Mobilā versija
+2.7°C
Zeltīte, Andis
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
12. novembris, 2014
Drukāt

Vija Beinerte: Pēdējā saruna ar Ludmilu par Ojāru (29)

foto - publicitātesfoto - publicitātes

Tikko uzgāju rindas, kurās Ojārs varu salīdzina ar bezdvēseles būtnēm: “Nepiedzimušas dvēseles novecojušā miesā, nevienai dzimšanai jūs par vecmāti nederat. Jūs tikai abortam derat. Un jūsu tieksme pēc varas ir tieksme pēc vairošanās – vairot nepiedzimušas dvēseles.”
Vai arī: “Es sēžu pie sava dzejoļa gultas un baroju to ar soļanku no karotītes. Viņš ēd ar trim atlikušajām rindām. Pārējās divas ir norautas… Nevajadzēja? Nē, tomēr vajadzēja skriet ārā. Bija lietaina diena, un pie dzejoļu pieturas jau salasījies labs bariņš. Nebūtu gadījies tas tur pretimbraucējs. Pie pieturas daudzi jau salocīja lietussargus, daudzi nopurināja no mēteļa lieko ūdeni. Un tad pilnā ātrumā drāzās tas – piedzēries no sava amata un no vienas puses uz otru – no Ļeņina uz Staļinu zvalstīdamies.” Tā 1968. gadā rakstīja Vācietis.

– Tāpēc es neesmu vienisprātis ar tiem, kas apgalvo, ka padomju laikā nekas vērtīgs un paliekams nav radīts. Jā, vara tik tiešām gribēja nožņaugt visu dzīvo un brīvo, bet nespēja, jo radās negaidīts brīnums – pretestības enerģija. Līdz šim par to ir maz rakstīts, varbūt tāpēc, ka šāda lieluma apjēgšanai nepieciešama laika distance.

Tāpēc man nepatīk, ja vietā un nevietā lieto vārdus “okupācija”, “verdzība”, “impērijas žņaugi”. Daudz svarīgāk ir apzināties apbrīnojamo fenomenu – latviešu tautu, kas spēja cauri gadsimtiem saglabāt savu identitāti, stāju, gara veselību, fizisku skaistumu un intelektu. Cik tad vispār ir latviešu? Tāda vidēja lieluma Krievijas pilsēta. Bet gandrīz katrs ir personība – kā citādi būtu varējuši saglabāt valodu un kultūru.

Ieiesim “Valtera un Rapas” grāmatnīcā un paskatīsimies uz oriģinālliteratūras klāstu! Tā ir mūsu seja. Un tad vēl arhitektūra, izcilie mākslas darbi muzeju krājumos, noliktavās un privātkolekcijās – pasaules mēroga vērtības! Jau 18. un 19. gadsimtā latviešu zemnieki mācēja lasīt un rakstīt – kā nekur citur Eiropā.

Latvijā nekad nav bijuši siltumnīcas apstākļi, kopš 10. gadsimta mums draud pārvācošana, pārkrievošana, karš, mēris, epidēmijas. Tomēr mēs esam. Tad kāpēc mēs apbrīnojam citu tautu izturību, bet nonicinām sevi? Un tāpēc es nemitēšos teikt latviešu rakstniekus, kas padomju laikos spēja saglabāt latviešu valodu – gan vārda meistarus, gan tos, kam tikai viena grāmatiņa plānos vākos.

Tāpēc man smeldz un sāp vārdi, ko nesen dzirdēju konferencē: latviešu rakstnieki neesot kā, piemēram, Solžeņicins rakstījuši plauktam vai atvilktnei, neesot rakstījuši, zinot, ka tekstu nepublicēs.

Tādas paviršības var sarunāt cilvēks, kas nav lasījis Vācieti. Piemēram, viņa 1968. gada dzejoļus, ko varētu nosaukt par Čehoslovākijas ciklu.

