Latvijā
Vēsture

“Vīģes lapa” padomju tirdzniecībai: kā nepārdot? 35


Kad izdodas dabūt deficītu… Revolūcijas iela Rīgā 80. gados.
Kad izdodas dabūt deficītu… Revolūcijas iela Rīgā 80. gados.
Foto – Atis Ieviņš

Deficīta laikos 80. gadu beigās galvenā padomju tirdzniecības problēma bija nevis kā pārdot, bet gan kā nepārdot. Proti, kā veikalos nosargāt to pašu preču mazumiņu no sirojošajiem “pauniniekiem”. Latvijas PSR par šādu vairogu pret preču aizplūšanu kļuva 1988. gadā ieviestās pircēju vizītkartes.

Padomju Savienība visā pastāvēšanas laikā nekad nespēja pilnībā nodrošināt iedzīvotāju pieprasījumu pēc pārtikas un nepārtikas plaša patēriņa precēm. Deficīts bija pastāvējis vienmēr, taču ap 1988./1989. gadu tas kļuva vispārējs. Veikalu plaukti kļuva aizvien tukšāki, rindas pēc tā, kas tajos vēl bija sastopams – aizvien garākas. Protams, padomju ražošanas un saimniekošanas sistēma pēc definīcijas nespēja funkcionēt patērētājam draudzīgā veidā un sabrukums tajā jau bija iekodēts, taču “perestroikas” jeb “pārbūves” laika preču krīzei bija arī gluži konkrēti izraisītāji. Labu gribēdams, Mihails Gorbačovs ar 1987. gada 1. janvāri atcēla līdz tam PSRS pastāvējušo valsts ārējās tirdzniecības monopolu. Tagad tūkstošiem kooperatīvu, kolhozu, uzņēmumu bija tiesīgi vagoniem vest pāri robežai, parasti uz “draudzīgajām socvalstīm”, piemēram, Poliju, to, ko lēti varēja sadabūt Padomju Savienībā, bet dārgāk par dolāriem un markām pārdot citur. Pretējā virzienā tautas patēriņa preces plūda krietni mazāk un to cenas nebija iedzīvotāju vairākumam piemērotas. Astoņdesmito gadu beigās tāpat plauka sistēma, kad dažādi uzņēmumi un saimnieciskās vienības izveda republikā dabūjamās preces bartera darījumiem ar citām republikām.

Vēl viena padomju dzīves realitāte bija individuālie “maišelnieki” jeb “pauninieki”, kas siroja pa kaimiņu republikām un apgabaliem, izpērkot pirmās nepieciešamības preces tur, kur tās vēl bija, un aizvedot pārdošanai tur, kur to trūka. Rīgā šie “brīvā tirgus” nodrošinātāji padomju gaumē jau gadiem tradicionāli bija ieradušies vilcienos Rīga–Pitalova vai Rīga–Bigosova.

Latvijas PSR iedzīvotāji, redzot, kā aug inflācija, kā iebraucēji aizved viņiem domāto un cik grūti uzminēt, kas būs nākamā prece, kuru nevarēs vairs nopirkt – sāls, zobu pasta vai bērnu zeķbikses –, drošs paliek drošs, paši sāka iepirkt preces “nebaltai dienai”. Neziņa par nākotni un, kā runāja, kandžas dzinēju aktivizēšanās ap 1987. gada beigām vispirms iededza cukura “drudzi”, kam sekoja ziepes, veļas pulveris, tad sērkociņi, sāls, tāpat degvīns. To visu varēja ilgi uzglabāt un vajadzības gadījumā viegli pārvadāt. Tieši cukurs un ziepes 1988. gada vasarā bija pirmās lietas, ko sāka normēti pārdot pret taloniem. Katram iedzīvotājam mēnesī pienācās četri kilogrami cukura.

Pret “privāto eksportu”

Ļoti drīz izrādījās, ka talonu sistēmas ieviešana atsevišķām precēm nav risinājums, ja trūkstošo preču saraksts ar katru nedēļu kļūst aizvien garāks. 1988. gada 9. augustā Latvijas PSR Ministru padomē (MP) notika valdības un visu rajonu izpildkomiteju priekšsēdētāju sanāksme. Rajonu izpildkomitejām, vadoties no apstākļiem, tika ieteikts vajadzības gadījumā ieviest talonus vai “pircēja vizītkartes” – tieši tā Ministru padomē formulēja jaunā dokumenta nosaukumu. Šāda vizītkarte būtu derīga preču iegādei tikai attiecīgā rajona robežās.

