Viesturs Deksnis: partiju programmas – stratēģisks dokuments vai formāls ķeksītis? 0
Stratēģijām, taktikām un plāniem gan valsts sektorā, gan arī biznesā ir izstrādātas dažnedažādas definīcijas, kuru uzskaitījums, analīze un pielietojums praksē būtu vairāku stundu lasāmvielas apjomā. Taču šo visu dokumentu, lai arī kā mēs tos dēvētu, vienojošs elements ir sasniedzamais mērķis, kamdēļ šādas stratēģijas, taktikas un plāni vispār tiek radīti. Savukārt mērķiem, lai tos varētu izmērīt, neatkarīgi no piederības kādam konkrētam dokumentam, ir jāpiemīt vismaz divām būtiskām īpašībām:
- tam ir jābūt sasniedzamam konkrētā laika periodā;
- tam ir jābūt kvantitatīvi nosakāmam. Nu, piemēram, tautsaimniecības nozares “X” finansējums 2016. gadā būs Y % no iekšzemes kopprodukta.
Jautājums – cik mērķtiecīgi šā vārda visdziļākajā nozīmē partijas ir veidojušas Saeimas pirmsvēlēšanu programmas un ko mēs no tā varam secināt?
Izlasot visu trīspadsmit partiju programmas, atklājas diezgan bēdīga aina – abām augstākminētajām īpašībām atbilst tikai 4 (četri!) no visās programmās kopā izvirzītajiem mērķiem, bet vienai no divām īpašībām atbilst tikai 17 (septiņpadsmit!) paustie lozungi. Līdz ar to var teikt, ka 13 partiju programmās (pēc teksta apjoma – aptuveni 29 A4 formāta lapas) kopā ir atrodami tikai 17 reāli izmērāmi solījumi jeb 1,3 pēc konkrēta laika pārbaudāmas apņemšanās uz vienu partijas programmu jeb uz 4 000 zīmju.
Lai lieki nereklamētu kādu politisko spēku, neizcelšu un nenopelšu nevienu no partijām – to programmas, kā zināms, ikvienam ir publiski pieejamas un apskatāmas Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā. Minēšu vien dažus no partiju programmās atrodamajiem, tā sauktajiem kvalitatīvajiem (izmērāmajiem) mērķiem:
- jāpalielina izdevumi aizsardzībai līdz 2% no IKP;
- jāsaglabā mikrouzņēmumu nodokļa likme 9% apmērā;
- jāsamazina PVN likme pārtikai (apjomam piedāvājumi ir dažādi);
- jāpaaugstina medicīnas finansēšana līdz 5% no IKP u.c.
Turklāt arī iepriekš definētie kvalitatīvie mērķi nav viennozīmīgi vērtējami, jo lielākoties tie ir uzrakstīti varbūtības formā, lai gan pēc teorijas mērķiem ir jābūt izvirzītiem apgalvojuma formā. Ievērojot minēto, jāsecina, ka nospiedoši lielākā daļa teksta programmās ir tukši solījumi. Vismaz pēc formas tā tas izskatās.
Tāpat tikai retā partija ir centusies skaidrot vai argumentēt – kā konkrēto solījumu ir plānots izpildīt, lielākoties paužot “plikus” lozungus un uzsaukumus, faktiski bez reāla bez seguma. No vienas puses, 4 000 zīmēs veikt plašu plānoto darbību skaidrojumu nav iespējams, bet, no otras puses, programmā ir jābūt skaidri definētiem politiskajiem pamatkritērijiem. Domāju, ka vēlētājam partijas piedāvājums būtu daudz skaidrāks, ja tiktu izvēlētas savai ideoloģijai un elektorātam atbilstošas četras līdz piecas galvenās prioritātes ar tām pakārtotiem mērķiem, nekā runāts par visu un vienlaikus par neko.
Lai nu kā – partiju programmas ir tādas, kādas nu tās ir. Ne velti programmas nekad nav bijušas nozīmīgs vēlētāju balsošanas izvēles kritērijs, vēlētājus vairāk ietekmē partiju līderu personības un reklāmas kampaņas. Tajā pašā laikā, ja mēs vēlamies kvalitatīvu politiku un kvalitatīvus tās realizētājus – politiķus, – būtu nepieciešamas arī kvalitatīvas partiju programmas, kas kalpotu kā stratēģisks dokuments un pamats visām turpmākajām politiskajām aktivitātēm, nevis tikai kā formāls ķeksītis, lai varētu balotēties vēlēšanās.
Šajā sakarā atzinīgi vērtējama ikgadējā “Ekonomistu apvienības 2010” iniciatīva pirms vēlēšanām veikt politisko partiju un apvienību programmu vērtēšanu atbilstoši īpaši izstrādātai metodikai, piesaistot politikas ekspertus. Jautājums – cik ļoti politiķi ņem vērā šīs analīzes secinājumus, strādājot pie jaunām programmām? Jebkurā gadījumā – jo vairāk mēs pieprasīsim no politiķiem pavisam konkrētus solījumus, kas pamatoti ar tik pat konkrētiem plāniem – kā mērķus sasniegt, jo lielākas iespējas mums būs uzraudzīt viņu darba “augļus”, viņiem iekļūstot parlamentā, un pēc četriem gadiem vērtējot, vai politiskais spēks, par kuru atdevām savu balsi, ir attaisnojis mūsu piešķirto uzticības mandātu un ir pelnījis, ka par to balso atkārtoti.
Būsim atbildīgi savā izvēlē – izlasīsim partiju programmas (vismaz tās, par kuru autoriem plānojam balsot), pirms doties pie vēlēšanu urnām, neskatoties uz to, ka 90% informācijas tajās ir vispārīgas frāzes par labāku dzīvi, un turēsim politiķus pie vārda, kaut vai pie šiem atlikušajiem 10%, lai vēlāk vilšanās un rūgtums būtu kaut nedaudz mazāks kā iepriekšējās reizēs.
Autors Viesturs Deksnis ir SIA “Communications & Strategies” valdes loceklis.
