Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. novembris, 2013
Drukāt

Vija Beinerte: Kāpēc advents ir advents? (32)

Foto - Alekss RibovskisFoto - Alekss Ribovskis

Katru gadu ap šo laiku man sāk zvanīt draugi un paziņas, lai precizētu, kā tad īsti ir: advents vai advente. Jo draudzes mācītājs sakot “advents”, radio diktore – “advente”, viens žurnālists rakstot tā, otrs citādi. Un ik reizes es nenogurusi atkārtoju: advents ir advents.

Taču arī valodnieku starpā nerimst jautājums, kā latviešu valodā lietojams latīniskais baznīcas termins “adventus”, proti, “(Kristus) atnākšana” jeb laiks no ceturtās svētdienas pirms Ziemsvētkiem līdz 24. decembrim. Tādēļ atgādināšu, ko par to savulaik rakstīja un arī sarunā man skaidroja filoloģijas doktore Rasma Grīsle, Endzelīna uzticama skolniece un lietpratīga sekotāja, kas arvien ir apzinājusi, sargājusi, kopusi un centusies uzturēt spēkā mūsu valodas un klasiskās valodniecības vērtības, droši kritizēdama valodas noplicinātājus un zudinātājus.

Apraudzījusi šo vārdu dažāda vecuma grāmatās, Grīsle zina teikt, ka savulaik ir lietoti vairāki šā vārda varianti – atvente, atwente, arī advente, tomēr Latvijas brīvvalsts laikā nostiprinās vīriešu dzimtes forma “advents” (“adventa laiks”). Šķirklis “advents” ir, piemēram, Latviešu konversācijas vārdnīcā (1927) un tāpat valodas praksei veltītās dažādu autoru vārdnīcās, arī vēl Latviešu valodas krātuves sastādītā (1942, 1944), kā arī Bērziņas-Baltiņas un Bičoļa 1993. gadā Amerikā izdotā vārdnīcā.

1933. gadā Rīgas Latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēdē ir jautāts par šā termina variantiem. Endzelīna atbilde protokolēta šādi: “Teologi piejēmuši advents, ģenitīvā – adventa, šī forma arī paturama.”

Rasma Grīsle to komentē šādi: “Minētie teologi, klasiskajās valodās savulaik krietni izglītoti, ir pratuši pienācīgi atzīt formu “advents” par iederīgāko modernā terminoloģijā. Forma “advents” (tieši tāpat kā, piem., konvents) dzimtē un struktūrā labi atbilst latīņu oriģinālam un piekļaujas pārējiem šādas cilmes svešvārdiem.” Analoģijai zinātniece min šādus vārdus: akcents (accentus), teksts (textus), spirts (spiritus), aborts (abortus), konsenss (consensus).

Okupācijas gados brīvvalsts laika sasniegumus, lielus un mazus, centās aizmirst vai ignorēt. Tāpēc atstumtā advente nāca atpakaļ nepienācīgi – gan 1969. gada svešvārdu vārdnīcā, gan 1972. gada latviešu literārās valodas vārdnīcā, ar ko saskaņojās vēlākās Latvijā izdotās – arī vēl 1995. gada pareizrakstības un pareizrunas vārdnīca. Kā teic zinātniece, “prātīgs pussolis vēlamā virzienā sperts 1999. gadā “Jumavas” izdotā Svešvārdu vārdnīcā, kur “adventei” vismaz blakus piekabināts “advents”, kam vajadzētu atkal kļūt par īsteno literārai lietošanai ieteicamo formu.”

Tādēļ vēlos aicināt savus draugus un lasītājus sekot cienījamās zinātnieces pamudinājumam un ļaut “atgriezties pilnā godā adventam, tāpat visam citam labam, bet aizmirstam vai novārtā liktam!”

Lai mums visiem gaišs un rimts šis adventa laiks!

