Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
24. decembris, 2014
Drukāt

Svētki nav kaut kas ārpus tevis. Saruna ar Viju Beinerti (3)

1. Tā tapa "Tev. Mīlestībā"

1no10
Beinerte_kal-vaks-jauns

Vija Beinerte, skatītāju joprojām tik ļoti iecienītās, homēriski smieklīgās un vienlaikus neizsakāmi sirsnīgās kinolentes “Tās dullās Paulīnes dēļ” režisore, pēdējā laikā biežāk sastopama žurnāla “Mājas Viesis” lappusēs nevis līdzās operatoram. Pirms dažiem gadiem viņa uzdrīkstējusies tautā palaist savus ilgi krātos dzejoļus, bet pērn kopā ar fotogrāfu Andri Eglīti debitēja savdabīgā žanrā – gadagrāmatā “Tev. Mīlestībā”, kas šajās dienās piedzīvo otru izdevumu jeb, kā saka pati Vija, ir papildināts ar jaunām bildītēm un burtiņiem.

Kalendāri un gadagrāmatas latviešiem ir vēsturiski iecienīta dāvana Ziemsvētkos. Vijas un Andra gadagrāmatai ir dažas neparastas iezīmes – tajās nav nedēļas dienu atzīmju (taču datumi un vārdadienas ir gan), nav garu tekstu, tā vietā cilvēkus uzrunā poētiski fotoattēli un viedas prātulas. Un, tā kā ir Ziemsvētki, lūk, īsa saruna līdz ar ekskluzīvu iespēju ielūkoties gadagrāmatas lappusēs.

– Vai bērnībā ticēji Salavecītim – mēs galu galā uzaugām sabiedrībā, kura Ziemsvētkus nesvinēja, – un vai atceries brīdi, kad saprati, kas tieši ir Ziemsvētki?

– Bērnībā viss, kas ar mani notika, bija viens vienīgs brīnums. Diena bija brīnums, un arī nakts bija brīnums, – es taču sapņos redzēju kalnus, tempļus un piramīdas, ko pat grāmatās tobrīd vēl nebiju skatījusi, sapņos es saņēmu atbildes uz jautājumiem, kas man bija svarīgi, bet galvenais – sapņos es lidoju. Kaut gan nē! – galvenais tomēr bija tas, ka es sarunājos ar Dievu. Un ne tikai sapņos. Neviens man nebija par Dievu stāstījis, taču, ja man kāds jautātu, vai es ticu Dievam, es atbildētu: nevis ticu, bet zinu, ka viņš ir! Tolaik man šķita, ka ticība ir kas mazāk uzticams nekā zinības.

Mana pirmā bērnības lūgsniņa bija: mīļais Tēvs, dari visus cilvēkus laimīgus! Es nemācēšu to izskaidrot, bet es tik tiešām sarunājos ar Dievu. Un jā! – reizēm es saņēmu arī atbildes uz jautājumiem – vai nu sapnī, vai kā skaidru iekšēju sajūtu.

Ilgu laiku es biju pārliecināta, ka cilvēki ir radušies no eņģeļiem. Vēlāk skolā man gan paskaidroja, ka daļa cilvēku ir radusies no pērtiķiem. Tagad zinu, ka daži arī no auniem, bet tas jau ir cits stāsts.

Salavecīti sākumā es pieņēmu kā daļu no brīnumu pasaules. Vēlāk tas kļuva par vārdos neizteiktu, slepenu vienošanos – Salavecītim uz rokas bija tēta pulkstenis, taču tas nudien nemazināja prieku un svētku sajūtu.

Kas patiesībā ir Ziemsvētki, sapratu tikai tad, kad noskaidroju savas attiecības ar Jēzu. Sirdī jutu – mans ceļš ir kristietība, taču nespēju rast atbildi – kāpēc. Kas atšķir Kristu no Budas, Krišnas vai Muhameda, no citiem skolotājiem un praviešiem? Vai Kristus bija vienkārši labs cilvēks? Bet vienkārši labs cilvēks taču nevar par sevi teikt: “Esmu ceļš, patiesība un dzīvība, man pieder visa vara debesīs un virs zemes,” – vai nu viņš ir melis, vai arī… Jā, vai arī pats Dievs!