– Vācietis nebija stulbs, lai nestu tos sešpadsmit dzejoļus uz redakciju. Bet viņš nevarēja savu sāpi neizlikt uz papīra – ja tas nebūtu uzrakstīts, izmisuma enerģija viņu saplosītu. Tas bija izmisuma kliedziens. Vienu dzejoli – “Kastaņu diena” – aiznesa gan, bet atnesa atpakaļ, jo no viņa pieprasīja mazu labojumu: izsvītrot divus vārdus – “tanki” un “čehi”.

Ojāra jaunā dzejas izlase (sarunas laikā šī izlase bija jau salikta, taču vēl nebija laista klajā,V.B.) aptver trīs daiļrades posmus. Sākas ar poēmu “Balsij bez pavadījuma”, kas rakstīta 1957. gadā, tad seko dzejoļi, kas veido Vācieša būtiskāko daļu, bet viņa dzīves laikā netika publicēti, jo – kā mēs toreiz ironizējām – uz katru dzejnieku ir 18 administratori (redaktori, recenzenti, cenzori un nomenklatūras darbinieki), kas veido īpašu apsardzi. Jā, arī tolaik bija labi apmaksāta apsardze!

Tikai toreiz apsargāja nevis dzejnieku no pūļa, bet tautu no dzejnieka.

– Tā gan. Un dzejniekam šādos necaursitamas apsardzes apstākļos vajadzēja saglabāt sevi, lai neizietu bojā. Pirmais posms beidzas ar “Vadoņa augšāmcelšanos” un Čehoslovākijas ciklu, ar 1968. gadu. Otrais aptver dzejoļus, kas tapuši no 1969. līdz 1979. gadam, bet trešais – no 1980. līdz 1983. gadam.

Šajā izlasē dzejoļi beidzot būs publicēti to sarakstīšanas secībā, iegūstot nepārtrauktību. Var teikt – tas būs cits Vācietis, jo nevienā līdz šīm publicētajā krājumā vai izlasē secības princips nav ievērots. Diemžēl arī kopotajos rakstos ne, jo pēc tradīcijas un nolikuma tur publicētā un nepublicētā dzeja ir šķirta.

Pievienot komentāru

Komentāri (29)

  1. Arī tādas lietas nepiedod. Savukārt bijušā čekista Laimoņa Pura “atklāsmes” vispār ir ārpus veselā saprāta. Acīmredzot tam, kas pats ir čekists, vajag čekistos iemelot vēl kādu. (V.Beinerte)

    Hmm, šī frāze radīs daudz jautājumus, bet atbildes vēl vairāk jautājumus, jo lasot L.Puru it viss liekas otrādi un daudzu grāmatu un arī gadu garumā šī otrādība pastiprinās??! Kam taisnība, kur, kādi fakti, kuri un kuram ticami fakti?

    • To par “atklāsmēm” un iemelošanu gan intervijā ir teikusi Vācieša dzīvesbiedre Azarova. Bet par L.Puru jau tepat komentāros Alberts ir uzrakstījis: “Purs būtu īstais, kas liecinās pret Vācieti? Nav nācies dzirdēt, ka no leģiona vēl kāds tiktu “atvaļināts” un pēc tam nevis nosūtīts uz lēģeri, bet pieņemts darbā laikrakstā “Cīņa”, pat bez vidusskolas izglītības. Lūk, kādas ziņas sniedz “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, apgāds “Zinātne”: “PURS Laimonis. (..) 1937-41 māc. Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas nod., kara dēļ nav saņēmis diplomu. 1941, sākoties karam, mobilizēts Sarkanajā armijā, dienējis 183. divīzijas 227. pulkā (1941.24VI-VII). Pēc Liepnas kaujas nonācis ielenkumā un palicis Latvijā. Strādājis dažādus darbus. 1943 IV-X dienējis Latvijas ļeģionā, tad atvaļināts. 1944 P. sācis strādāt laikr. “Cīņa”.”
      Tie ir fakti. Secinājumi katram pašam ir jāizdara.

