Mobilā versija
+7.3°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
22. jūlijs, 2016
Drukāt

Vija Beinerte. Sāpes, kas māca augt (9)

Foto - Valts Kleins, © 2016Foto - Valts Kleins, © 2016

Esi laimīga. Lai notiktu kas notikdams, esi laimīga. Tā mēdza teikt mans vectēvs. Toreiz tas šķita tik viegli un saprotami. Tikai vēlāk pamazām sāku atskārst, ko īsti viņš domāja, piebilzdams: tam nav nekāda sakara ar apstākļiem un pat ne ar cilvēkiem, kas tev līdzās. Pieņem dzīvi, kāda tā ir. Pieņem to, kas notiek, un nepanesamais kļūs vieglāk izturams. Nevis samierinies, bet pieņem. Un paļaujies.

Vectēvs zināja, ko saka. Reiz viņš bija iekritis ūdensdzirnavās. Strauji ievilcis gaisu, viņš ienira un laimīgā kārtā trāpīja starp rata lāpstām, kas iznesa viņu otrā pusē. Vēlāk Staļina režīms viņu pasludināja par “dzimtenes nodevēju”. Sākumā Butirku cietums Maskavā, tad lēģeris Ivanovas apgabalā. Tur uz upītes viņš uzbūvēja mazu elektrostaciju. Lēģera priekšniekiem nācās vectēvu respektēt viņa prasmju un zinību dēļ, savukārt kriminālie viņu cienīja par spēku un humora izjūtu. Kad beidzās karš un bērni jau bija pilngadīgi, mana vecmāmiņa nolēma doties pie viņa. Skaistā, trauslā sieviete, ko vietējie drīz vien iesauca par aristokrāti, bija izcīnījusi atļauju mitināties “poseļeņije” – ciematā blakus lēģerim. Būt kopā ar vīru ne vien priekos, bet arī pārbaudījumu brīžos viņai šķita tikpat dabiski kā elpot. Mani vecvecāki bija piedzīvojuši gan bezbēdīgus pārticības laikus, gan netaisnību, kad rupji un varmācīgi atņemts tiek viss. Tomēr pārticībā viņi nekļuva iedomīgi, bet netaisnības klātienē – nīgri vai rūgtuma pilni. Jo viņi zināja – viss ir pārejošs, viss, izņemot mīlestību.

Mana pirmā dzejas grāmata bija sagatavota publicēšanai, kad pēkšņi nomainījās apgāda oriģinālliteratūras nodaļas galvenais redaktors un tas, kurš nāca vietā, atklāja, ka manā dzejā “jūtama spēcīga buržuāziskās filozofijas ietekme”. Nē, nē, viņš nedomājot, ka būtu kas jāmet ārā, esot vien kādi dzejoļi jāpieraksta klāt. Paņēmu savu manuskriptu un, jau durvīs stāvot, pateicu: mana dzeja nenovecos – ja neizdos tagad, izdos pēc piecdesmit gadiem. Tik ilgi nebija jāgaida, taču toreiz es noraudāju trīs dienas.

Mana pirmā filma piedzīvoja negaidītus panākumus. Taču otra tika nolikt plauktā. Ne politisku apsvērumu dēļ, bet tikai tāpēc, ka šādi kāda augsti stāvoša amatpersona gribēja man atriebties.

Projekts, pie kura biju strādājusi divus gadus, tika izpostīts. Kultūras ministrijas ierēdņi nobijās, ka darba gaitā esmu uzzinājusi par viņiem vairāk, nekā gribētos. Vēlāk tiesa sprieda, ka taisnība ir manā pusē, daži tika atlaisti no darba, taču projektu tas neglāba.

Tomēr arī vissmagākajos brīžos uz jautājumu, vai esmu laimīga, nevilcinoties atbildu: jā! Jo es zinu un jūtu: laime nemājo lietās vai apstākļos, bet gan katra paša dvēseles dziļumos. Pārbaudījumu brīžos es nejautāju: kāpēc, Tēvs, tu esi to pieļāvis? Es lūdzu: palīdzi man izturēt un ļauj saprast, ko no tā varu mācīties.

*

Redakcijas piebilde: ja vēlies redzēt, kā notika Vijas dzejas un eseju grāmatas “Klusumā sadzirdēt” prezentācija Ojāra Vācieša muzejā 2012. gadā, spied šeit

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Paldies autorei par patiesumu ; skaudru, tomēr patiesumu, ka laime ir dvēseles kategorija. Ka dzīve būtiskāk norit dvēseles niansēs . Un to piepildīt esam aicināti ikviens .

  2. Kolosāla sieviete!

  3. Kā vienmēr, tieši, patiesi un no sirds!

  4. Esi laimîga!

  5. Dievs, dod man spēku mainīt to, ko varu, pieņemt to, ko mainīt nevaru, un spēt atšķirt vienu no otra!

  6. Pieņemt = samierināties ar neliešiem un valsts nozadzējiem !!!

    • Bet vai tad mēs nesamierināmies? Nepieņemam? Pieņemam un samierinamies. Ņurdam katru brīdi, tā sagandēdami paši savu dzīvi.
      Ir jāiemācās nesatraukties par to, ko nespējam ietekmēt. Tad ir vieglāk pašiem dzīvot.
      Kāda jēga kurnēt uz neliešiem un valsts izzadzējiem, kurus paši esam izvēlējušies par saviem priekšstāvjiem?
      Viņiem par mūsu kurnēšanu pajāt, viņi iesmej par mūsu naivumu un stulbumu un bezjēdzīgo cerību, ka nu varbūt būs… Bet mēs, kurnēdami, atņemam sev laiku un enerģiju, ko varētu izmantot daudz lietderīgāk, kaut sevis izglītošanai un apcerei, lai nākamajās vēlēšanās nekāptu uz tiem pašiem grābekļiem.

      • ejot uz vēlēšanām neko mēs neizvēlamies,jo mums netiek dota tāda iespēja.Mums piedāvā balsot par kāda jau sagatavotiem sarakstiem,izvēloties mazāko ļaunumu .Un tā arī ir visa izvēlēšanās,Taču tā” priekšstāvju vēlēšana”pieder pie tām iespējām ,ko mēs nespējam mainīt.Mums to vienkārši neviens neatļauj un izskatās,ka tā ir lieta ,ar ko pienāksies samierināties.

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķisVai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Karjeras kāpnes

Amerikas kinoaprindās izvērsies skandāls ap Holivudas producentu Hārviju Vainstainu, kurš tiek vainots par seksuālu uzmākšanos un izvarošanu. Skandāls sākās, kad laikraksts “The New York Times” ziņoja, ka Vainstains vairākus gadu desmitus seksuāli uzmācies gados jaunām sievietēm, kuras vēlējās darboties kinoindustrijā. Reaģējot uz šīm ziņām, kāda amerikāņu aktrise sociālajos tīklos aizsākusi akciju, kurā, lietojot tēmturi “#MeToo” (“#EsArī”), cilvēki atklāj, ka piedzīvojuši seksuāla rakstura uzbrukumus.

Arī Latvijas tvitera vidē parādījies tēmturis “#EsArī”, ko papildina atklāti stāsti no cietušajām sievietēm.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+