“Ar gaļu savus pircējus mēs apgādājam tikai 56% apmērā no nepieciešamā, ar piena produktiem – 62% apmērā. Manuprāt, komentāri lieki,” 1988. gada rudenī “Lauku Avīzei” atklāja Latvijas Patērētāju biedrību savienības priekšsēdētāja vietnieks tirdzniecības jautājumos Vitālijs Kindzulis. Paradokss bija tajā, ka iztirgotās produkcijas apjomi it kā palielinājās, taču deficīts turpināja augt par spīti visam. 1987. gadā no Latvijas PSR Tirdzniecības ministrijas sistēmas veikaliem ārpus republikas tika izvesti 27,8% nepārtikas preču, 1988. gadā – 28,1%. Tikmēr Igaunijas PSR bija aplēsusi, ka pa dažādiem ceļiem no republikas aizplūst ap 40% vietējam patēriņam domāto preču.

LPSR MP priekšsēdētāja vietnieks Alfrēds Čepānis intervijā “Lauku Avīzei” 1989. gada maijā pieļāva situāciju, ka, turpinoties neierobežotai preču izvešanai, republikas iedzīvotāji kādā brīdī paliktu bez sērkociņiem un sāls. Sāls drudzis juku laikos periodiski atkārtojās, un šī viela normējamo sarakstā te iekļuva, te tika svītrota. Piemēram, 1990. gada maijā, kad bija jūtama īpaša sabiedrības gatavošanās “uz kariem” un produktu izpirkšana, tobrīd atkal brīvi pieejamā sāls patēriņš Rīgas veikalos uzšāvās no septiņām līdz 40 – 50 tonnām dienā un valdībai atkal vajadzēja “pieņemt mērus”.

Jelgavas pilsēta un rajons bija viena no pirmajām vietām, kur ar izpildkomitejas lēmumu tika ieviestas vietējās pircēju vizītkartes. Tas notika 1988. gada oktobrī. Vizītkaršu uzdevums bija novērst, kā toreiz rakstīja avīzēs, “privāto eksportu”: “Analīze rādījusi, ka rūpniecības un arī pārtikas preces galvenokārt izpērk iebraucēji. Nelūgtie ciemiņi aizbraucot vilcienos kāpj ar pilnām somām un smagiem saiņiem, kamēr vietējo jelgavnieku galdi kļūst arvien tukšāki.” Jelgavas gadījumā pie paaugstināta pieprasījuma precēm pirmkārt pieskaitīja ledusskapjus, mazgāšanas līdzekļus, putekļsūcējus, šujmašīnas, televizorus, magnetofonus, būvmateriālus, parfimēriju, gaļas produktus, konfektes, cepumus. Diemžēl Jelgavas vizītkartēm piemita būtisks trūkums – uz tām nebija nekā, kas apliecinātu uzrādītāja identitāti. Iebraucēji jaunievedumu augsti novērtēja ļoti drīz – melnajā tirgū par anonīmo vizītkarti bija gatavi maksāt 100 rubļu un vairāk! Pilsētu un lauku rajonu izpildkomiteju, tas ir, pašvaldību, lokālajām vizītkartēm bija arī vēl citi trūkumi. Tas radīja nelāgas situācijas, ka viena rajona iedzīvotājs, aizbraucis uz citu Latvijas rajonu vai pilsētu, nevarēja tur veikalā pēc rindas izstāvēšanas nopirkt ne paciņu sviesta.

Obligātais dokuments

1989. gadā talonu sistēma pārņēma visu PSRS un skāra praktiski visus preču veidus – no sērkociņiem, sāls un maizes līdz automašīnu piekabēm. Taču Padomju Latvijas valdība jau lauzīja galvu par nākamajiem savu veikalu piedāvājuma aizsardzības pasākumiem. Bija ideja iedzīvotājiem par summu līdz 20% no algas, pensijas vai stipendijas izsniegt īpašus čekus. Tie dotu tiesības pirkt vajadzīgās preces, piemēram, sadzīves elektrotehniku vai mēbeles, par naudu veikalā. Galu galā tādu sistēmu atzina par sarežģītu un secināja, ka vislielāko efektivitāti ar vismazākajiem izdevumiem dos republikas mēroga vizītkartes, kas ierobežotu preču aizplūdi ārpus Latvijas PSR. Kā to 1989. gada septembrī definēja LPSR MP Lietu pārvaldes tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu nodaļas vadītājs biedrs Raskolovs: “Tās paredzētas republikas preču resursu un iedzīvotāju interešu aizsargāšanai. Vizītkartes galvenokārt vērstas pret to, lai neorganizēti neizvestu tādas pārtikas un nepārtikas preces, kuru mums visvairāk trūkst. Jāpanāk, lai šīs preces pirmām kārtām tiktu pārdotas republikas iedzīvotājiem.” Tikmēr LPSR MP priekšsēdētāja vietnieks Čepānis atzina, ka tā ir tikai “vīģes lapa” tautas patēriņa preču resursu aizsardzībai, taču arī tad, ja izdotos nosargāt kaut trešdaļu no tā, kas citādi somās, maisos un bagāžniekos aizplūst no republikas, arī tas jau būtu labi.

