LETAFoto: LETA

VIESTARTS GAILĪTIS

Kad pagājušajā nedēļā Stūra mājā apskatāmajā ekspozīcijā Disidents iebruka cilvēki, kas grūstījās ar izstādes pieskatītājiem un mēģināja sabojāt lelli, kas viņiem atgādināja krustā sistu Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu, mani pārņēma viegls nelabums, bet pacietīgais latvietis manī reizē arī sevi prātīgi mierināja, ka situācija atrisināsies pati par sevi.

It kā arī atrisinājās – izstādi slēdza tikai uz brīdi, provokatoru pieteikto instalācijas nojaukšanas gājienu aizliedza. Līdz vakar man piezvanīja paziņa un teica, ka esot nelāga sajūta, ka, neskaitot no Saeimas priekšsēdētājas, nekādi nav pausta reakcija par šo izteiksmes brīvības apdraudējumu. Es acumirklī identificējos ar paziņas sajūtu, kas, pilnīgi skaidrs, nebija sveša daudziem. Nav iedomājams, ka cilvēkiem pagāja secen šī gājiena, kas nebūt nebija prasts vandālisms, simboliskā puse – izstādē, turklāt čekas mājā, ielauzās cilvēki skaidrā prātā ar apzinātu nolūku nolauzt krustā piesisto “Putina” lelli. Tā tomēr ir terorizēšana politiskiem mērķiem. Es domāju, ka daudziem palika salti ap sirdi – tāda uzdrošināšanās!

Nekas slikts jau pēc tam nav noticis – valsts ir rīkojusies adekvāti, nodrošinot izstādes turpinājumu un apsardzi un arī mediju salīdzinoši nelielā šim incidentam veltītā uzmanība var savā ziņā būt interpretējama kā brieduma apliecinājums. Sak, nav ko pievērst uzmanību uzbrucējiem, kas, apzināti vai neapzināti, ar savu nemākulību adekvāti paust viedokli un nesavaldīgo lecīgumu, parāda savu uzdrīkstēšanos, gaišā dienā galvaspilsētas centrā ielaužoties tautai vienā no tumšākajām piemiņas vietām un tādējādi mēģina izprovocēt reakciju. Taču nav grūti iedomāties, kādu sajūtu radītu, ja šie cilvēki, kā bija iecerējuši savā pieteiktajā gājienā, 21. maijā nonāktu barā pie čekas ēkas. Psiholoģiski tas varētu būtu visai traumatiski – un iespējams tāds arī bija nolūks.

Iedomājieties, kā tas izskatītos – “18-50 gadus veci vīrieši” (tā bija rakstīts Facebook uzsaukumā) gājienā no Pļaviniekiem uz Stūra māju. Precīzs trāpījums latviešu vēsturiskajā zemapziņā iedēstītajās bažās. Tas neatstāj daudz vietas fantāzijai. Kas būtu nākošais? Vai šie vīrieši apmainītos telefona numuriem, gūtu dūšu un jau sāktu uzmeklēt citas vietas, kur viņuprāt tiek pausta kritika Putina politikai? Iedomājieties, ja, teiksim, Maskavā – vai citā galvaspilsētā – cilvēki ietu uz izstādi demolēt krustā piesistu lelli, jo viņa tiem atgādinātu Andri Bērziņu? Nē, to nevar iedomāties, jo tas vienkārši ir neiedomājami.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Kāds ir šīs prastās provokācijas sakars ar mākslu?

  2. Paskaties Eiropas Samita atvadu bučošanos – izcili riebīgi, kad vīrietis ar lūpām bučo otra vīrieša vaigu. Zemiski. Samits organizēts uz goda, bet atvadu aina ar bučošanos – nelāgs skats (EIROPAS VĒRTĪBAS), tas pats ar krustu – bezjēdzīgs Ne- mākslas darbs/

