Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
25. marts, 2013
Drukāt

Vija Beinerte: Mīlestības acugaisma

Arhīva fotoArhīva foto

Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Eņģelis? Sirmgalvis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar zāli, aizvilksies lēni kā brūce? Vienā naktī 15 424 dvēseles. Un tad četrās naktīs 42 125 dvēseles. “Sašķirotas” un sadzītas lopu vagonos. Bez izmeklēšanas, aizstāvības, pierādījumiem, tiesas.

Šogad komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, manas tautas Golgātas ceļš, sakrīt ar laiku, kad pieminam Kristus Golgātas ceļu, Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Vai Lieldienu prieks spēs pārklāt upuru atceres sāpes?

“Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē,” saka Kristus. Un vēl Viņš saka: “Kas man tic, dzīvos, arī ja tas mirtu, un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.”

Kristus spēja apsaukt vēju un jūru, izdziedināt klibos, tizlos un akldzimušos, atdzīvināt Jaira meitiņu un Lācaru, bet pats mira mokpilnā nāvē. Kāpēc? Kāpēc bija vajadzīga Kristus nāve pie krusta?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu jāizstāsta visa kristīgā reliģija. Vai arī jāpieredz un jāizdzīvo viens vienīgs mirklis – lielāks par vārdiem un lielāks par klusuciešanu. “Prāts nejaudā saprast žēlastību. Ticība gan, jo ticība pati ir žēlastība,” – kādā sprediķī saka teologs un komponists Ingmars Zemzaris.

“Kad Kristus nomira, kļuva tumšs pār visu zemi. Mūžības saule Kristus norietēja aiz mūsu prāta apvāršņa. Tai tumsā prāts ir akls. Tikai grēku nožēla un pazemība redz sekot Kristum nāvē, jo tā elle, kurā Viņš nokāpa, ir mūsu pašu sirds, un Viņa kapa akmens ir tik smags, cik smags mūsu pašmīlestības un materialitātes slogs. Vai tad ir mūsu spēkos to novelt? Bet Dieva mīlestība uzlauž nāves cietoksni – cilvēka sirdi – no iekšienes. Tas ir vislielākais brīnums. Ticība šo brīnumu redz, jo ticība ir mīlestības acugaisma.”

Augšāmcelšanās vēsts ir ne tikai par dzīvi pēc dzīves. Tā ir vēsts arī par dzīvi pirms nāves. Par patieso dzīvību ikvienā no mums. Kurš nomira brīdī, kad bērnu, kas piedzima lopu vagonā, konvojs izmeta pa braucoša vilciena logu? Māte? Bērns? Vai tas konvojieris?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+