Vija Beinerte: pateicu čekistiem kategoriski – nē! 4
Ceturtdien, 20. decembra pavakarē, man piezvanīja no LNT ziņu dienesta: vai es zinot, ka mans vārds atrodas čekas kartotēkā? Nē, es to nezināju un, protams, biju šokēta. Bijušas man kaut mazākās aizdomas, es jau 90. gados būtu devusies uz arhīvu, lai to noskaidrotu. Taču aizdomām nebija iemesla. Es neesmu sadarbojusies, vēl jo vairāk – esmu kategoriski atteikusies to darīt.
Tas bija 1987. gadā, Atmodas laikā. Pēc Kinematogrāfistu savienības plēnuma, kur es uzstājos ar visnotaļ asu runu, Kongresu nama foajē pie manis pienāca divi vīri uzvalkos. Viņiem esot ar mani jārunā. Par kādu jautājumu? To es uzzināšot sarunas gaitā. Viņi esot no Valsts drošības komitejas.
Kad es atteicos iet ar viņiem uz “stūra māju”, viņi piedāvāja satikties kaut kādā dzīvoklī, taču arī tas man nebija pieņemams.
Visu, kas sakāms, es varu uzklausīt tūlīt un tepat. Saruna esot garāka, foajē tam neesot piemērots.
Teicu, ka tādā gadījumā varam runāt jebkurā publiskā vietā, kur apkārt ir cilvēki. Tad viens no viņiem piedāvāja aprunāties restorānā “Rīdzene”.
Sāka gari un aplinkus, taču vēstījuma jēga bija īsa: drošības komitejas darbinieks vēlējās, lai es pastāstu ko vairāk par Juri Podnieku, kas tobrīd pēc Lielbritānijas producentu uzaicinājuma jau bija sācis strādāt pie filmas par PSRS.
Es nebiju gaidījusi šādu sarunas pavērsienu. Tajā brīdī es kļuvu nikna. Pateicu kategoriski: nē! Un arī to, ka mani šāds piedāvājums aizvaino. Ar to mūsu pirmā un pēdējā saruna beidzās. Pēc tam viņi netika ne zvanījuši, ne mēģinājuši vēlreiz satikt.
Saprotu, ka ir dažādi iemesli tam, kāpēc cilvēku vārdi nokļuvuši drošības komitejas kartotēkā. Kāds ļāvās pierunājams aiz bailēm, kāds aiz muļķības, kāds bija spiests sadarboties, lai varētu izveidot, piemēram, anestezioloģijas nozari vai asus televīzijas raidījumus, bet vēl kāds – aiz varaskāres vai cerot uz sīku personisku labumu. Katram ir savs stāsts.
Man stāsta nav. Es atteicos sadarboties.
Tādēļ rīkošos līdzīgi Dzintrai Gekai, kas arī bija šokēta, uzzinot par savu vārdu kartotēkā un vērsās tiesā ar prasību izvērtēt kartītes atrašanās faktu.
Šī ir vēl viena liecība tam, cik noziedzīgs bija totalitārais režīms un cik zemiski bija tā paņēmieni visos gadījumos – gan attiecībā uz tautām, gan indivīdiem.
*
P.S. Interesanta sakritība: Krievijas Federācijā 20. decembris ir “день чекиста” – specdienestu darbinieku jeb, īsāk sakot, čekistu profesionālie svētki.
***
Lasi vēl:
Vija Beinerte: Par maisiem un krustā sisto patiesību
Vija Beinerte. Sāpes, kas māca augt
Vija Beinerte: Kā iespējams, ka valdība pašu zemē uzvedas kā okupanti?
Vija Beinerte: Patiesība ir apslēpta mūsos