  2. Lai balta saule apspīd Ojāra dvēseli un lai daudziem būtu vajadzība pēc viņa dzejas.

  3. raksts patīk, jo lasu un interesējos par literatūru

  4. Tomēr bijuši arī mums vīri, kuriem nekādi aizbildņi nav vajadzīgi. Bija arī tādi, kas mēģināja “divu krēslu” spēlītes spēlēt. Kā tas veicinājis latviešu tautas izdzīvošanu neņēmos spriest. Tie kas parakstījuši pateicības vēstuli Staļinam un tie, kas guļ Kurzemes tīreļos atšķirās kā mušas un kotletes. Tauta pate mācēs novērtēt.

  5. Kaut arī esam dzejnieku, ideālistu, tauta, tāds dzejnieks un cilvēks vienā personā kā Ojārs Vācietis tik iekšēji tīrs, kuru nespēja nekāda vara lauzt, liks mums sevi gaidīt vēl krietnu laika sprīdi. Bet līdz tam pabarosim savu garu un dvēseli ar Ojāra Vācieša dzeju, kas neprasa nekādus komentārus!

  6. Vācietis ir ne tikai paaudzes, bet arī laikmeta dzejnieks. Sīkām dvēselēm viņa lielums sāpēja. Un, kā izrādās, sāp vēl šobaltdien.

  7. Žurnala “Jauna Gaita” atradu intersantu rakstu par okupetas Latvijas un trimdas saskarsme,to starpa ari par literaturu, rakstniekiem un dzejniekiem. 60 os un 70 os gados mes (toreiz trimdas jauniesi) jusmojam par tadiem Latvijas dzejniekiem ka Caklais, Auzinu, Peteru, Ludenu, Livenu,, un seviski par Belsevicu. Vairaki trimdas dzejnieki apciemoja Latviju un tikas ar viniem. Atceros labi ka Amerikas latviesu dzejnieks Olafs Stumbrs mums stastija par tadam lietam kurus nedriksteja atklati runat , jo citadi dazi no augsminetiem dzejniekiem tiktu lielas nepatiksanas ar partiju un Glavlit. Kada sanaksme vins mums izlasija dejoli ko Vacietis bija uzrakstijis ta sakot “zem galda”, kura dzejnieks aizstavot Belsevicu loti satiriski izteicas par partiju. Neesmu nekads specialists par Vacieti, bet varbut savu dala taisniba ir literaturzinatniecei kas citeja sekojoso: “Literatūras kritiķis Mārtiņš Lasmanis par Ojāra Vācieša dzeju izteicis domu, kas pilnībā attiecināma uz Padomju Latvijas literatūras vērtēšanu kopumā: Noderīgu citātu meklētājiem vienā un otrā pusē Vācieša darbos viegli atrast piemērus kā brīvdomībai, tā partejiskai un principiālai nostājai.4 (http://limbazubiblioteka.lv/files/editor/JG262.pdf).
    Ta pate literaturzinatniece kada cita Jauna Gaitas numera rakstija:” Jau 80. gadu sākumā kādā vēstulē Andrejam Irbem Ojārs Vācietis pamato trimdas un Latvijas literatūru saskarsmes nepieciešamību ar šādiem vārdiem: Kā skaitliski mazai tautai ne tikai neizšķīst, ne tikai izdzīvot, bet dzīvot skaitlisku mamutu vidū? (..) Bet gara, dvēseliskā, ētiskā ziņā milži un punduri ir līdztiesīgi. Tāpēc es ar lielām simpātijām, lai neteiktu vairāk, esmu par visu to, kas mums tiek no promesošiem ar tīru sirdi dots. Nav ko zūdīties, letiņi šinī ziņā ir varen fiksi [25].
    Šeit izteiktās Ojāra Vācieša domas, pirmkārt, apliecina dzejnieka nevēlēšanos piekrist mazo tautu ieaugšanai lielajās tautās, tātad neuzticību PSKP nacionālajai politikai, kas oficiāli paredzēja PSRS tautu valodu izzušanu un to saplūšanu „padomju tautā” ar krievu valodu. Pretēji brežņeviskajām nostādnēm Vācietis vēlas nosargāt savas skaitliski mazās tautas pastāvēšanu starp „mamutiem” – lielajām tautām, kuru garīgo vai ētisko pārākumu viņš neatzīst. Otrkārt, Vācietis apliecina solidaritāti tautiešiem Rietumos, ar sajūsmu vērtējot un pieņemot viņu paveikto latviskās kultūras darbu, dzīvojot starp lielajām tautām Rietumos.” http://jaunagaita.net/jg265/JG265_Eglaja-Kristsone.htmJaunā Gaita nr. 265. vasara 2011
    (Loti atvainojos ka nav latviesu zimes datora ko pasreiz lietoju)

