Vija Beinerte: Augšāmcelšanās vēsts ir ne tikai par dzīvi pēc dzīves 14
“Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē,” saka Kristus. Un vēl Viņš saka: “Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirtu, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.”
Kristus spēja apsaukt vēju un jūru, izdziedināt klibos, tizlos un akldzimušos, atdzīvināt Jaira meitiņu un Lācaru, bet pats mira mokpilnā nāvē. Kāpēc? Kāpēc bija vajadzīga Kristus nāve pie krusta?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāizstāsta visa kristīgā reliģija. Vai arī jāpieredz un jāizdzīvo viens vienīgs mirklis – lielāks par vārdiem un lielāks par klusuciešanu.
“Prāts nejaudā saprast žēlastību. Ticība gan, jo ticība pati ir žēlastība.” Tā kādā sprediķī reiz teica teologs un komponists Ingmars Zemzaris. “Kad Kristus nomira, kļuva tumšs pār visu zemi. Mūžības saule Kristus norietēja aiz mūsu prāta apvāršņa. Tai tumsā prāts ir akls. Tikai grēku nožēla un pazemība redz sekot Kristum nāvē, jo tā elle, kurā Viņš nokāpa, ir mūsu pašu sirds, un Viņa kapa akmens ir tik smags, cik smags mūsu pašmīlestības un pasaulīguma slogs. Vai tad ir mūsu spēkos to novelt? Bet Dieva mīlestība uzlauž nāves cietoksni – cilvēka sirdi – no iekšienes. Tas ir vislielākais brīnums. Ticība šo brīnumu redz, jo ticība ir mīlestības acugaisma.”
Tāpēc augšāmcelšanās vēsts ir ne tikai par dzīvi pēc dzīves. Tā ir vēsts arī par dzīvi pirms nāves. Par patieso dzīvību ikvienā no mums. Neviens mēs šurp neesam nākuši uz palikšanu. Agrāk vai vēlāk mēs visi atstāsim šo pasauli. Un tad mums nejautās, cik liels bijis mūsu bankas konts vai cik daiļš bijis vaigs un augums. Dievs uzlūko tikai un vienīgi sirdi.
Pāvils saka: “Tā nu paliek ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”
Ticība kam? – Patiesībai. Bet patiesība ir vienīgi Dievā, un nav patiesības ārpus Dieva.
Cerība uz ko? – Uz mūžīgo dzīvošanu. Bet mūžīgā dzīvība ir vienīgi Tēvā un saucas Dēls.
Un kāpēc lielākā no tām ir mīlestība? – Tāpēc, ka patiesība ir vārds, kas izsaka mīlestību, bet mīlestība ir dzīvības būtība, – kur nav mīlestības, nav arī dzīvības.
Pēterim, kas ir ticības klints, Jēzus trīskārt jautā: “Vai tu mani mīli?” Ne Marijai Magdalēnai, ne Jānim Viņš šo jautājumu neuzdod, jo Pēteris ir sekojis Jēzum, ticot Viņu mesiju esam un paklausot vārdos izteiktam aicinājumam, bet Jānis ir nācis, aicinājumu sajūtot sirdī. Un Jānis ir tas, kurš zina un apliecina: “Dievs ir mīlestība.”
Mīlestība pati sev ir likums, jo tajā, kā saka Pāvils, “likuma prasība ir ierakstīta mūsu sirdīs”. Vecajā Derībā grēks ir likuma pārkāpšana; Jaunajā Derībā grēks ir viss, kamī nav mīlestības. Proti, viss, kas mūs attālina no Dieva.
Īstenībā viss ir tik vienkārši…