 

Pievienot komentāru

Komentāri (32)

  1. Izlasīju ar baudu un prieku. Paldies!

  2. Vidzemnieks daudz ko sarakstījis, bet tas viss ir lieki, jo (atkārtošu vēlreiz) dzimtes izvēli latviešu valodā NEKAD nenosaka aizgūtā vārda dzimte oriģinālvalodā vai starpniekvalodā. Tiek izmantots cits princips, un konkrēti:

    “(..) [latviešu valodā] termins tiek noformēts tādā dzimtē, kādā ir attiecīgās se­­man­­tiskās grupas vārdi. Tā procesu nosaukumi — atvasinājumi ar piedēkli ‑šan‑ — vienmēr ir sieviešu dzimtes vārdi ar galotni -a (vai -ās), darbības vai pro­cesa re­zultāta nosaukumi ar piedēkli -um- vienmēr ir vīriešu dzimtes vārdi ar galotni ‑s, ab­straktas nozīmes atvasinājumi ar piedēkli -īb- vienmēr ir sieviešu dzim­tes vārdi ar galotni -a.” (V. Skujiņa. “Latviešu terminoloģijas izstrādes principi”)

    Tieši tāpēc sistēmiski pareizāka ir sieviešu dzimtes forma “advente”:

    “Pareizrakstības vārdnīcas ieteic sieviešu dzimtes formu «advente». Tam ir savs pamats, jo runa ir par Ziemassvētku Notikuma atnākšanas gaidīšanas laiku un aizguvuma pamatā ir procesa nosaukums «atnākšana», kas latīniski ir «adventus». Latīņu valodā adventus ir vīriešu dzimtes forma, turpretī latviešu valodā procesu nosaukumi ir sieviešu dzimtes vārdi: atnākšana, gaidīšana, svētīšana. Tāpēc ir «adventes laiks» un «adventes svētdienas», kad iededzam svecītes.” (V. Skujiņa. “Klāt advente… bet varbūt advents?”, “Diena”, 18.12.1997)

    • Dr. Skujiņas misēkli Jums aiz smalkjutības pret sirmo kundzi tomēr nebūtu vajadzējis celt gaismā. Skujiņas kdzei ir izdevies pareizi atreferēt to, kas par vārdiem ar -šana un -ums sacīts Endzelīna un Mīlenbacha “Latviešu gramatikas” 54. un 56.#. Pareizi viņa arī norāda, ka visi vārdi ar -šana ir sieviešu dzimtē (to konstatēt gan spēj katrs sekmīgs 3. klases skolēns). Tālāk diemžēl sākas pašas Skujiņas kdzes zinātniskā “daiļrade” mūsu valodniecības dekadences labāko tradiciju garā. Secinājums, ka “latviešu valodā procesu nosaukumi ir sieviešu dzimtes vārdi” nav nekas cits kā tendenciozas, godīga zinātnieka necienīgas blēņas. Lūdzu, te būs rinda gan latvisku, gan aizgūtu procesu nosaukumu vīriešu dzimtē: lapkritis, lietus, putenis, klepus, saullēkts, saulriets, drebulis, strīds, svētki, pali, plūdi, negaiss, viesulis, drudzis, ieraksts, mielasts, kaŗš, kautiņš, streiks, boikots, katars, kolokvijs, konflikts, konsilijs, orgasms, klimakss, disputs, lokauts utt. (praksē arī “monitorings” utml.).
      Ja “latviešu valodā procesu nosaukumi ir sieviešu dzimtes vārdi”, tad aizdomas rada arī pats vārds “process” (vai vārds “process” neapzīmē procesu?). Prātā nāk Paula gabals “Brauciet lēnām pār tiltu, draugi!”, kur pēdējā pantā ar Ād. Alunāna vārdiem dzied: “… jo tā var iekļūt procesē…”. Nebijis Endzelīna, mēs vēl tagad runātu un rakstītu “procese” – kaut gan pēc dr. Skujiņas un Jūsu domām tā, protams, būtu “sistēmiski pareizāk”.