  8. Vācietis pirmkārt bija Latvijas neatkarības likvidācijas partijas biedrs un ir zaimojoši pirms Latvijas.neatkarības svētkiem publiski pieminēt un slavināt šīs partijas aktīvos biedrus.Vai nebūtu laiks pārtraukt šādas zaimojošas izdarības?

  9. I.Ziedoņa “Garainis, kas veicina vārīšanos”, O.Vācieša “Pretestības enerģija” – kam tas šodienas liberastu elitei, kas ar “proundtobe”/”drosmīgiem” paziņojumiem velk Latviju uz pilnīgu saplūšanu ar ES kodolu – ja ne “miglas laišanai” un “pīlīšu pūšanai”? Tukšs numurs, aiz Padomju Latvijas klasiķiem šodienas liberastiem savu kailumu un tukšumu nepaslēpt.

  10. Katrs faktiski izdzīvo simtiem dzīvju vienā elpā.Kur nu vēl tādas latvietīgas uzvilktas sava laikmeta garīguma stīgas kā Vācietis.Šķebina Beinertes nevajadzīgā uzmešanās par aizstāvi šim latviešu garīguma balstam…..čeka…ceka …peka…šie rafinētie garaiņi tikai veicināja vārīšanos ,kā procesā tapa ģeniāli darbi ! Ne tā,kā tagad…..

  11. Runāt ir vērts tieši tad, kad tas ir bīstami. Bet mēs “bijam gudri”.

  12. Protams ka latvieši dikti mīl okupācijas režīma aktīvistus un mīlēs līdz pēdējam latvietim.

  13. Raksts ir vienkārši IZCILS! Tāda noskaņa un skudriņas pārskrien pēc dzeju rindu izlasīšanas…. tiešām, paldies! Katram derētu izlasīt!!

  14. Liberasti ir apjēguši, ka nav vērts cīkstēties ar tik iedvesmojošu Padomju Latvijas pastāvēšanas reālo ideoloģisko pamatu, kā J.Petera un R.Paula “Manai Dzimtenei” un Ojāra Vācieša “No kuras vietas” :
    “Ar sarkano un svēto krāsu lāpā / Iet Latvija uz gadu simteni. / Es nesaprotu tos, kam patīk pļāpāt
    Par lielo un par mazo dzimteni. (..) / Un, kad sauks sarkans karogs cīņu takā, / Lai vēji tajā ugunsgrēkā pūš, / Kur liesmo Sudmaļa un Rudzutaka / Un arī visu nezināmo mūžs. / Ja tas ir maz, tad ziniet – vairāk nav man, / Kaut vienas dzīves vietā dodiet simteni. / Bet sviedri līs, / Ja vajadzēs, līs asins aumaļām
    Par lielu vai par mazu, bet – par dzimteni.”

