Viedokļi
Komentāri

Vija Beinerte: Piedot var tam, kas lūdz piedošanu 16

Foto: Tatjana Vlasova © 2013

Kas tur kliedza tik spalgi? Kas raudāja žēli un izmisīgi? Kas, zobus sakodis, klusēja, nespēdams noticēt? Bērns? Sieviete? Eņģelis? Sirmgalvis? Tauta? Vai reiz apklusīs sirdi plosošās sliedes uz ziemeļiem, austrumiem, nāvi? Vai aizaugs ar zāli, aizvilksies lēni kā brūce?

Ja par katru Otrajā pasaules karā kritušo un nacistu vai komunistu lēģeros nomocīto tiktu izsludināts minūti ilgs klusuma brīdis, pasaule klusētu piecdesmit gadu.

Nav tādas ģimenes Latvijā, ko nebūtu skārušas Molotova un Ribentropa pakta sekas. Nezvēru cīņa ar necilvēkiem – tā kāds vēsturnieks nodēvēja sākotnēji sabiedroto, vēlāk naidnieku Hitlera un Staļina izraisīto pasaules karu. Latviešiem, kas gribēja cīnīties par savas valsts neatkarību, izvēles nebija: abu lielvaru karogi bija nevainīgu asiņu jūrā izmirkuši.

Pirms 16. marta sociālajos tīklos parādījās uzsaukums ar lūgumu katram, kā dzimtu ir ievainojis Staļina terors, uzrakstīt par to īsu ziņu. Lai mums neiestātos vēsturiskās atmiņas zudums.

Mans vectēvs bija inženieris. Viņš atteicās nomīnēt un uzspridzināt maizes rūpnīcu, teikdams, ka cilvēkiem maize būs vajadzīga neatkarīgi no tā, vai pāri pilsētai plīvos sirpjāmurotie karogi, vai arī tie, kas ar kāškrustiem. Par pavēles nepildīšanu viņš saņēma brīvbiļeti, brīvpusdienas un pilnu “Staļina universitāšu” kursu – sākumā Maskavā Butirku cietumā, tad lēģerī Ivanovas apgabalā. Lēģerī nebija elektrības, toties bija upīte, uz kuras vectēvs uzbūvēja mazu elektrostaciju. Lēģera priekšniekiem nācās vectēvu respektēt viņa prasmju un zinību dēļ, savukārt kriminālie viņu cienīja par spēku un lielisko humora izjūtu.

Mana vecāmāte, kolīdz beidzās karš un bērni bija kļuvuši pilngadīgi, devās pie viņa. Skaistā, trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, bija izcīnījusi atļauju mitināties apmetnē – vietā līdzās lēģerim. Būt kopā ar vīru – gan priekos, gan pārbaudījumu brīžos – viņai šķita pats par sevi saprotams.

Mana vīra tēvu un viņa dvīņu brāli 1944. gada jūlijā (zēni bija 1927. gadā dzimuši, abi tobrīd Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolnieki) iesauca gaisa karaspēka izpalīgos. 1945. gada 8. maijā komandieris iedeva viņiem civildrēbes, nosauca paroli un teica: ejiet, puiši, mājās, karš tūlīt beigsies…

Tiesa, Latvijai karš beidzās tikai 90. gados, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība un no valsts tika izvests okupācijas karaspēks.

Mans vectēvs mēdza teikt, ka piedot var tam, kas no sirds nožēlo nodarījumu un lūdz par to piedošanu. Bet tam, kas nav lūdzis un turklāt arī nevēlas lūgt, piedot nav iespējams. Tas nenozīmē, ka mums ir jākļūst nīgriem un rūgtiem. Tomēr ir lietas, ko nedrīkstam aizmirst.

LA.lv