Es lasīju Rakstus, gavēju, lūdzu, atkal lasīju… Līdz atklāju, ka visa Vecā Derība runā par to, ka pats Radītājs apvilks miesu un nāks kā cilvēks pie cilvēkiem. Un tad kādā brīdī kā uguns, kā sveloša liesma būtu man cauri izgājusi – es pēkšņi skaidri un gaiši ieraudzīju to, ko lasīju: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz viņa kamiešiem. Viņa vārds ir Brīnuma padomdevējs, varenais Dievs, mūžīgais Tēvs, Miera lielskungs.” Tā trīssimt gadus pirms Kristus dzimšanas svētā gara spēkā raksta pravietis Jesaja. Un tad vēl Jāņa evaņģelijā: “Vārds bija Dievs”, “Vārds tapa miesa”. Un paša Jēzus liecība: “Es un Tēvs, mēs esam viens. Kas redzējis mani, ir redzējis arī Tēvu.” Kur nu vēl caurspīdīgāk un skaidrāk! Tajā mirklī viss nostājās savās vietās. Tie bija mani pirmie Ziemsvētki.

– Kāds ir tavs Ziemsvētku noslēpums (vai noslēpumi), kas ļauj saglabāt svētku sajūtu, neraugoties uz laikā izstiepto pirmssvētku komerciālo jampadraci?

– Svētki jau nav kaut kas ārējs, tie ir mūsos. Un mēs paši izvēlamies, kā tos svētīt. Kopš divi no mūsu trim dēliem jau katrs savā dzīvē, Ziemsvētki ir kļuvuši pavisam īpaši, jo tajos mēs visi pavisam noteikti esam kopā.

Sākas svētki reizēm pat vēl pirms Adventa laika – ar noslēpumainu sačukstēšanos, sazvanīšanos un saraksti. Mājā sāk parādīties krāsaini sainīši, smaržo mandarīni un krustnagliņas. Vīrs gādā egli, jaunākais dēls to iestiprina un izrotā, reizēm aicinot talkā arī mani – mums ar viņu tāds laika gaitā pārbaudīts tandēms.

Tā kā visi esam gaužām nevaļīgi un aizņemti, jau laikus saplānojam, kurš ko gatavos. Mūsu ģimenē visi vīrieši ir lieliski pavāri (tas Kārļa, mana vīra, nopelns), turklāt man ir divas burvīgas vedekliņas – tas, ka spējam svētkos visas trīs vienā virtuvē jautri rosīties, ir nudien apbrīnojami un jauki.

Svētvakarā dodamies vai nu uz Rīgas Domu, vai turp, kur sprediķo un kalpo mūsu tuvs un mīļš draugs komponists, grāmatnieks un mācītājs Ingmars Zemzaris. Bet, ja kādu reizi netiekam ārā no mājas, noturam svētbrīdi paši. Ir taču teikts: “Kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur es esmu viņu vidū.” Jo Kristus jau nemājo ne mūros, ne ceremonijās, bet vienīgi sirdī, kas pilna mīlestības un pazemības. Un vēl mums ir dzīva uguns un dzīva mūzika, priekšnesumi un vēlējumi.

– Labus vārdus vajadzētu atcerēties pateikt mīļajiem vismaz svētkos, un ” Tev. Mīlestībā” ir laba vieta, kur gan pasmelties sirsnību, gan arī pasniegt to tālāk. Kā šī ideja radās?

– Labi vārdi ikvienu dienu spēj pārvērst kaut mazliet par svētkiem. Arī tie, ko tu nupat pateici mūsu jaunās grāmatas sakarā. Paldies!

Ideja radās jau sen. Man ļoti gribējās redzēt Andra fantastiskās bildes teicami iespiestas uz laba papīra. Un vēl man šķita, ka jauki būtu uztaisīt tādu kā kalendāru vai gadagrāmatu, pat nezinu, kā labāk to nosaukt, kas kalpotu daudzus gadus: tajā būtu mēneši un datumi, taču nebūtu nedēļas dienu, proti, tās kalendāra daļas, kas katru gadu mainās. Un vēl tur būtu atstātas brīvas ailes, kurās var ierakstīt mīļu cilvēku dzimumdienas un citus svarīgus datumus, ko nedrīkst aizmirst. Un, lai pa rokai būtu arī labi vēlējumi vai atziņas pārdomām, katrā atvērumā varētu ielikt kādu citātu iz klasiķiem. Gadus desmit dzīvoju ar šo domu, līdz brīdī, kad manai apgādā “Zvaigzne” klajā laistajai dzejas grāmatai tika piedrukāta jau trešā vai pat ceturtā papildu tirāža, sajutos gana droša šo ideju izstāstīt apgāda direktorei Vijai Kilblokai. Viņa uzreiz pateica: jā, mēs to darīsim! Un tad it kā garāmejot piebilda, ka sentencēm gan esot jābūt nevis klasiķu, bet manām.

