Pasaulē
Komentāri

Vija Beinerte: Vai ir iespējams sarunāties ar “vatņiku”? 122

Foto – LETA/AFP

Kura inde ir visspēcīgākā? Viens teiks, ka čūsku inde, cits, ka skorpiona vai zirnekļa. Tomēr ir kāda vēl bīstamāka. Pret to nevar vakcinēties, tai nav pretindes. Iekļūstot apziņā, tā paralizē un nokauj gribas brīvību. Pārvērš cilvēku par bezdomu būtni, zombiju vai – kā tagad mēdz teikt – “vatņiku”. Tā ir informatīvā inde. Ar tās izplatīšanu nu jau vairāk nekā desmit gadu nodarbojas Kremļa elite un mediji, kas to apkalpo. Šai jomai Krievija ik gadu atvēl vairāk naudas nekā veselības aprūpei un izglītībai kopā.

Ja valstī ar vairāk nekā 140 miljoniem iedzīvotāju 35 procenti nacionālo bagātību pieder 110 personām, jautājumi par valdošās elites godaprātu kļūst lieki. Vienīgais veids, kā Kremļa čekistu klans var noturēties pie varas, ir novērst tautas uzmanību no pašmāju problēmām, radot ienaidnieka tēlu. Tāpēc tam tik svarīga ir ne vien svešu zemju, bet arī vāju prātu okupācija.

Patlaban Krievijas oficiālajos medijos (un šo mediju lietotāju prātos) ir zudusi robeža starp patiesību un meliem. Auditorijai nav svarīgi, kas stāsta par notikumiem Ukrainā – aktieri vai reāli cietušie. Krievijas iedzīvotāju prātus šovasar satrauca šaušalīgais stāsts par puisīti, ko ukraiņu necilvēki piesituši krustā, bet viņa māti piesējuši pie tanka un trīs stundas vazājuši pa Ļeņina laukumu Slavjanskā. Taču Slavjanskā nav Ļeņina laukuma, nav tāda puisīša, turklāt arī pati tā sauktā “aculieciniece” tur nedzīvo. Krievijas sakaru ministra vietnieks Aleksejs Voļins uz žurnālistu lūgumu izskaidrot notikušo atbildēja īsi: toties kāds šim raidījumam bija reitings! Tāpēc Kremļa finansētie mediji vairs nesatraucas, ka var tikt pieķerti melos (portāli “stopFake.org” un “examiner.com” to vien dara kā publicē rakstus, kas atmasko krievu mediju melus) – uz katriem atmaskotajiem meliem viņi safabricē desmit jaunus, jo viņiem rūp tikai reitingi un tas, cik noturīgi skatītāju apziņā iesēdīsies ilūzijas par Krievijas varenību un krievu tautas izredzētību. “Tautu neinteresē argumenti. Tautai ir vajadzīgas pozitīvas emocijas. Un meli par uzvarām un taisnīgo karu tās sagādā.” Tā situāciju skaidro krievu rakstnieks Mihails Vellers.


“Mājas Viesa” 22. septembra numurā tika publicēts mans raksts “Krievijas informatīvais karš un tā upuri”, kur es analizēju ne vien Krievijas agresijas iemeslus, bet arī pilsoņu reakciju uz to. Šā raksta sakarā portālā “la.lv.” un sociālajā tīklā “Facebook” izvērsās diskusija. Paldies visiem, kas atzinīgi novērtējuši manu darbu, taču šoreiz stāsts ir par ko citu.

Vera Bibinova, kas dzīvo Pēterburgā, raksta: “Viss patiesībā ir vēl ļaunāk, nekā var iedomāties. Vairums Krievijas cilvēku ir pārliecināti, ka tieši mēs, piecpadsmit procenti citādi domājošo, kas neatzīstam valsts agresīvo politiku, esam ārzemju propagandas apmāti.” Līdzīgās domās ir arī Jekaterina Borodina no Maskavas: “Krievijā adekvātu cilvēku kļūst arvien mazāk. Kā radies šis neprātīgais naids, skaudība, slinkums? Šķiet, tas tādēļ, ka izglītoti un patstāvīgi domājoši cilvēki varai vienmēr ir bijuši kā kauls rīklē.”

Taču starp komentētājiem bija arī tādi, kas teicami nodemonstrēja Kremļa propagandas iedarbību. Bija gan parastie štata troļļi, kas par nelielu samaksu izplata prokremliskus paziņojumus Krievijas un ārvalstu portālos, gan arī kāda Ruta D., kas izcēlās ar īpašu degsmi un komentāru daudzumu. Spriežot pēc ieraksta “feisbuka” profilā, viņa ir dzimusi Rīgā, bet tagad dzīvo Londonā. Sākumā viņa paziņoja, ka Latvijā “paliek tikai elite un deģenerāti”, bet vēlāk piebilda, ka “tie krievi, kas jau četrās vai vairākās paaudzēs dzīvo Latvijā, tiek diskriminēti”. Tiesa, viņa tā arī neatklāja, vai “tie krievi” pieder pie elites vai deģenerātiem. Vēl Ruta D. nemitīgi pieprasīja faktus un pirmavotus.

