Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
11. jūnijs, 2013
Drukāt

Viesturs Kairišs: Pāri visam esmu mākslinieks

Foto - Baiba BucenieceFoto - Baiba Buceniece

Viestura Kairiša režijā pēc Melānijas Vanagas autobiogrāfijas “Veļupes krastā” motīviem pašlaik top “Melānijas hronika” – atjaunotās Latvijas vēsturē pirmā spēlfilma par latviešu tautai joprojām sāpīgo un neizrunāto vēstures lappusi – 1941. gada 14. jūnija deportāciju tēmu.

 

Vēl pirms saviļņot skatītāju sirdis, vērienīgais filmprojekts jau iekustinājis Latvijas kultūrpolitikas ūdeņus ar jautājumu – kāpēc bija jāpaiet vairāk nekā 20 gadiem, lai rastos šāda filma?

Līdztekus Viesturs Kairišs veido divas dokumentālās filmas, strādā Berlīnes Komiskajā operā un kaļ plānus jauniem darbiem teātra režijā.

 

‒ Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā līdz šim neviens režisors vēl nebija uzņēmies staļinisko reperesiju tēmas atspoguļošanu mākslas filmā? Kas jūs pašu pamudināja to darīt?

V. Kairišs: ‒ Varbūt vēl nebijām gatavi par to runāt, jo tā mums bija pārāk neizsāpēta tēma? Vajadzēja paiet divdesmit neatkarības gadiem, lai mēs par to varētu sākt reflektēt. Sāku meklēt lielus sižetus savām filmām, jo konstatēju, ka mūsdienu dzīves mazās drāmas nav īsti man tuva tēma. Uzdūros vēstures tematikai un lielā aizgrābtībā aptvēru, ka te slēpjas īstas antīkās traģēdijas. Sastapos ar materiāliem, kuros sajutos kā savās mājās, pa īstam dabiski.

‒ Vai latviešu tauta mūsdienās ir pasargāta no šo traģisko notikumu atkārtošanās? Vai esam pietiekami gudri, lai pasargātu paši sevi?

‒ Šajā saistībā gribu pieminēt Rīgas pašvaldības vēlēšanas, kuras uzskatu par vienu no smagākajām traģēdijām Latvijas vēsturē. Varētu teikt, ka tā ir traģēdija, kas risināsies nākotnē, bet kuras pamats ir ielikts tieši šodien. Laikam mēs esam pārāk vāji, lai izdzīvotu. Tieši garīgi vāji.

Tautas notrulināšanas kampaņa, pie kuras tik dedzīgi strādā televīzijas un lielākā daļa tā saucamo kultūras iestāžu, ir sasniegusi savus mērķus. Mēs vairs nevaram dēvēties par domājošu sabiedrību. Sauklis ”Mēs esam noguruši, mēs gribam izklaidēties” ir gandrīz visu lielāko teātru vadītāju darbības moto. Kultūras ziņās interneta portālos pārsvarā runā par popkultūras tviterī notiekošo. Mēs esam izskauduši kritisko domāšanu. Ir tikai, komercija un reitingi. Mēs esam sasnieguši galu. Bet mums vairs nav spēju to pat pašiem pamanīt. Situācija ir strauji jāmaina. Strauji un kardināli. To var izdarīt tikai valdība un ministri, vismaz tuvākos gadus līdz vēlēšanām. Bet nekas neliecina, ka te kaut kas mainīsies. Līdz ar to latviešu tauta pati atkārto traģiskos notikumus, kad tā kļuva par staļinisma upuri.

– “Melānijas hronika” kā viens no trim filmprojektiem tikko ieguva atbalstu Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Nacionālās identitātes stiprināšana”. Kad varam cerēt to skatīt uz ekrāniem?

– Vārds “pabeigt” vēl skan utopiski. Taču darām visu, lai filma taptu, – to, ko no Nacionālā kino centra un Valsts kultūrkapitāla fonda varam saņemt, domāju, visu arī dabūsim.

Taču tāda veida filmu ar to vien nevar uzfilmēt. Tāpēc mums ir arī pamatotas ieceres piesaistīt ārzemju finansējumu un mēģinām uzrunāt gan sociāli atbildīgus uzņēmumus, gan privātpersonas. Vienlaikus cenšamies vērst uzmanību, ka kaut kas ir jāmaina, jo kino pie mums netiek pietiekami atbalstīts.