      • Tie visi izskatās pēc parādību vai stāvokļu nosaukumiem, ne procesiem. Izsvītroju tos, kas nav ne viens, ne otrs, ne trešais, citiem pierakstīju attiecīgos procesus:
        lapkritis — lapu krišana, lietus — līšana, putenis — puteņošana, klepus — klepošana, saullēkts — saules lēkšana, saulriets — saules rietēšana, drebulis — drebēšana, strīds — strīdēšanās, svētki — svinēšana, pali — palošana, plūdi — applūšana, negaiss (atmosfēras parādība: pērkons ar lietu un vēja brāzmām), viesulis (atmosfēras parādība), drudzis (stāvoklis), ieraksts — ierakstīšana/ierakste, mielasts — mielošanās, karš — karošana, kautiņš — kaušanās, streiks — streikošana, boikots — boikotēšana, katars (stāvoklis: akūta infekcijas slimība, ko augšējos elpošanas ceļos izraisa mikrobi), kolokvijs, konflikts — konfliktēšana, konsilijs, orgasms (stāvoklis), klimakss (stadija), disputs — disputēšana, lokauts (stāvoklis).
        Nav viegli, protams, atšķirt procesus no parādībām un stāvokļiem, taču Skujiņas teorija balstās uz novērojumu, ka lielāko daļu procesu vārdu darina ar izskaņu “-šana” vai īso formu “-e” (piesaiste/piesaistīšana, sadale/sadalīšana, apsilde/apsildīšana utt.). Viņa piedāvāja šo jautājumu risināt ar semantiskās grupēšanas paņēmienu. Var izmantot citas pieejas un citus principus, jo, kā izteicies Endzelīns, “(..) svešvārdu rakstība ir ļoti grūti nokārtojama, jo to nevar pakļaut nekādam principam”. (“Oficiālu pareizrakstības vārdnīcu klajā laižot”, 1942)
        Lai visiem priecīga Atnākšana!

  3. Paldies, Vija, par rakstu!

  4. Bet kāpēc decembris ir 12 mēnesis, ja Decos ir desmit un oktobris ir 10 mēnesi, ja oktos ir astoņi? Kam vajadzīga tā cilvēku muļķošana?

  5. Aizvien grūtāk atrast latvieti, kurš nebūtu gudrāks par valsts prezidentu, arhibīskapu, Ņūtonu un Endzelīnu kopā. Tikai automehāniķa un zobārsta priekšā viņš vēl puslīdz trūkstas: šie vēl drīkst būt sava amata lietpratēji. Bet citādi – valoda? – ha, katrs pats sev Endzelīns!
    Tā cita nevalodnieku disputa sakarā nesen rakstīja Ingmars Zemzaris. Temati mainās, argumenti tie paši.

  6. Ierastāka forma ir “advente”. Tai arī loģiskāki locījumi.
    Tagad par citu mūsu valodas problēmu. Puse no Rādiokomitejas diktoriem vārdu “radio” izrunā ar īso “a”.
    Otrā puse diktoru saka “rādio”. Es, kurš Rādio ir nostrādājis vairāk nekā 14 gadus, vienmēr esmu lietojis garo “ā”. Īsais “a” vairāk velk uz radiāciju vai radariem.
    Atļaujos izteikt bažas, ka valodnieki šo jautājumu neatrisinās, jo rakstībā garumzīmes nav. Tā eksistē tikai praksē un izrunā. Toties “Mūzika” savu garo “ū” ir izkarojusi !

  7. Dāmām nejauši aizmirsies par latīņu “-us” vārdiem, ko atveido SIEVIEŠU dziemtē — annotatus (piezīme), appetitus (apetīte), congregatus (kongregācija), interventus (intervence). Un vispār šī mācība, ka svešvārdus vajadzētu “pielāgot” cilmes valodai, ignorējot starpvalodas un tradīcijas, ir jau sen, sen, sen atmesta. LA vieninieks par atpakaļrāpulību.

