Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. marts, 2015
Drukāt

Vija Beinerte: Piedot var tam, kas lūdz piedošanu (20)

Foto: Tatjana Vlasova © 2013Foto: Tatjana Vlasova © 2013

Ja par katru Otrajā pasaules karā kritušo un nacistu vai komunistu lēģeros nomocīto tiktu izsludināts minūti ilgs klusuma brīdis, pasaule klusētu piecdesmit gadu.

Šķiet, nav tādas ģimenes Latvijā, ko nebūtu skārušas Molotova un Ribentropa pakta sekas. Nezvēru cīņa ar necilvēkiem – tā kāds vēsturnieks nodēvēja sākotnēji sabiedroto, vēlāk naidnieku Hitlera un Staļina izraisīto pasaules karu. Latviešiem, kas gribēja cīnīties par savas valsts neatkarību, izvēles nebija: abu lielvaru karogi bija nevainīgu asiņu jūrā izmirkuši.

Pirms 16. marta sociālajos tīklos parādījās uzsaukums ar lūgumu katram, kā dzimtu ir ievainojis Staļina terors, uzrakstīt par to īsu ziņu. Lai mums neiestātos vēsturiskās atmiņas zudums.

Mans vectēvs bija inženieris. Viņš atteicās nomīnēt un uzspridzināt maizes rūpnīcu, teikdams, ka cilvēkiem maize būs vajadzīga neatkarīgi no tā, vai pāri pilsētai plīvos sirpjāmurotie karogi, vai arī tie, kas ar kāškrustiem. Par pavēles nepildīšanu viņš saņēma brīvbiļeti, brīvpusdienas un pilnu “Staļina universitāšu” kursu – sākumā Maskavā Butirku cietumā, tad lēģerī Ivanovas apgabalā. Lēģerī nebija elektrības, taču bija upīte, uz kuras vectēvs uzcēla mazu hidroelektrostaciju, tāpēc priekšniekiem nācās ar viņu rēķināties. Bet kriminālnoziedznieki viņu neaiztika, jo cienīja vectēva prātu, lielisko humora izjūtu un fizisko spēku.

Mana vecāmāte, kolīdz beidzās karš un bērni bija kļuvuši pilngadīgi, devās pie viņa. Skaistā, trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, bija izcīnījusi atļauju mitināties apmetnē – vietā līdzās lēģerim. Būt kopā ar vīru – gan priekos, gan pārbaudījumu brīžos – viņai šķita pats par sevi saprotams.

Mana vīra tēvu un viņa dvīņu brāli 1944. gada jūlijā (zēni bija 1927. gadā dzimuši, abi tobrīd Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas skolnieki) iesauca gaisa karaspēka izpalīgos. 1945. gada 8. maijā komandieris iedeva viņiem civildrēbes, nosauca paroli un teica: ejiet, puiši, mājās, karš tūlīt beigsies…

Tiesa, Latvijai karš beidzās tikai 90. gados, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība un no valsts tika izvests okupācijas karaspēks.

Mans vectēvs mēdza teikt, ka piedot var tam, kas no sirds nožēlo nodarījumu un lūdz par to piedošanu. Bet tam, kas nav lūdzis un turklāt arī nevēlas lūgt, piedot nav iespējams. Tas nenozīmē, ka mums ir jākļūst nīgriem un rūgtiem. Tomēr ir lietas, ko nedrīkstam aizmirst.

Pievienot komentāru

Komentāri (20)

  1. Rakstīt Beinertes kundze raksta labi un patiesi! BET!? VAI BEINERTES KUNDZE IEBALZAMĒTA??????????? TĀDS IESPAIDS PALIEK, JO FOTO NEMAINĪGA…. JAUKI, ja cilvēks PROT NENOVECOT ….!??

  2. neskāra terors?