Latvijai nevar būt vēlmes saukties nacionālai valstij, ja tai nav sava kinemotogrāfa – vis-efektīvākā līdzekļa, kā runāt par daudzām tēmām, arī sāpīgām un neizrunātām – arī par 1941. gada 14. jūnija deportāciju.

– Kuras valstis vēl ir gatavas sadarboties Latvijas vēsturei tik svarīgās tēmas atspoguļošanā?

– Visvairāk – Somija un Vācija. Karēlijā mēs daļēji varētu mēģināt filmēt Sibīrijas dabu. Vācieši ir ieinteresēti, jo vispirms tas ir stāsts par divdesmitā gadsimta lielāko totalitaro režīmu sadursmes sekām.

Turklāt staļinisma represiju laikā līdzās Baltijas un citām tautām tika izsūtīti arī pilnīgi visi Pievolgas vācieši, kas dzīvoja Saratovas apgabalā. Pēc tam astoņdesmitajos gados notika repatriācija, kad liela daļa no viņiem izmitinājās Virtembergas apgabalā. Bādenes-Virtembergas kinofonda vadītāja ir ļoti ieinteresējusies par šo projektu. Būs arī Šveices kopproducents.

– Ļoti “uz jautājuma zīmes” esot iespēja filmēt pašā Sibīrijā Krievijas attieksmes dēļ…

– Vispirms mēģinājām uzrunāt dažādas Krievijas kompānijas, ar kurām mums jau ir sadarbība, un tās uzreiz kategoriski atbildēja, ka par šādu tēmu nav vērts piedalīties konkursos par atbalsta piešķiršanu. Ir skaidrs, ka politisku apstākļu dēļ Krievija šobrīd pārāk neaizraujas ar filmām par staļinismu un īpaši tādā vēsturiskā aspektā, ka krievi izsūta latviešus.

– Kāpēc Melānijas Vanagas lomai izvēlējāties tieši šveiciešu aktrisi Sabīni Timoteo?

– Ilgi meklēju, pārdomāju un izmēģināju arī vairākas latviešu aktrises. Katrai atradu kādas izcilas īpašības, taču kopumā visu laiku bija neapmierinātības sajūta. Jo man nevajadzēja atrast vienkārši labu aktrisi, bija noteikts īpašību un personības kopums, ko meklēju. Pašā sākumā man šķita arī nesvarīgi, kā aktrise izskatīsies, jo likās, ka Melāniju Vanagu, šo personību, jau neviens Latvijā nepazīst un nezina, kāda viņa izskatījās. Bet, arvien vairāk par viņu interesējoties, pētot un sajūtot viņā lielu spēku, sapratu, ka gribu, lai aktrise būtu lī
dzīga viņai arī tīri vizuāli. Tad arī sāku šaubīties, vai meklēt latviešu aktrisi ir vienīgais risinājums.

Man ir ļoti svarīgi, lai kārtējo reizi neuztaisītu filmu par Latviju tikai mums pašiem, lai tikai mēs paši to noskatītos, drusku pavaimanātu, un ar to filma arī beigtos. Man ir svarīgi uztaisīt šo filmu tādu, lai to varētu vismaz saprast, ja ne aizrauties vai pašidentificēties, jebkurš cilvēks visā pasaulē.

Tas bija pārbaudījums man pašam – vai tās aktrises, kuras lielākoties neko ne-
saprot no vēsturiskā konteksta, būs ieinteresētas. Meklēju Zviedrijā, Polijā, Holandē. Visas bija ieinteresētas. Sapratu, ka visprecīzākā ir Sabīne, un mēs viņu uzaicinājām uz Rīgu.

– Vai viņai ir interese un viņa izprot filmas vēstījumu?

– Tā ir ekstrēma, liela, vienlaikus cilvēciska un pārcilvēciska loma.

Man nav tik daudz svarīgi, lai viņa saprot vēsturisko notikumu kontekstu, cik tas, lai viņa izprot Melāniju Vanagu – šīs personības cilvēcisko kontekstu. Sabīne Timoteo ir gatava šo lomu spēlēt aptuveni par četras reizes mazāku honorāru nekā parasti, tātad nekādu citu interešu viņai nav kā vien šī sarežģītā, komplicētā un ļoti grūtā loma.

Tas ir projekts, kas izceltos jebkura aktiera biogrāfijā. Turklāt angļu valodā ir tulkota gan “Veļupes krastā”, kaut vēl nav iznākusi grāmatā, gan Sandras Kalnietes grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Mēs viņai piedāvājam arī šos materiālus.