1989. gada jūlija beigās LPSR Tirdzniecības ministrijas Tirdzniecības organizācijas pārvalde informēja, ka iespiesti 2,3 miljoni vizītkaršu. Vizītkartes izsniedza tajās pilsētu un rajonu izpildkomitejās, kur persona bija pierakstīta, tas ir, reģistrējusi dzīvesvietu. Pilsonim dokumentā bija jāielīmē sava 3×4 cm izmēra fotogrāfija, jāieraksta vārds un adrese un pēc tam jānes apzīmogošanai uz dzīvokļu ekspluatācijas rajonu (namu pārvaldi) pilsētā vai izpildkomiteju laukos. Vizītkartes pienācās visiem republikas iedzīvotājiem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu, – jaunākiem pietika ar skolēna apliecību. Ja komandējumā vai mācībās Latvijas PSR ieradās viesis no kādas “brālīgās republikas”, viņam uz šo laiku, ja tas pārsniedza trīs mēnešus, pienācās pircēja “pagaidu vizītkarte”.

Lai darbaļaudis nesacerētos, amatpersonas vairākkārt brīdināja, ka vizītkarte negarantē iespēju kaut ko nopirkt vai nopirkt bez rindas. Deficīts un rindas kā padomju ikdienas dzīves atribūti saglabājās. Kas bija “zem letes”, tas tur arī palika. Vienīgais labums, ka tagad vietējiem pilsoņiem teorētiski tika garantēts, ka viņiem domātie “paaugstināta pieprasījuma produkti” neizceļos no republikas un viņiem arī paliks, ja paši būs pietiekami veiksmīgi un izveicīgi trāpīs veikalā brīdī, kad kārotā prece tur pievesta.

To preču sortiments, kas turpmāk bija iegādājams, tikai uzrādot vizītkartes, laika gaitā variēja. Pamatā tās bija lietas, pēc kurām tāpat bija jāstāv garās rindās un kuras izpārdeva burtiski dažās stundās pēc nonākšanas uz letes. Tās bija: gaļa un gaļas produkti, kūpinājumi, kafija, dažādi konservi, konditorejas izstrādājumi, siers, sviests, krējums, biezpiens, bērnu pārtika, vēlāk – talonu laikos – arī cukurs. Cilvēki sākotnēji cerēja, ka līdz ar vizītkartēm beigsies talonu sistēma cukuram un ziepēm, taču izrādījās, ka abas pastāvēs vienlaikus. Tagad bija gan jāiesniedz talons, gan jāuzrāda vizītkarte. No nepārtikas precēm vizītkaršu iedarbības lokā nonāca teju viss, ko “somainie” iebraucēji varētu aizvest prom no Latvijas. Pirmkārt, tās bija importa preces, kuras gan tāpat veikalos brīvā pārdošanā varēja sastapt reti – parasti tās tirgoja “zem letes” un ne jau par valsts noteiktajām cenām. Otrkārt, tie bija vietējās izcelsmes gatavie apģērbi, audumi, tekstilizstrādājumi un galantērija, teiksim – zeķbikses, tad vēl arī mēbeles, sadzīves tehnika, būvmateriāli. 1989. gada vasarā apstiprinātais pret vizītkartēm pārdodamo nepārtikas preču saraksts bija septiņu lappušu garš, pārtikas – uz divām lappusēm. Tādam sarakstam redzamā vietā vajadzēja būt katrā veikalā.

Ne gramu desas!

Arī ar talonu sistēmu tika improvizēts. Piemēram, kad 1989. gada vasarā visi jau bija cukuru “atēdušies” un radās lielāks daudzums neizmantoto cukura talonu, ar kuriem spekulēja, tika nolemts atļaut cukura talonus mainīt arī pret mazgāšanas līdzekļiem.