  3. Manuprāt, šis “krusta karš” ir neētisks pēc būtības. Esmu jebkādas ticības noliedzējs, bet krusts un cilvēka kāršana, naglošana tajā izsauc riebumu, niknumu, nepatiku, ņirgāšanās izjūtas par cilvēku kā tādu , ņirgāšanos pret dzīvību. Nevēlos iztēloties filozofiski “mākslinieku” izdomas saturu, lai tas paliek viņu prātos. Čekista krustā sisšana? Ņemot vērā iepriekš teikto, čekista tēls nerada nekādu prieku vai sajusmu, ka nu beidzot čeka ir krustā sista.
    Nē, čeka un čekisti dzīvo un strādā mūsu sabiedrībā, partiju pozīcijās un opozīcijās, vairākos valsts pārvaldes līmeņos. Galvenais mūsdienu “neatkarības” čekists ir valsts nozagšana, naudas atmazgāšana, nodokļu nemaksāšana, korupcija, valsts apkrāpšana nodokļos un ne tikai – tautu apliktos saimnieciskos maksājumos un vispār nodokļos utt. Korupcija un netīrā nauda – galvenie čekisti, par to ir jārunā, jākliedz, arī makslai.

    Šis krustā sista cilvēka tēls ir bezkaunīgs. Tajā pat laikā, zinot, ka pret šādu krustu būs provokācijas, jau tiek organizēta skaļi,valsts vara, policija nenodrošina aizsardzību.Tā jau ir cita tēmā, kādēļ tas tā.

  4. Tipiska siekalaini — bailīga latviešu pseidointeliģenta vāvuļošana !!!Ja tu esi vecis ,tad bez liekiem vārdiem paņem mietu un sargā savu debilo instalāciju !Bet notiek tāda ākstīšanās — ta uzliek , ta noņem , ta atkal uzliek savu “gara ” darbu. Īsāk sakot — vienkārši mīzēji ! Bet pret tādiem zāģētājiem visefektigākais līdzeklis ir ar mietu pa zobiem !!!

  5. Visnopietnākais jautājums ir par postmodernisma mākslas un filozofijas izcelsmi. Liberāli demokrātiskā ideoloģija tāpat kā jebkura ideoloģija balstās uz noteiktām garīgajām tendencēm sabiedrībā. Attiecīgais noskaņojums un attiecīgās intereses ir sastopamas visos sabiedrības slāņos – inteliģencē, intelektuāļu vidē, masu cilvēkos.

    Postmodernisma mākslas un filozofijas rašanās liecina par radikālu lūzumu Rietumu iedzīvotāju garīgajā pasaulē XX gadsimta otrajā pusē. Lūzums bija krass, galējs, iedarbīgs un ļoti nepatīkams. Rietumu iedzīvotāju viena (radošā) daļa bija gatava par mākslas darbu pasludināt kārbu ar cilvēka izkārnījumiem. Rietumu iedzīvotāju otra (patērējošā) daļa bija gatava šo kārbu nopirkt un turēt mājās uz kumodes kā mākslas darbu. Par to liecina tāds tipisks piemērs, kā itāļu mākslinieka Piero Manzoni (1933-1963) „daiļdarbi” – kārbas ar viņa izkārnījumiem. Katrā kārbā ir 30 grami. 2002.gadā Lielbritānijas slavenā Tate Gallery par kārbu Nr.04 (1961.gadā autors pietaisīja un sanumurēja 90 kārbas) samaksāja 22,3 tūkstošus eiro. Tagad, 21. gadsimtā, kārbas cena noteikti ir palielinājusies, jo ievērojami ir palielinājusies Rietumu sociuma estētiskā apetīte uz tamlīdzīgām postmodernisma delikatesēm.

    Process turpinās. Rietumu sabiedrībā jūsma par kārbām Nr.01-90 pieaug. Procesu var pārtraukt vienīgi III Pasaules karš vai pandēmija. Cilvēciskais pagrimums ir tik briesmīgs, ka šodienas radošā inteliģence sarunā par mākslu nekaunas buldurēt vienīgi par naudu. Skaidrs, ka uz īstiem māksliniekiem tas neattiecas. Tas attiecas uz pseidotalantiem un pelēkiem masu cilvēkiem mākslinieka talārā. Īstiem māksliniekiem nav vajadzīgs izaicinājums un nav vajadzīgs provocēt auditoriju. Īstiem māksliniekiem pirmajā vietā ir māksla, bet nevis izaicinājums, provokācija un nauda.

  6. Iestard, baidies! Jebkuram provokatīvam nelietim ir jābaidās! Un visiem kretīniem kas izveidoja to nelietību ir jādreb! Cūkas!

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+