Pirmajā brīdi samulsu. Tādam pavērsienam nu nemaz nebiju gatava. Tad nopublicēju dažas savas atziņas feisbukā un biju patīkami pārsteigta par to, cik atsaucīgi mani draugi un sekotāji tās uzņēma. Tā radās projekts “Tev. Mīlestībā”.

– Vai esi apmierināta ar formu, kādu tā pieņēmusi, un kādas atsauksmes par savu kopdarbu ar Andri Eglīti esi saņēmusi?

– Pirmā izdevuma atvēršanas svētkos Ingmars Zemzaris teica: “Brīnos, kā bijis iespējams tādu grāmatu izveidot. Andra attēlus nedrīkst komentēt, jo tanīs nofotografēts klusums. Savukārt Vijas prātulas, esejas un lūgsnas nedrīkst ilustrēt, jo tās visvairāk runā par cilvēka iekšējo pasauli. Bet grāmatas veidotāji ir atraduši brīnumainu atrisinājumu: attēli klusē par vārdiem un vārdi klusē par attēliem. Gar lappušu malām steigšus skrien datumi, bet attēlos un vārdos ir kāda jausma no cita – mūžības – kalendāra. Kā saka pati Vija: “Vispārākais ir klusam būt”.”

Kad viss lielais metiens bija izpirkts un tika plānots piedrukāt vēl, ieminējos, ka Andrim ir jaunas bildes, bet man – jauni burtiņi: vai nebūtu interesantāk, ja mēs ar mākslinieci Vitu Lēnerti izveidotu otru, papildinātu izdevumu, saglabājot iepriekšējā izdevuma struktūru un, protams, mīļākās bildes un vārdus. Tas nu ir noticis, turklāt apbrīnojami īsā laikā.

Jā, esmu saņēmusi daudz jauku atsauksmju. Šodien pat kāda lasītāja feisbukā ierakstīja komentārā, ka nodēvējusi mūsu grāmatu par Labo sajūtu kalendāru un katru vakaru tajā ierakstot dienas skaistākos mirkļus. Vēl viņa raksta: “Šis kalendārs man ir ļoti dārgs, no tā var sajust mīlestības elpu un prieka dzirksti, laimes smaržu un svētku mirdzumu…” Un piebilst, ka jau zinot, kādu dāvanu vēloties zem Vecgada vakara svētku egles…

No vienas puses ir nedaudz dīvaini to atstāstīt, taču no otras puses ir liels prieks, ka mūsu darbiņš spēj uzrunāt…

– Ja Tev būtu jāizvēlas viena sentence dāvanā LA.lv lasītājiem, kura tā būtu?

– Vieda sirds dzīvo no brīnuma.

  1. Tā tapa "Tev. Mīlestībā"
  2. Vienīgi mīlestība...
  3. Vienatnē un klusumā...
  4. Vai mīlestība mūs pasargā no bēdām un ciešanām?
  5. Harmonija...
  6. ...tie, kurus mīlu
  7. Seko sirds balsij!
  8. Vispārākais ir klusam būt.
  9. Pret laika krastu saplīst vārdu putas...
  10. Viss, kas radīts, ir radīts mīlestībā un mīlestībai.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Neesmu redzējis nevienu no izdevumiem, bet jūtu, ka tā ir vērtīga, kā lai to sauc, grāmata par klusumu (nāk prātā Kārlis Skalbe, ko zenta Mauriņa sauc par klusuma burvi), grāmata par mīlestību, (bet nelīdzinās tiem tūkstošiem grāmatu, kas par to raksta). Kad prof. Jung’am jautāts, vai viņš ticot Dievam, viņš atbildējis: ,,Es neticu, es zinu“. Iekšējā zināšana, grieķu ,,gnosis“. Pirms nostiprinājās katoļu ticība, mācība un ļaudis, kas tai sekoja, saucās gnostiķi, kas pats par sevi ir ļoti plašs un interesants temats un pieder pie kristietības vēstures.

  2. LIels paldies!

  3. pietrūkst bezvārdu klusuma

Draugiem Facebook Twitter Google+