    • dzimtē…

      • Vārdi anotācija, kongregācija un intervence ir aizgūti nevis no vīriešu dzimtes divdabjiem annotatus, congregatus, interventus, kā Jūs nepareizi norādāt, bet gan no sieviešu dzimtes lietvārdiem annotatio, congregatio, interventio.
        Apetīte (appetitus) tad nu paliek vientuļš izņēmums, par kādu mēdz teikt, ka tas tikai apstiprinot likumsakarību. Tomēr taisnības labad jāatgādina, ka rakstā minētā 1942. g. vārdnīca ieteic formu apetīts.
        Džentlmenis laikam būs nejauši aizmirsis (vai arī nekad nav zinājis), ka vācu valodā vārds Advent nebūt nav sieviešu dzimtē, tāpēc aizrādījums par „starpvalodām” (ar ko laikam domātas starpniekvalodas) šai gadījumā ir pasprucis gluži nevietā.

        • Lewis & Short “A Latin Dictionary” atrodam arī “annotatus”, “congragatus”, “interventus”. Tā ka cēlušies var būt gan no šīm, gan no citām formām.
          Bet manas piezīmes jēga bija tāda, ka citas valodas NEKAD nenosaka sugasvārdu dzimtes izvēli latviešu valodā. Tāpēc pārsteigums, ka kāds to vispār izmanto kā argumentu. Piemēri, ka latīņu 4. deklinācijas vārdus latviski atveido gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē, bija tikai tāpēc, lai ilustrētu šo patiesību.
          Bet endzelīnistiem lai labs “apetīts”…

          • Paldies, Jums tāpat!
            Man arī pārsteigums. Pat vairāki.
            1. Kāpēc Jūs, nebūdams valodniecības lietpratējs, ejat tik tālus aplinku ceļus un vārdu kongregācija un intervence cilmi mēģināt izsecināt no L&S vārdnīcas, ja to dažu sekunžu laikā var noskaidrot Ed. Ozoliņa “Svešvārdu vārdnīcā”? Tā Jūs aiztaupītu sev liekas pūles izgudrot divriteni un maldināt pats sevi un citus.
            2. Kāpēc Jūs, gribēdams ilustrēt savu diskutablo pārliecību par to, “ka latīņu 4. deklinācijas vārdus latviski atveido gan vīriešu, gan sieviešu dzimtē”, neminat neviena paša (!) latīņu 4. deklinācijas vārda, toties minat veselus trīs vārdus, kas, pirmkārt, nemaz nav lietvārdi; otrkārt, vīr. dzimtē ir lokāmi nevis pēc 4. bet gan pēc 2. deklinācijas parauga; treškārt, kā jau divdabji (nevis lietvārdi!) tikpat labi var būt arī sieviešu (congregata) un nekatras (congregatum) dzimtes vārdi?
            3. Kāpēc Jūs, akvarelist, pludināt konkrētus faktus, apgalvojot, “ka cēlušies var būt gan no šīm, gan no citām formām”? Skaņa c vārdos anotācija, kongregācija un intervence skaidrāk par skaidru rāda, ka šo aizguvumu pamatā nevar būt Jūsu minētās formas ar -tus, jo latviešu fonētikā t ar c nemijas. Tātad šo aizguvumu pamatā var būt tikai tāda latīņu forma, kur t jau latīņu valodā (tradicionālajā izrunā) tiek izrunāts kā c. Tātad tie var būt vienīgi siev. dz. lietvārdi annotatio, congregatio, interventio.
            4. Tas, ka “citas valodas NEKAD nenosaka sugasvārdu dzimtes izvēli latviešu valodā”, nav tiesa, rakstījis Jūs to “nekad” kaut ar otrtik lieliem burtiem. Tiešām, vecos aizguvumos dzimte retumis nesakrīt ar oriģinālvalodu, piem., vārdiem zāģis, baravika. Turpretim jaunos aizguvumos dzimti praktiski vienmēr nosaka oriģinālvaloda resp. starpniekvaloda, atskaitot pavisam nedaudzus izņēmumus, kam gramatisko dzimti ir noteicis zvaigžņu stāvoklis, vēja virziens vai čigānietes kārtis (kā, piem., vārdiem “advente”, “apetīte”, “krematorija”).
            Es neesmu valodnieks. Esmu interesējies par valodniecību tik, cik nepieciešams, lai godīgi darītu savu darbu. Taču šo nelielo zinību pietiek, lai redzētu, ka Jūs, cienītais, plosāties pa valodniecības nozari kā vistīrākais šarlatāns, neņemiet ļaunā! Parādiet man, kā no latīņu -tus var rasties latviešu -cija, un es Jums parādīšu, kā no aizpērnā sniega var sakult sviestu. Lai veiktu šo maģisko operāciju, būs nepieciešamas trīs lietas: 1. nelokāma nekompetence; 2. radikāls paškritikas trūkums; 3. Lewis & Short “A Latin Dictionary”.
            Lai labi sokas!