– Vai jums tomēr nav bažu, ka latviešu auditorija var nesaprast?

– Mani nebaida latviešu attieksme. Nekad agrāk neko pārāk labu latviešu attieksmē pret sevi neesmu izjutis, lai šoreiz no tās īpaši baidītos. Es esmu patriots, bet pāri visam gribu palikt mākslinieks.

– Līdztekus veidojat arī filmu par Latgali…

– Strādāju pie trim filmām vienlaikus – līdzās “Melānijas hronikai” top “Neredzamā pilsēta” – Černobiļas atsvešinājuma zonā. Par Latgali – “Pelikāns tuksnesī”. Šīs filmas montāža, kas, kā allaž, sagādāja radošas mokas, jau ir pabeigta.

Latgale ir tāda mazliet mistiska un īpaša zeme, kas dzīvo pēc saviem likumiem un brīžiem liekas kā sapnis, kā neiespējama pasaule. Taču brīžiem liekas, ka tā ir dzīvi apliecinoša un cerīga. Jau sen gribēju radīt filmu par Latgali, jo uzskatu, ka tā ir manas īstās garīgās mājas.

– Pašlaik strādājat arī Berlīnes operā, kur veidojat Bendžamina Britena “Sapni vasaras naktī”. Kā jūs tur uztver kā latviešu režisoru?

– Ne kā latviešu režisoru. Tas viņiem ir pilnīgi vienalga. Viņi uztver mani kā režisoru. Tur liela ažiotāža bija pēc “Dievu mijkrēšļa”, visi operu žurnāli bija pilni ar ļoti skrupulozām recenzijām. Viņi tam pievērsa nesalīdzināmi lielāku uzmanību nekā Latvijā. Kā režisors neko labāku nevaru vēlēties, jo Berlīnes Komiskā opera ir viena no visskaļākajām un progresīvākajām Eiropas skatuvēm. Grūti pat iedomāties labāku vietu debijai Eiropā. 2014. gada aprīlī man būs otra lielā pirmizrāde Ķelnes Operā, kur veidošu Karla Marijas fon Vēbera “Burvju strēlnieku” – operu, ar kuru aizsākusies visa romantiskās mūzikas tradīcija Vācijā. Tā viņiem ir kā latviešiem “Skroderdienas Silmačos” – īsts tautas gabals, kuru cilvēki zina no galvas. Vispār jūtu, ka esmu kaut kāda jauna, ļoti liela ceļa priekšā.

– Vai jums ir jauni projekti arī Latvijas Nacionālajā operā?

– Tur viss līdz ar maniem trim Vāgnera iestudējumiem lēnām izkūp. Vienīgi kopā ar Arturu Maskatu strādājam pie operas “Valentīna”, kuras pirmizrāde paredzēta 2014. gada rudenī. Nākamajās divās sezonās man kopā ar “Valentīnu” ieplānoti četri operas iestudējumi.

– Kāpēc tik ilgi neko neesat darījis Latvijas teātros?

– Tā ir jau kādu trešo sezonu, un man nav arī nevienas konkrētas ieceres. Protams, ka vislabāk man gribētos strādāt Latvijā, bet, ja, lai strādātu Latvijā, jākļūst par viduvējāku režisoru, tad tam nav nozīmes. Man nepatīk, kas šobrīd notiek ar Latvijas teātri.

Vienu brīdi mums bija tāds izteikts gājiens uz modernu Rietumu teātri un tagad atkal ripojam atpakaļ uz tādu teātri, kāds vēl ir Krievijā, Ukrainā – plakanu teātri bez paralēlām dimensijām, maksimāli komerciālu, mazliet vecmodīgu, ar naftalīnu un tādu uh, ah, un opā… Tur aktieri ir nevis aktieri, bet artisti. Es negribu strādāt ar artistiem, bet gan ar aktieriem.

Manuprāt, tā ir milzīga atšķirība.

– Tad jau jums būtu jādibina savs teātris!

– Jā, tas būtu vislabākais.

– Vai tomēr jātaisa revolūcija kādā no jau esošajiem teātriem?

– Negribu nekādas revolūcijas, skandāli man ir apnikuši. Protams, labāk būtu dibināt savu teātri, un es jau to esmu mēģinājis darīt, bet tas vienkārši šobrīd nav iespējams. Atliek attīstīt savu meistarību valstīs, kur esi pieprasīts, un ticēt, ka acīmredzami nepareiza teātru politika Latvijā “uzkārsies” pati no sevis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+