Vija Beinerte: Saulgriežu mūžīgais noslēpums 9
Guļu saritinājusies kā lapiņa pumpurā. Kā sēkliņa ābolā. Kā auglis klēpī. Pašā viducī guļu, visuma centrā.
Starp pavasari, kas tikko aizgājis, un vasaru, kas tūlīt sāksies.
Starp nakti, kas jau izdzisusi, un dienu, kas vēl nav modusies.
Starp zemi, kas elpo, skumst, nopūšas, ilgojas, tvīkst, un debesīm, kas izstaro nebeidzamu prieku un mieru.
Starp zvaigznēm un lielceļa putekļiem. Starp laiku un mūžību.
Pierimst vējš, apklust putni, atmiņas un priekšnojautas atmirdz un izkūst ezera spogulī, acīs un zāles stiebros.
Mūžība izpleš spārnus un sastingst uz mirkli. Šis ir mirklis, lai izteiktu neizsakāmo. Mirklis, lai ceļotu nekustībā. Mirklis, lai klusētu svētlaimē.
Mirklis, kad laiks un mūžība saskaras. Brīdis, kad atraisās varens spēks. Tik liels, ka var kļūt arī bīstams. Tāpēc saulgriežos nedrīkst trokšņot un bez jēgas rosīties. Kā aizas malā. Kā kalna galā. Zaudēsi modrību – pazudīsi. Ir jābūt nomodā, elpojot miglu, zvaigžņu čukstus un rasas lāses.
Pavisam drīz laika atspere paspruks vaļā. Mākoņi atvizēs rītausmas gaidās, putni pacelsies debesīs, dziedot slavu gaismai un priekam, pirmie saules stari liks visam mirdzēt un trīsuļot sārtās, violetās un dzeltenās šļakatās, dzidrā svaigumā smaržos vīgriezes, kumelīte un āboliņš sudraba, zelta un sapņu krāsā, noslēpumaini iešalksies ozola lapotne, ziedi un taureņi līs no debesīm, atstājot uz mana pleca trauslu sliedi, ko noskalos jūnija vējš, kaut kur netālu sprauslās un bubinās zirgi, saldi dūks bites, maigi un tvanīgi dvašos vasara. Un es atkal aizgūtnēm dzeršu pasauli, lidošu, rokas izpletusi, uz mākoņa, mīlēšu vīrieti, zvaigznes un dzīvi.
Bet šobrīd es guļu, klusi saritinājusies kā lapiņa, sēkliņa, auglis. Es nemeklēju ne papardes zieda, ne brīnuma. Jo es pati esmu šis zieds, Dieva brīnums, mīlestības mūžīgais noslēpums.
