Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
10. maijs, 2013
Drukāt

Vija Beinerte: Līdz tūkstošajam augumam (1)

Foto - Andris EglītisFoto - Andris Eglītis

Vakar jau atkal pieķēru sevi pie domas, ka gribu tev piezvanīt. Ir pagājuši nu jau vairāki gadi, bet reizumis tā notiek.

Kad nebija telekomunikāciju, pietika ar mīlestību. Bet, ja padomā, starp pasauli, kurā tagad esi tu, un to, kurā es, telekomunikācijas nav ierīkotas. Varbūt tāpēc šī dīvainā sajūta, ka tu arī bez moderno tehnoloģiju palīdzības zini, kā mums te klājas. Dīvaina tāpēc, ka par spīti visam reizi pa reizei tomēr gribu tev piezvanīt.

Pirms dažām dienām jaunākais saplēsa vāzi. To zilo, kas man bija īpaši mīļa. Un pēkšņi es atcerējos kādu citu vāzi, to, kura kādreiz bija īpaši mīļa tev. Izkrītot no rokām, tā atmirdzēja un izlija pār grīdu žilbinoši spožās lauskās, tas bija skaisti un baisi reizē. Stāvēju, nožēlas satriekta. Tur neko nevar darīt, tu mierinot teici, tā reizēm gadās. Un veikli aizslaucīji gan lauskas, gan manas asaras. Biju apmulsusi un prieka pilna. Tāpat kā mans puika, kad, palīdzot uzlasīt un saslaucīt atmiņas no tā, kas reiz bija zila vāze, stāstīju viņam par tevi un sevi bērnībā.

Un vēl. Pēkšņi atskārtu, ka rītos modinu dēlus tā, kā tu savulaik mani. Un vakaros, kad pirms gulēt iešanas jaunākajam atgādinu, ka jāiztīra zobi, manā balsī ieskanas tavas intonācijas. Brīžiem pat nezinu, kura no mums vairāk ir manu bērnu skolotāja – tu vai es.

Kad uzklausu draugu, uzmundrinu darbabiedru, iepriecinu nejauši satiktu cilvēku, šķiet – tā ir tava laipnā vērība, kas mudina mani un uzrunā tos, kuri man līdzās.

Reizēm vitrīnā vai automašīnas logā nejauši noķertā spoguļattēlā pēkšņi ieraugu tavu atspulgu. Mēs esam tik dažādas, tomēr kāds viegls nospiedums, tikko jaušams un neuzbāzīgs, laiku pa laikam pazib, nošalc, atspīd.

Tu agri mani palaidi vaļā, lai gan es tev biju vienīgā un manis tev pietrūka vairāk nekā man tobrīd tevis. Tagad zinu, cik stipri spēj vienot brīvība un uzticēšanās. Tāpēc arī savus lielos dēlus esmu atlaidusi. Mīlēt un sargāt bērnus var arī no attāluma, reizēm pat drošāk, nekā krampjaini ieķeroties svārku stērbelē, piedurknē, viņu personiskajā dzīvē. Un sargātāju spārnu var izklāt pat no tās pasaules, saziņai ar kuru nav ierīkotas telekomunikācijas.

Paldies tev. Tava piemiņa izgaismo mani. Un manus bērnus. Tā mirdzēs arī tavos bērnu bērnos – līdz tūkstošajam augumam. Paldies tev, Māt. Māmiņ. Mimulīt.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Labā pieredze. Prasme labi izmantot jebko no piedzīvotā. Kaut visi prastu kaut daļu pieredzētā izmantot par labu…

Draugiem Facebook Twitter Google+