Viedokļi
Komentāri

Vija Beinerte. Sāpes, kas māca augt 16

Foto – Valts Kleins, © 2016

Esi laimīga. Lai notiktu kas notikdams, esi laimīga. Tā mēdza teikt mans vectēvs. Toreiz tas šķita tik viegli un saprotami. Tikai vēlāk pamazām sāku atskārst, ko īsti viņš domāja, piebilzdams: tam nav nekāda sakara ar apstākļiem un pat ne ar cilvēkiem, kas tev līdzās. Pieņem dzīvi, kāda tā ir. Pieņem to, kas notiek, un nepanesamais kļūs vieglāk izturams. Nevis samierinies, bet pieņem. Un paļaujies.

Vectēvs zināja, ko saka. Reiz viņš bija iekritis ūdensdzirnavās. Strauji ievilcis gaisu, viņš ienira un laimīgā kārtā trāpīja starp rata lāpstām, kas iznesa viņu otrā pusē. Vēlāk Staļina režīms viņu pasludināja par “dzimtenes nodevēju”. Sākumā Butirku cietums Maskavā, tad lēģeris Ivanovas apgabalā. Tur uz upītes viņš uzbūvēja mazu elektrostaciju. Lēģera priekšniekiem nācās vectēvu respektēt viņa prasmju un zinību dēļ, savukārt kriminālie viņu cienīja par spēku un humora izjūtu. Kad beidzās karš un bērni jau bija pilngadīgi, mana vecmāmiņa nolēma doties pie viņa. Skaistā, trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, bija izcīnījusi atļauju mitināties “poseļeņije” – ciematā blakus lēģerim. Būt kopā ar vīru ne vien priekos, bet arī pārbaudījumu brīžos viņai šķita tikpat dabiski kā elpot. Mani vecvecāki bija piedzīvojuši gan bezbēdīgus pārticības laikus, gan netaisnību, kad rupji un varmācīgi atņemts tiek viss. Tomēr pārticībā viņi nekļuva iedomīgi, bet netaisnības klātienē – nīgri vai rūgtuma pilni. Jo viņi zināja – viss ir pārejošs, viss, izņemot mīlestību.

Mana pirmā dzejas grāmata bija sagatavota publicēšanai, kad pēkšņi nomainījās apgāda oriģinālliteratūras nodaļas galvenais redaktors un tas, kurš nāca vietā, atklāja, ka manā dzejā “jūtama spēcīga buržuāziskās filozofijas ietekme”. Nē, nē, viņš nedomājot, ka būtu kas jāmet ārā, esot vien kādi dzejoļi jāpieraksta klāt. Paņēmu savu manuskriptu un, jau durvīs stāvot, pateicu: mana dzeja nenovecos – ja neizdos tagad, izdos pēc piecdesmit gadiem. Tik ilgi nebija jāgaida, taču toreiz es noraudāju trīs dienas.

Mana pirmā filma piedzīvoja negaidītus panākumus. Taču otra tika nolikt plauktā. Ne politisku apsvērumu dēļ, bet tikai tāpēc, ka šādi kāda augsti stāvoša amatpersona gribēja man atriebties.

Saistītie raksti

Projekts, pie kura biju strādājusi divus gadus, tika izpostīts. Kultūras ministrijas ierēdņi nobijās, ka darba gaitā esmu uzzinājusi par viņiem vairāk, nekā gribētos. Vēlāk tiesa sprieda, ka taisnība ir manā pusē, daži tika atlaisti no darba, taču projektu tas neglāba.

Tomēr arī vissmagākajos brīžos uz jautājumu, vai esmu laimīga, nevilcinoties atbildu: jā! Jo es zinu un jūtu: laime nemājo lietās vai apstākļos, bet gan katra paša dvēseles dziļumos. Pārbaudījumu brīžos es nejautāju: kāpēc, Tēvs, tu esi to pieļāvis? Es lūdzu: palīdzi man izturēt un ļauj saprast, ko no tā varu mācīties.

*

Redakcijas piebilde: ja vēlies redzēt, kā notika Vijas dzejas un eseju grāmatas “Klusumā sadzirdēt” prezentācija Ojāra Vācieša muzejā 2012. gadā, spied šeit

LA.lv