Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. jūnijs, 2014
Drukāt

Vieta uz zīmīgās paralēles
. Ciemos simtgadīgā guļbūvē, ko ieskauj pasakaina ainava (1)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Iebraucot Matkules pagasta “Ainavās”, skatam paveras tāda ainava, ka jautājums, kāpēc rīdzinieki – ražotnes “Sabiles sidrs” līdzīpašniece Baiba Circene ar vīru, “Rīgas krēslu fabrikas” īpašnieku Aldi Circeni – savulaik šeit iegādājās lauku īpašumu, kļūst lieks, raksta žurnāls “Mājas Viesis”.

Baiba stāsta, ka pirms piecpadsmit gadiem pienācis brīdis, kad viņi sapratuši – vajag pašiem savus laukus, kur Jāņus svinēt un atpūsties. Sākuši brīvdienās braukāt apkārt pa Latviju, meklējot vecas mājas skaistā vietā. Šajos meklējumos pagāja ilgāks laiks, līdz kādā dienā, lasot sludinājumus, Aldis sievai jokojot iesaucies – re, kur ir tava māja! Sludinājumā bija rakstīts – pārdod māju, kas atrodas uz 57. paralēles. Circeņu ģimenei jau bija daži īpašumi, kuri atradās uz šīs paralēles, tāpēc tas šķita zīmīgi. Braukuši uz Matkuli raudzīt, kāda tad ir piedāvātā māja un vieta. Baiba vēl nepaspējusi izkāpt no mašīnas, kad Aldis jau noteicis – ir, ņemam!

– Kad devāmies ārā no pagalma, pretim jau brauca nākamie mājas tīkotāji. Steidzām zvanīt saimniekam, ka pērkam. Viņš atbildēja – kurš pirmais iedos rokasnaudu, tam arī māja tiks. Vaicājam, kā mēs viņu pazīsim? Saimnieks mierināja, ka gan jau atpazīsim. Saimnieks izrādījās komponists Jānis Lūsēns. Sapratām, ka viņš šajā īpašumā saimniekojis vien neilgu laiciņu. Pārlaidām pirmās naktis, klausoties, cik traki dzied putni, nospriedām, ka Jānis Lūsēns te sakomponējis “Putnu operu”. Parakstījām līgumu, pat neiegājuši mājā iekšā. Mums bija vienalga, kā tur izskatās. Šo gadu laikā nekad nav ienākusi prātā doma, ka varbūt vajadzēja izvēlēties citu vietu. Spēku un laiku šajā īpašumā esam ieguldījuši pamatīgu. Tolaik Rīgā vēl mitinājāmies dzīvoklī, es strādāju bankā un, atbraucot uz “Ainavām”, jutos kā izkļuvusi no krātiņa, visas pilsētas dzīves problēmas atstājot aiz muguras, – stāsta Baiba.

Tā kā Baiba un Aldis pēc profesijas ir arhitekti, jaunajā vietā viņi varēja likt lietā savas prasmes un zināšanas. Saimnieki lēma, ka dzīvojamā māja atradīsies sagruvušā šķūņa vietā. Viņi vēlējās atrast senu guļbūvi, kas būtu darināta ar rokām, nevis rūpnieciski ražota. Atkal sākās meklējumu laiks, līdz piemērotu senu guļbūvi atrada Ziemeļvidzemē – Līzespastā. Ēka tika izjaukta un materiāli pārvesti uz Matkuli. Šajā darbā palīdzēja meistars, kas sanumurēja baļķus un pats pēc savas shēmas salika māju kopā. Baiba piebilst, lai gan senlaikos guļbūvēs nedzīvoja viens otram uz galvas, taču viņi rīkojušies racionāli, izbūvējot otro stāvu. Līzespastā iegādātās mājas nosaukums ir “Kalna Antuži”, un saimnieki koka plāksnīti ar šo seno vārdu ir saglabājuši. Mājas iekšējā apdare veidota no jauna, bet saglabājot senatnīgumu. Daudzas lietas iegādātas veco mēbeļu tirgotavās. Baiba secina, ka seno mēbeļu palicis maz, ļaudis vieglprātīgi tās iegrūž ugunskurā.

– Visu, kas mums šķitis derīgs, esam vilkuši šurp. Apzināti interjeru neesam veidojuši, taču ir lietas, kuras laižam te iekšā un kuras ne. Rīgas mājā ir sterilāka vide, tā radikāli atšķiras no lauku mājām. Šeit nav jābūt perfektai kārtībai, drīzāk – relaksētai. Mēs smejamies, ka iegādājāmies māju atpūtai, bet desmit gadu garumā tā mums izvērtās par vergu nometni, jo katrās brīvdienās braucām šeit strādāt. Tagad gan esam atslābuši un sapratuši, ka vienlaikus uz visiem krēsliem nevar sēdēt, — prātīgi spriež Baiba.

Tā dēvēto Lūsēna māju saimnieki izveidojuši par viesu namu. Kad tiek rīkotas lielākas svinības, tad tur izguldina ciemiņus. Sākotnēji ēkā bijušas trīs istabas, ko Circeņi apvienojuši vienā lielā telpā, izbūvējuši otro stāvu, tajā ierīkojuši naktsmītnes.

— Draugi, radi jau labi zina, ka pie mums var braukt svinēt Jāņus, vietas pietiek visiem, – teic Baiba.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Aldis un Baiba ir mana mamma un tēta 😀

Draugiem Facebook Twitter Google+