Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. marts, 2013
Drukāt

Vija Beinerte. Turpinot sarunu par notikumu Ēdenes dārzā

Arhīva fotoArhīva foto

Iedod diskusijai mazo pirkstiņu un pat nepamanīsi, kā pusnakts būs klāt. Esmu ievērojusi – uz to, lai es klusēšanu samainītu sudrabā, mani var izprovocēt vai nu tie, kas patiešām vēlas noskaidrot un saprast, vai arī tie, kas pašpārliecināti gvelž muļķības.   

 

Sākās viss gluži nevainīgi. Uzrakstīju komentāru par to, ka senākā profesija ir nevis prostitūcija, bet reklāmists. Šķita – pasmaidīsim, apmainīsimies ar dažām laipnībām, apskausimies un dosimies pie miera. Taču nē! Uzvirmoja ne vien jautrība, bet arī  kaislības. Turklāt ne jau par reklāmista profesiju un arī par prostitūciju ne, bet par notikumu, kas aprakstīts Mozus 1. grāmatas 3. nodaļā. Spriests tika gan dziļi un nopietni, gan vīzdegunīgi un glupi. Un tā kā sociālajā tīklā “facebook.com” (tiesa, ne uz manas “sienas”) jau ilgāku laiku plosās diskusija par pirmdzimto grēku, kurā kāds ir aizrunājies pat tiktāl, ka Ievai esot bijis intīms sakars ar Luciferu un Ādamam, ziniet, arī, nolēmu apkopot jautājumus un uzrakstīju atbildes, kādas tās redzu.

Ēdenes dārzs apzīmē ne tikai ģeogrāfisku vietu, bet arī Ādama iekšējo pasauli, kurā Radītājs iedēstīja dzīvības koku jeb mīlestību uz Dievu, visādus kokus jeb mīlestību uz tuvāko un laba un ļauna atzīšanas koku jeb mīlestību uz sevi pašu.
Lucifers čūskas veidolā pārliecināja Ievu un caur viņu arī Ādamu pārkāpt vieglo paklausības bausli, kas viņu pašu labad bija dots. Tādējādi Ādams, kas visu savu gudrību un zinības līdz tam bija saņēmis atklāsmē, no pravieša pārvērtās pētniekā, kas zinības par pasauli iegūst no savu piecu jutekļu pieredzes.

Lai nerastos pārpratumi: bauslis ir nevis aizliegums, bet brīdinājums, tāda kā ceļa zīme; pravietis ir tas, kas dzird Dieva balsi un patiesību atklāj mīlestībā. Var teikt – pravietis iet pa dzīves ceļu gaišā dienas laikā, zinot gan virzienu, gan mērķi.
Protams, var jautāt, kādēļ Dievs iedēstīja paradīzes dārzā jeb Ādama apziņā koku, kura augļu baudīšana varēja izraisīt tik nelāgas konsekvences. Ādams bija radīts pēc Radītāja tēla un līdzības. Dievs ir mīlestība. Viss, kas ir radīts, ir radīts aiz mīlestības un mīlestībai. Mīlestība ir esmes pamata cēlonis un arī mērķis. Taču mīlestība nav iespējama ārpus brīvības. Tāpēc cilvēkam, lai viņš varētu sasniegt pilnīgu dievlīdzību, bija jāiztur viegls pārbaudījums ar brīvību. Ādamam tika pateikts, kas ir labs un kas ir bīstams. Tika dots likums un dota arī iespēja to pārkāpt.    

Cilvēks nevar dzīvot, nemīlot sevi, taču brīdī, kad pašmīlestību viņš sāk vērtēt augstāk par mīlestību uz Dievu un tuvāko, cilvēks zaudē garīgo redzi. Un ne jau Dievs viņu soda, bet cilvēks pats – ne jau saule novēršas no tā, kas nolīdis ēnā. Ādams, pārkāpdams vieglo paklausības bausli, nolēma gan sevi, gan savus pēcniekus dzīvei, kas līdzinās gājienam tumsā pa nepazīstamu ceļu uz neskaidru mērķi. Vairums cilvēku taču nezina, kas sagaida mūs pēc nāves un vai vispār sagaida. Tādas ir Ādama grēka konsekvences.
Ejot pētnieka ceļu, nav iespējams tuvoties Dievam. Un arī sev ne. Pie Dieva ved tikai atklāsmes ceļš, proti, mīlestība. Uz ironisko jautājumu, kam tad Ādams būtu praviešojis – vai tik ne pats sev, varu atbildēt – jā, pats sev. Jo līdz pat šai dienai mēs katrs praviešojam paši sev, ja sekojam sirdsapziņas balsij. Jo sirdsapziņas balss ir Dieva balss mūsos, ko dzirdam vienīgi tad, ja patiešām vēlamies dzirdēt.  

Jā, visa labā un patiesā avots ir mūsos, bet tas nav no mums. Un atzīt to mēs varam tikai ticot dievmīlestības un tuvākmīkestības uzvarai pār pašmīlestību, ko Kristus izcīnīja Ģetzemanes dārzā un Golgātā.

Un te nu mēs atkal atgriezāmies pie Ēdenes dārza un tā trejādiem kokiem. Ja Ādams nebūtu ēdis aizliegto augli, proti, pravieša ceļu nebūtu apmainījis pret pētnieka ceļu, pašam Radītājam nebūtu jāapvelk miesa un jāasiņo pie krusta, lai satriektu čūskai galvu un uzvarētu nāvi.

Dievs patiešām spēj vērst visu ļauno par labu. Taču tas notiek nevis ar ļaunā pūlēm, bet par spīti ļaunajam, tomēr nekad ne par spīti cilvēka brīvai gribai. Un vienmēr pateicoties Dieva žēlastībai.  

Re, kā nevainīgs joks kļuva par iemeslu nopietnām pārdomām. Lai mums visiem svētīga Klusā nedēļa!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+