          • Atvainojiet, vienu 4. deklinācijas vārdu Jūs tiešām tikāt minējis: appetitus. Mea culpa!

          • Nu kāpēc jūs negribat paskatīties vārdnīcā?
            congregātus, congregātūs — noun (m., 4th declension) a union, association
            interventus, interventūs — noun (m., 4th declension) a coming up, appearance, coming between, intervention
            annotātus, annotātūs (adnotātus, adnotātūs) noun (m., 4th declension) — a remark, mention

            “Noun” nozīmē “lietvārds”. Avots: latinlexicon . org

          • Paldies par padomu ieskatīties vardnīcā! L&S vārdnīcas oriģinālizdevumā vārdi congregatus un annotatus kā 4. dkl. lietvārdi ir atzīmēti ar zvaigznīti: “A star before a word denotes that it is found but ounce.” Normāli tie ir ciešamās kārtas pagātnes divdabji, kas vīr. dzimtē lokāmi pēc 2. deklinācijas parauga (par ko, izrādās, viegli var pārliecināties vietnē wiktorinary.org). Jūsu minētajā avotā latinlexicon.org zvaigznītes pirms abiem vārdiem nez kādēļ ir pazudušas: it kā sīkums, kas lasītāju tomēr var maldināt – un konkrēti Jūs arī acīmredzot ir maldinājis. Lai būtu kā būdams, formas congregatus un annotatus nav un nevar būt aizguvumu kongregācija un anotācija pamatā. Šis Jūsu arguments ir vai nu netīši maldīgs, vai tīši viltots.
            Par vārdu interventus atzīstos kļūdījies pats: tas tiešām ir 4. deklinācijas lietvārds. Šis fakts tomēr negroza to, ko tiku rakstījis iepriekš 3. punktā un uz ko Jūs man nekā nesat atbildējis. Ja no interventus Jūsuprāt var rasties intervence, tad paskaidrojiet lūdzams, kāpēc no adventus nav radusies “advence”!

          • Jāpievērš uzmanība, ka no latīņu “interventus/interventio” vai to radiniekiem vācu (Intervention) un krievu (интервенция) valodā sākotnēji latviski radās “intervencija”, un tikai vēlāk parādījās īsākā forma “intervence”, kas vietu vārdnīcās iekaroja vien pagājušā gadsimta beigās. Tāpēc nav pamata salīdzināt “intervence” ar kaut kādu “advence”, jo “intervence” ir vēlāk valodā iekšēji radies ekonomiskais variants.

            Ne tikai man liekas, ka “intervencija” varētu būt radusies tieši no lat. “interventus” — tā tas norādīts arī 1969. gada “Liesmas” izdotajā “Svešvārdu vārdnīcā”. Tur viens no redaktoriem bija A. Feldhūns, ja tas ko izsaka…

            Starp citu, klasiskajā latīņu valodā vairāk zināma ir tieši forma “interventus” — tādu to mācīja skolā maziem bērniem, liekot lasīt oriģinālā pazīstamo Cēzara “Commentarii de Bello Gallicio” (1938). Tur pievienotajā vārdnīcā ir dots tieši interventus, -ūs, m. —- atnākšana, iejaukšanās.

            Visbeidzot jāuzsver, ka latviski, aizgūstot citvalodu vārdus, parasti aizgūst tikai celmu, kuram tad pievieno latvisku galotni. Tāpēc viss šis strīds par atsevišķu latīņu galotņu atveidi ir mazliet neauglīgs — neba tās vispār daudz vērā ņem.