Nebiju slinka, apkopoju faktus par PSRS un Krievijas agresiju pret citām valstīm: Ukraina 1918, Aizkaukāza republika 1918, Ziemeļingrija 1918-20, Karēlija 1918-22, Sibīrija un Tālo Austrumu republika 1918-22, Igaunija 1918-20, Ukraina 1919-20, Latvija 1919-20, Azerbaidžāna 1920, Gruzija 1920, Armēnija 1920, Polija 1920, Hīva 1920, Buhāra 1920, Irāna 1920-21, Gruzija 1921, Armēnija 1921, Polija 1939, Somija 1939-40, Latvija 1940, Lietuva 1940, Igaunija 1940, Rumānija 1940, Somija 1941-44, Irāna 1941-46, Čehoslovākija 1944-45, Tīva 1944, Japāna 1945, Ungārija 1956, Vjetnama 1959-75, Alžīrija 1962-78, Ēģipte (Apvienotā Arābu Republika) 1955-72, Kuba 1960, Sīrija 1967, Čehoslovākija 1968, Angola 1975-2002, Afganistāna 1979-90, Gruzija 1989, Azerbaidžāna 1990, Gruzija 1991, Lietuva 1991, Moldova 1992, Gruzija 1992, Tadžikistāna 1992-97, Čečenija 1994, Čečenija 1999, Gruzija 2008, Ukraina 2014.

Kāda bija atbildes reakcija? Citēju: “Tie ir vēsturiski fakti, kas bieži tiek sagrozīti, kā šobrīd Ukrainā jau 24 gadus potēta rusofobija.”

Diemžēl ne mani, ne rakstnieka Otto Ozola, vēsturnieka Andreja Andersena un fotogrāfa Mārtiņa Zelmeņa sniegtie argumenti Rutu D. nepārliecināja.

Nepārliecināja arī faktu apkopojums, kurā tiek atmaskoti Krievijas meli par Ukrainu. Atbilde bija īsa: “Tie ir meli. 99% mediju translē vienādu pozīciju: “Viltīgā Krievija ir uzbrukusi uz neaizsargāto Ukrainu”.” Un sekoja saite ar Putina apgalvojumu, ka nekādu Krievijas kareivju Ukrainā neesot. Tas, ka neskaitāmi cilvēki ir redzējuši krievu kara tehniku un krievu karavīrus Ukrainā, Pirmā kanāla un “Russia Today” skatītājus neinteresē. Kas nav rādīts viņu televizorā, tā vispār nav.

Vēlējos uzzināt, kā Ruta D., kas Putinā redz pasaules glābēju, var komentēt faktu, ka Krievijas prezidenta, premjera, ministru, vicespīkeru un deputātu bērni dzīvo Rietumos: Jekaterina Putina – Vācijā, Marija Putina – Holandē, Medvedeva dēls Ilja vēlas studēt ASV Masačūsetsas universitātē, Lavrova meita Jekaterina pēc studijām Kolumbijas universitātē plāno palikt ASV, vicespīkera Žeļezņaka meita Jekaterina mācās Šveicē, meita Anastasija mācās Londonā, jaunākā vēl nemācās, bet dzīvo Londonā, arī Krievijas galvenā patriota Jakuņina abi bērni dzīvo ārzemēs.

Atbilde bija lakoniska (citēju): “Labāk painteresējaties kur dzīvo un mācās Latvijas elites bērni.”

Bet kundze, atšķirībā ko Kremļa elites Latvijas elite nav pasludinājusi Rietumus par nicināmo “gejropu” un nīsto “pindostānu”! Tāpēc fakts, ka Kremļa elites bērni dzīvo Rietumos, manās acīs ir vēl viena liecība par Melu impērijas liekulību.

Bija arī šāda pasāža: “Es nediskutēju. Medaļai vienmēr ir divas puses. Man vienkārši patīk redzēt kopainu, nevis fragmentus, ko man mediji iebaro. Neticu 100% nekam, ko pati neesmu redzējusi.”

Saistītie raksti

Mana atbilde: “Medaļai vai monētai ir divas puses, bet patiesībai nav pušu, patiesība ir viena. Kopaina, kā es to redzu, ir tāda, ka Latvijai, kas piecdesmit gadu bija nīdēta zem čekistu totalitārā režīma, tagad ir jādara viss, lai nosargātu savu valstiskumu un nācijas identitāti, lai tā neļautos samaļama starp Krievijas impēriskā šovinisma un Rietumu idejiskā nihilisma dzirnakmeņiem. Taču, ja valstij ir jāizvēlas sabiedrotie, es izvēlos Rietumu demokrātiju, kas, protams, nav ideāla, taču ir nesalīdzināmi pārāka par Putina asiņaino režīmu, kas zagšanu un korupciju ir padarījis par valdošās elites barotni, bet melus – par ikdienas barību masām. Kremļa ideologi ir sākuši visļaunāko karu pasaules vēsturē – viņi ne tikai okupē svešas teritorijas, ne tikai izplata dezinformāciju un viltojumus, viņi rada jaunu realitāti jeb masu halucinācijas, proti, viņi okupē cilvēku prātu.”

Īstenībā šī sarakste varētu ilgt bezgalīgi. Un tā nu mēs atgriežamies pie jautājuma, vai ir iespējams sarunāties ar “vatņiku”, proti ar cilvēku, kas dievina Putinu, skumst pēc PSRS un ir pārliecināts, ka “krievi Latvijā tiek diskriminēti”. Tad lūk, pieredze rāda, ka ne. Ar “vatņiku” dialogs nav iespējams. Nu nekādi. Jo viņš dzird tikai to, ko grib dzirdēt. Viss pārējais viņa prātā ir Rietumu propaganda un meli. Kad Krievijas noziegumi tiks skatīti starptautiskajā tiesā Hāgā, varbūt viņš atjēgsies. Kā savulaik atjēdzās Hitlera apmātie. Un brīnīsies: kā gan tā varēja notikt?

P.S. Ja kāds man jautās par ģeniālu latviešu komponistu, kas “neredz Krievijas agresivitāti Ukrainā”, atbildēšu īsi. Gorkijs un Hamsuns bija ģeniāli rakstnieki, taču sabojāja sev nekrologu, mūža nogalē sapīdamies viens ar boļševikiem, otrs ar nacistiem.

LA.lv