Latvijā
Sabiedrība

Vija Beinerte: Ne tikai mana – patiesības uzvara11

Foto: Polina Viljuna

1937. gadā pietika ar triju čekistu vienošanos, lai cilvēku varētu nošaut – bez pierādījumiem, izmeklēšanas, tiesas. 1987. gadā ir pieticis ar divu čekistu vienošanos, lai varētu noformēt aģenta kartīti ar manu vārdu un segvārdu “Kate” – pret manu gribu un man nezinot.

Šā gada 30. maijā tiesa nosprieda: “Konstatēt faktu, ka Vija Beinerte nav bijusi bijušās LPSR VDK darbiniece un informatore.”

Tos, kas raduši vīpsnāt, ka čekisti savējos nenodod, nāksies apbēdināt. Viens neatcerējās to, kas bijis, otrs atcerējās to, kā nav bijis, līdz abi sapinās paši savos melos.

Nekas nav mainījies – kā toreiz, tā arī tagad viņi un es esam pretējās barikāžu pusēs.

Tiem, kas stiprā balsī brēc, ka VDK esot valdījusi dzelžaina kārtība un visi, kuru vārdi ir maisos, arī tie, kam kartītes ieviestas 80. gadu beigās, to ir zinājuši, vēlos pajautāt: vai jūs, kungi, spriežat no savas personiskās pieredzes?

1994. gadā bijušās LPSR VDK priekšsēdis Johansons apliecināja, ka 80. gadu beigās trīsdesmit procentus aģentūras aparāta veidoja neaktīvs “balasts”, lai “uz papīra” uzlabotu rādītājus, bet VDK 5. daļas priekšnieka vietnieks Māris Dreijers bija spiests atzīt, ka aģenta kartīte varēja tikt noformēta aizmuguriski, tajā ierakstītajai personai pašai to nezinot. Šī nav slepena informācija, to var izlasīt LZA izdevuma “Latvija un latvieši” II sējumā.

Svarīga detaļa. Uz “Kates” statistiskās kartītes (internetā ir publicētas alfabētiskās kartītes) 1990. gada februārī, kad žurnāli un personiskās lietas vēl nebija izvesti uz Maskavu, kāds ar pierakstījumiem cīnīties norīkots pārbaudītājs ir krieviski uzrakstījis “nesadarbojas” un uzspiedis zīmogu “iznīcināt”. Taču “Kates” kartīte nav vis iznīcināta, bet atstāta maisos.

1990. gadā LPSR VDK 5. daļā bija ap 60 operatīvo darbinieku, katram no tiem bija jāsavervē vismaz 10 aģenti, citādi draudēja soda sankcijas. Tātad vajadzētu būt ne mazāk kā 600 kartītēm, taču ir tikai 280, starp tām arī “Kates”.

Nesen kolēģe izstāstīja par savu tēvu. Pirms demobilizēšanās no dienesta karaspēka daļā, ko ne jau pats viņš izvēlējās, bijis jāparakstās par klusēšanu. 90. gadu sākumā pie viņa atnāca divi vīrieši: viņa vārds esot VDK kartotēkā, taču kartīti varētu izņemt, ja viņš būtu ar mieru sniegt kādus sīkus pakalpojumus. Viņš nebija ar mieru. Uz to vīrieši atsmaidīja: tad ziniet, ka agri vai vēlu jūsu kartīte tiks publicēta.

Tātad tie, kas atstāja Latvijā šo saindēto dāvanu, bija droši, ka tā tiks atvērta – ne tikai pētniekiem, bet arī sabiedrībai.

Taču tas vēl nav viss. 1991. gada 24. augustā slēgtā sēdē Jēkaba ielā Johansons sniedza pārskatu: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atgūšanu, 36 ir bijuši VDK aģenti. Šo VDK arhīva daļas priekšnieka Leonīda Gailiša sagatavoto informāciju Johansons bija pats personiski pārbaudījis.

Jautājums nav par to, vai šie 36 ir nelieši, vai varoņi. Bez viņu balsīm Neatkarības atjaunošanas deklarācija netiktu pieņemta. Tāpēc Vaira Vīķe-Freiberga darīja pareizi, piešķirot Triju zvaigžņu ordeņus viesiem, kas nobalsojuši. Kļūmīgs bija kas cits.

Saskaņā ar PSRS VDK 1983. gada pavēli nr. 0014 persona, kas ievēlēta par Augstākās Padomes deputātu, no aģentūras aparāta ir jāizslēdz un visa VDK rīcībā esošā informācija par viņu ir jāiznīcina.

Taču kad Georgs Andrejevs jau kā Latvijas Republikas ārlietu ministrs sāka gatavot ārvalstnieku likumu, kas paredzēja priekšlaikus demobilizēto okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu repatriāciju, pēkšņi viņa kartīte atradās maisos. Citēju Georgu Andrejevu: “Atbrauc uz Strasbūru Panteļejevs, vēl kad mēs tur bijām kā Augstākās Padomes deputāti, un saka man: interesanti, sākumā tevis tur nebija, bet tagad tu tur esi parādījies.”

Tātad Andrejeva kartīte netika iznīcināta un pēkšņi atradās maisos, kad viņš sāka gatavot Kremlim netīkamu likumu.

Politiķi Kiršteins un Muciņš, kas ilgus gadus aktīvi virzīja maisu lietu, nevarēja to nezināt. Ja viņi ar tikpat lielu sparu būtu cīnījušies par to, lai pārējie 35 sekotu Andrejeva paraugam un arī veiktu lustrāciju, mēs tagad dzīvotu citā Latvijā. Taču tagad vienīgais, kas patiešām ir veicis lustrāciju, ir dzejnieks Jānis Rokpelnis – pirms gada viņš atzina un nožēloja sadarbības faktu, lai gan viņa vārds maisos nav atrodams.

Tātad tas, ka ir kartīte, vēl nenozīmē, ka cilvēks patiešām ir sadarbojies ar VDK, gluži tāpat kā tas, ja Latvijā atstātajā arhīva daļā kartītes nav, nenozīmē, ka cilvēks nav sadarbojies ar VDK.

Vai maisu publicēšana ir atklājusi patiesību? Nē. Jo tagad vienā maisā ir patiesība, puspatiesība un meli – gan tie 350, kas nodeva nacionālos partizānus un piedalījās izsūtīšanās, gan tie, kas tika iebiedēti vai cerēja uz sīku personisku labumu, gan tie, kas bija spiesti sadarboties, lai varētu izveidot, piemēram, anestezioloģijas nozari vai asus televīzijas raidījumus, gan tie, kas atteikušies sadarboties vai vispār nav tikuši vervēti.

Tāpēc vienīgā patiesība, kas atrodama maisos, ir patiesība par noziedzīgo režīmu.
Saistītie raksti

Lai mums spēks, izturība un gudra sirds, ka spējam – kā indivīdi un kā nācija – attīrīties no pagātnes sārņiem, atbrīvoties gan no grēku nastas un upura sindroma, gan no vēlmes tiesāt. Jo beigu rēķins tik un tā būs nevis starp mums un čekistiem, bet starp mums un Dievu.

“Kates” statistiskā kartīte. Tāpat kā alfabētiskajā kartītē, kas 2018. gada 20. decembrī publicētā vietnē kgb.lv, arī šajā nav norādīta adrese. Sadaļā “Ziņas par personiskās lietas virzību” 1990. gada 10. februārī krieviski uzrakstīts “nesadarbojas” un uzspiests zīmogs” iznīcināt”.
Arhīva fotokopija.

LA.lv