  3. Paldies autorei!

  4. Beidzot lietas tiek sauktas īstajos vārdos! Paldies, Vija!

  5. Spēcīgi! Paldies autorei!

  6. Karš nav beidzies!Ar kolaboracionistu izsludināto neatkarību tas iegāja citā fāzē un pagaidam kolaboracionisti uzvār,bet tas nav uz mūžiem.

  7. Paldies par rakstu! Atbildēt

    Ceru, ka jūsu valoda, Vija, kļūs vēl tiešāka. Miers, saprašanās un piedošana iestāsies tikai tad, kad padomju okupācijas laika imigrantiem būs tāda pati vainas apziņa, kāda tā ir vāciešiem tagad, – pēc Otrā pasaules kara. Šiem imigrantiem ir jāapzinās, ka viņi šeit dzīvo pateicoties padomju varas slepkavībām un varmācībām pret latviešu tautu un tās kultūru. Mums nekas nav jāpiedod, ja nav nožēlas par notikušo (Lūkass (Lk 17, 1-6)).

  8. Par kuru no saviem triju vīru tēviem skaistule (…ova/Ramāne/Beine…) īsti te aprakstījusies??

  9. Es arī… par mākslu.
    Fotografa izvēlētais rakurss, kas degadrē portretu vai objektu, nemākulīgs vai apzināts?

  10. Beinertes kundze, tāpēc arī mēs tā dzīvojam, ka “nedrīkstam” neko aizmirst. Zemapziņa ir kā mazs bērns, kurš nepazīst metaforas, bet gan manifestē visu tieši. Jo vairak mēs pieminēsim un atcerēsimies, jo lielāka ir iespējas piedzīvot visu vēlreiz.

    • >c’est la vie. Tie, kuri nezina/negodā savas ģimenes, dzimtas, tautas un valsts vēsturi, kļūst par mankurtiem (ja nezināt vārda izcelsmi, brīvā brīdī palasiet Čingizu Aitmatovu). Bet mankurtiem nav ne apziņas, ne zemapziņas.

    • Visu cieņu Beinertes kundzei, bet, atbildot uz tavu apcerējumu der atgādināt, ka tā vairs nav nācija, kura neatceras savu vēsturi. Parasti normāla civilizācija mācās no pielaistām kļūdām, lai turpmā tās nepieļautu. Nevajadzētu jaukt zemapziņu ar vēsturisko pieredzi. Tavā gadījumā darbojas tikai primitīva, eksistenciāla zemapziņa, raksturīga tikai dzīvnieku pasaulei.

  11. Labs raksts! Visu cieņu autorei!
    Gribu tikai piebilst, ka Latvijai karš varbūt arī beidzās deviņdesmitajos gados, bet latviešiem cīņa tad tikai sākās. Jo tas bija tas mirklis, kad latvieši tiešām varēja iegūt īstu brīvību, savu nacionālu valsti un kļūt par saimniekiem savā zemē. Diemžēl, spēku samērs bija pārāk nevienlīdzīgs un mēs šo cīņu zaudējām. Pilsoņu kongress ar tur iefiltrēto čekas aģēntu un provokatoru palīdzību tika sašķelts un tā darbība paralizēta. Tā vietā tautai tika piedāvātas pārkrāsotā režīma izveidotās “nacionālās ” partijas TB/ LNNK. Un tauta noticēja. Rezultātā mēs esam tur, kur mēs esam.

  12. Tu te runā par sekām, bet noklusē cēloņus, par kuriem savukārt runā Beinertes kundze. Karš un 50 gadu okupācija iznīcināja Baltijas valstis, deportācijas, Gulaga nometnes un bēgļu straumes atņēma intelektuāļus un spējīgākos cilvēkus, atmetot valsts attīstību vismaz par pusgadsimtu atpakaļ, bet atlikušo cilvēku prātus” izvaroja”, saindējot ar komunistisko ideoloģiju. Ne zelts, ne nafta vai dabasgāze, bet gan cilvēki ir tas vērtīgākais kapitāls jebkurai valstij. Diemžēl, cilvēku genofonds Latvijā ir noplicināts (dzeršana, narkotikas, zagšana, darba tikuma trūkums pie daudziem, apgādājamā princips, utt). Robežas ir vaļā un cilvēki brauc turp un atpakaļ, jo ES ir brīva darbaspēka kustība un brīva cilvēku dzīvesvietas izvēle, bet šīs brīvības nedrīkst izmantot politiskai aģitacijai pret kaut ko, kā tu to dari. Jebkurā valstī ir daļa cilvēku, kuri vēlas dzīvot kādā citā valstī un no tā nedrīkst taisīt politiku.