Prasība pēc vizītkaršu uzrādīšanas lielā mērā bija pārdevēju apzinīguma jautājums. Taču pilsoņi, rindās stāvot, modri sekoja līdzi veikalnieku uzvedībai. Sūdzības iestādēm, ka kāds pārdevējs nav prasījis uzrādīt vizītkarti, tāpat “lasītāju signāli” avīzēm nebija retums. Jelgavā atkārtotus pārmetumus izpelnījās universālveikals “Narač”: “Universālajā veikalā “Narač” tirgota bērnu trikotāža. Sievietes pirkušas kaudzēm, turklāt neuzrādot vizītkarti.” Sods varēja izpausties kā mēneša prēmijas neizmaksāšana, bet varēja arī kā 100 rubļu naudas sods par labu pašvaldībai, ko praktizēja Valkā. Jelgavā 1990. gada februārī vietējā tautas deputātu padome nolēma, ka pirmajā reizē pārdevējs par pircēju apkalpošanu bez vizītkartes uzrādīšanas administratīvi sodāms ar 50 rubļu, bet atkārtoti jau ar 300 rubļu sodu. Pārdevēji parasti taisnojās, ka neprasa dokumentu, ja pazīst regulāros pircējus vai arī ja par “viņu dzīvesvietu nav šaubu”. Daļa sabiedrības loģiski sprieda, ka vispār ir absurdi prasīt vizītkarti pircējam latvietim. Valodas prasme taču ir vislabākā vizītkarte! Skaidrs, ka iebraucēji latviski nerunā.

Vēl viena lieta, ar ko nācās saskarties, bija kas līdzīgs lokālpatriotismam. Oficiāli 1989. gada parauga vizītkartes skaitījās universālas visā Latvijā, bet dzīve parādīja, ka galvaspilsētā iebraukušam lauciniekam jābūt gatavam, ka veikalniece tam liegs iegādāties pat elektrisko spuldzīti. Jo viņam nav Rīgas pieraksta! Rīdziniekam, nonākušam Talsos vai Alūksnē, bija jārēķinās ar to pašu.

Lielāko pilsētu izpildkomitejas nekavējās pieņemt lēmumus par noteiktu preču pārdošanu tikai vietējiem. Tirdzniecības ministrija bija norādījusi, ka pircējs bez vizītkartes, piemēram, tūrists, drīkstēs nopirkt veikalā līdz 200 gramiem desas, siera vai sviesta. Realitātē šī rekomendācija nestrādāja. Jūrmalā, Ventspilī, Jelgavā, Daugavpilī, Liepājā vismaz 1989. gada rudenī pašvaldības kategoriski atteicās to ņemt vērā. Kopumā pircēji par vizītkartes radītajām neērtībām daudz nekurnēja, jo maz bija tādu, kam nekristu uz nerviem “maišelnieki” no Rīgas stacijas.

“Zaļraibais papīrīts”

Latvijā vizītkartes palika lietošanā arī pēc tam, kad 1991. gada janvāra pirmajās dienās veikalos notika cenu brīvlaišana. Lai novērstu blēdīšanos, šur tur līdz ar vizītkartēm veikalnieki sāka prasīt pircējiem uzrādīt arī pasi. Primitīvais juku laiku dokuments atmira pakāpeniski. 1992. gada vasarā veikalos jau sāka parādīties produktu pārpalikumi un uzkrājumi, kas vēl dažus gadus iepriekš šķita neiedomājami, jo visu ievesto parasti izpārdeva dažu stundu laikā.

Oficiāli vizītkartes, presē jau nievājoši godātas par “zaļraibajiem papīra gabaliņiem”, atcēla ar Ārējās tirdzniecības ministrijas rīkojumu 1992. gada 15. aprīlī. Tagad dzīve prasīja, lai preču apgrozījums būtu pēc iespējas lielāks, jo atjaunotajai valstij akūti vajadzēja naudu algām un pansijām. Tolaik gadījās, ka tās izmaksāja ar nokavēšanos. Iedzīvotājus gan neskubināja vizītkartes uzreiz mest prom, jo pašvaldības saglabāja tiesības nepieciešamības gadījumā atkal tās aktivizēt.

Galerijas nosaukums

 

Preču normas vienai personai, uzrādot vizītkarti veikalā, 1990. gadā

Sērkociņi – ne vairāk par 12 kastītēm

Sāls – 1 kg (pret taloniem)

Putraimi – 1 kg (pret taloniem)

Sviests – divas 200 g paciņas

Siers – 0,5 kg

Biezpiens – 0,5 kg

Krējums – 0,5 kg

Cukurs – 3 – 4 kg (pret taloniem)

Milti – 1 kg (pret taloniem)

Makaroni – 0,5 kg (pret taloniem)

Baltmaize – 1 kg

Rupjmaize – 1 kg

Augu eļļa – 1 pudele

Olas – 20 gab.

Majonēze – 1 paciņa vai burciņa

Dzeramā soda – 1 paciņa

Etiķis – 1 pudele

Raugs – 2 paciņas

Tēja – 2 paciņas

Konservi – 2 kārbas

Vīriešu zeķes – 2 pāri

Cigaretes – 5 paciņas (pret taloniem)

Auzu pārslas, manna, rīsi – tikai bērnu uzturam

LA.lv