  15. Paldies par interviju. Vacietis stav pari laikam un telpai.
    Parejiem – nesaprotu, par ko te kasas.
    Lai katrs pieversas sev (tur gan vajag drosmi, ja dara ta – pa istam).

  16. Diemzel mes vienkarsie mirstigie Vacieti pazinam tikai no vina publikacijam. Mani kadreiz loti aizskara, kad vins rakstija, ka Pavliks Morozovs esot bijis vina draugs u .t. t. , vins esot sadalijis pasauli sarkanajos un baltos. . Bez tam japiemin, ka Vaciesa dzeja pati par sevi neskan, ta nav tads tirradnis ka Imantam Ziedonim, kurs gan ari izgaja uz kompromisiem. Bet es vienmer paturu prata gudribu – kam slava pienakas, tas to ari sanems, tapec pagaidisi, lai noskrien udeni. Andris Metra, bijusais politieslodzitais nbo 1963. lidz 1971.

  17. Beinerte pati pārstāv šīs “struktūras” vēl šodien. Odze, ne cilvēks, kura ir jāsamin. Viņa ir sagatavota tam, lai vajadzīgā brīdī iedurtu latvieša mugurā. Cerēsim, ka viņas sapnis par “Latvijas Doņecku” nepiepildīsies. Par nožēlojamo alkoholiķi Vācieti var tikai pasmaidīt. Paklausieties, ko par viņu saka Laimonis Purs. Ierakstiet GOOGLĒ-you tube, jo no “NORĀDĒM” LA baidās, kā velns no krustā. Ja ielieku tiešu adresi, komentārs netiek pieņemts.

    • Purs būtu īstais, kas liecinās pret Vācieti? Nav nācies dzirdēt, ka no leģiona vēl kāds tiktu “atvaļināts” un pēc tam nevis nosūtīts uz lēģeri, bet pieņemts darbā laikrakstā “Cīņa”, pat bez vidusskolas izglītības. Lūk, kādas ziņas sniedz “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, apgāds “Zinātne”: “PURS Laimonis. (..) 1937-41 māc. Rīgas Valsts tehnikuma Ķīmijas nod., kara dēļ nav saņēmis diplomu. 1941, sākoties karam, mobilizēts Sarkanajā armijā, dienējis 183. divīzijas 227. pulkā (1941.24VI-VII). Pēc Liepnas kaujas nonācis ielenkumā un palicis Latvijā. Strādājis dažādus darbus. 1943 IV-X dienējis Latvijas ļeģionā, tad atvaļināts. 1944 P. sācis strādāt laikr. “Cīņa”.”

  18. Tas ir vāks, lasot tālrunī, nevar novākt to debīlo elkor reklāmu

  19. Paldies par labiem vārdiem.Ojāru mīlēja visa tauta un nekas to neizmainīs.

  20. Paldies par labiem vārdiem.Ojāru mīlēja visa tauta un nekas to neizmainīs.

  21. Vija Beinerte dikti asi allažiņ izsakās par ceku un čeku, aizmirstot, ka viņas māte bija LPSR CK nomenklatūras darbiniece, no kuras arī bijās dzejnieki un mākslinieki.

    • Šis fakts ir nteresants.
      Bet – vai tad tas uzliek kādus pienākumus Vijai Beinertei? Vai tāpēc viņa nedrīkst skarbi izteikties par šīm 2 struktūrām un to represīvo darbību?
      Nepārprotami – drīkst un vajag!

    • Un tēvs – Miervaldis Ramāns = “laikā no 1956. līdz 1990. gadam bija Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks” [Vikipēdija]. Tad jau var pieņemt, ka autore zina, ko runā.

      • Miervalža Ramāna meita Inese Ramāne strādā Emīla Dārziņa Mūzikas skolā par direktora vietnieci mācību darbā mūzikas priekšmetos. Tad jau var pieņemt, ka Dr. Aiskule nezina, ko runā.

Draugiem Facebook Twitter Google+