  8. Paldies ar skaidrojumu…

  9. advents ir nesmuks vārds. advente skan jaukāk. antante arī ļoti skaists vārds

  10. Nevis Advents ,bet ADVENTE !!!!!

  11. Nezinu, nepaguvu pajautāt vecajam Endzelim. Bet, ja nu reiz latviešiem šādi svētki iraid, tad – saulgreizis. Vai par godu Vijai un citām smukām daiļuvēm – Saulgreizenīte.
    Cik atceros, tad mēs, latvieši, it kā esot bijuši baismīgi pagāni. Tikai ar gadu simteņiem un rupju varmācību te esot pasludināts kāds maza ebreju bērneļa kults. Nezinu, cik šis taisnīgs, atšķirībā no jaukās Vijas man jaunībā ir izdevies skolotā ceļā drusku iemest vienu aci vēstures anniņās (laikam jau stratētiģiski pareizi skan – annālēs). Ko un cik daudz jums ir nodarījis Laima, Pērkūns, Jumis, Laima, Dēkla, Auseklis??? Tev un jums pāri dara Pīkals? Nu tad pielūdziet Ūsiņu, tad nekad arī dzelžotais ģimenes zirgs varbūt jūs neaimē neijādinās un saticībā turēs.
    Ar nelielu smaidu par kristietību
    No tā kristiņa pirksteļiem manā dvēselē pagātnes asinis pil. Gandrīz vai joks, ja tā nebūtu vēsturiska patiesība.

  12. ir nu gan tie latvieši īsti idioti- jūs ar zobenu pievēsa šai ticībai 700 gadu atpakaļ, tagad jūs nu esat baigie kristieši- šķiet, ka ir pēdējais laiks attapties- ir taču 21. gadu simts. Jā kāds tāpat slims, lai tad iet un velk baļķi.

    • Viena Rasma teica un tad ….valodnieki tādas aplamības dod ārā,ka nu tikai-viedtālrunis,gaismeklis uc pērles..

      Visiem gaišu un cerību pilnu Adventi!
      Ir ADVENTE.

  13. Jā, protams! Bet ir jau vācmīļi, kam patīk sentimente, koeficiente un eksponente, grunte, ģinte, precedente un sortimente. Labi, ka dokumente vēl nav, bet gan jau būs. Žurnālisti jau dikti cenšas.

    • Jūsu piemēri par “vācmīļu”-žurnālistu it kā lietotajām vārdu formām ir ne vien absurdas, bet arī parāda, ka Jūs vācu valodu pat neprotat. Neviens no pieminētajiem vārdiem vācu valodā nav sieviešu dzimtē, un “ģints” pat nav aizguvums no vācu valodas.

      • Minētais salīdzinājums attiecas uz galotni (-e), nevis uz dzimti vācu valodā (galotne ne vienmēr atbilst dzimtei), tādēļ ‘sortimente’, ‘koeficente’, ‘advente’ un citas glupības ir pareizi salīdzinātas ar nepareizas galotnes brūķēšanu 19.-20. gs. kārklu vāciešu leksikā. Minētais izteiksmes veids ir uzskatāms par latviešu un vācu valodas nezināšanas rezultātu, kas īpaši raksturīgs vācmīļiem, nevis vāciešiem vai krietniem latviešu valodas pratējiem.

        • lai gan visi pieminetie piemēri šiet attiecināmi uz latīņvalodu – tādēļ varbūt tie “vācmīļi” vienkārši ir tie, kas mīlēja izrādīties par izglītotiem?

    • Vēl runā arī: komponente, debate!

  14. Tad, kad Vija Beinerte bija attēlā redzamās meitenes vecumā, viņa rokās vis neturēja šādu grāmatu. Viņa – dedzīga komjauniete – rokās turēja pavisam citu evaņģēliju.

  15. Nu tad beidzot kāds ievieš skaidrību! Paldies.

Draugiem Facebook Twitter Google+