    • Tieši tā!

      • Tā “daļa” jau palielinās un palielinās, jo lielajai politikai seko lielas sekas:
        “Eiropas Savienības (ES) robežu aģentūra ir nobažījusies, ka šogad miljons bēgļu no Lībijas varētu mēģināt nokļūt ES.” Ziņu aģentūra LETA, 6.marts.

  13. Tas kas notiek valsts Latvijas valsts pārvaldē ir prātam neaptverams murgs un tā priekšā nobāl tālās boļševiku un fašistu izdarītās zvērības,kas gan ir no ,,citas operas,,.Vai tas nav murgs ,kas notiek ar to pašu izgāzušos projektu ,,skola.lv.,,un nesen pierādīto faktu ka taksometru firmas krāpj valsti nemaksājot nodokļus,bet taksometru šoferi krāpj braucējus . Pēc Maksimas traģēdijas atklājās ,ka jaunais Stradiņu slimnicas korpus tiek celts tā, lai beigās sabruktu,bet Gaiļezera slimnīcai draud bankrots.Tā varētu turpināt bezgalīgi ,bet apnicis to vājprātu uzskaitīt.

  14. Kas gan cits, ja ne Molotovs un Ribentrops spiež pamest Latviju 21.gs……Prātiņ, nāc pie beinertietēm!
    “Pēdējo 14 gadu laikā Latviju pametuši 238 000 cilvēku, liecina Ekonomikas ministrijas (EM) apkopotie dati. Kopumā no 2000. līdz 2014.gadam iedzīvotāju skaits valstī sarucis par 16%.”
    BNS, 2015. gada 4. martā.

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      Mans sarkanais puisēn!
      Tās tad arī ir Molotova/Rībentropa pakta sekas! Ja nebūtu abu Siāmas dvīņu šefi izraisījušu 2. pasaules karu, tad Latvijā šodien būtu pavisam citas problēmas- mēs cīnītos ar imigrantiem, jo Latvija būtu viena no Eiropas plaukstošākajām zemēm.
      Mācies vēsturi, ieklausies, ko saka lieli cilvēki un nesteidzies par katru cenu būt eksperts visos, īpaši vēstures, jautājumos! Cieni pats sevi un varbūt ar laiku iegūsi arī citu cilvēku cieņu!

      • Kam “problēma”, a kam “ieguvums” arī no 1938.g. noslēgtā Minhenes pakta:
        ” Tas noteikti Latvijai ir ieguvums, ja latvieši dzīvo plašajā pasaulē. “Tas ir pluss Latvijai, nevis mīnuss,” sacīja Teikmanis [Latvijas vēstnieks Lielbritānijā] . (Latvijas Avīze, 19.12.2014.)

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (29)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. No elektrības cenām neatkarīgs slēpošanas kalns

Dažas Latvijas slēpošanas trases uzsāka sezonu jau novembra pirmajā pusē, kad uzsniga pirmais sniegs. Ja laika apstākļi turpmāk būs labvēlīgi, slēpotāji drīz atkal varētu atsākt ziemas sportošanu. Vienīgais sarūgtinājums, ka elektrības izmaksu pieauguma dēļ jāpaaugstina arī cenas. Daži uzņēmēji pat teikuši, ka elektrības izmaksas ir tik lielas, ka trase vispār jāslēdz.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+