Latvijā
Vēsture

Vikingu neveiksmes Kurzemē: laupīja, dedzināja, tomēr pakļaut nespēja 8

Foto: LETA/EPA

Kuršu slava vikingu laikmeta leģendās
AGRIS DZENIS
Vikingi bija tirgotāji un laupītāji, kas slavas un mantas meklējumos devās uz svešiem krastiem. Vairākums vikingu nāca no Skandināvijas, tomēr vikingu braucienos devās visas tautas, kas dzīvoja pie Baltijas jūras. Tieši skandināvi atstājuši pirmās rakstītās liecības par kuršiem, viņu valstīm, sabiedrisko iekārtu un valdniekiem.

Kurši (Cori) un viņu karaļvalsts (latīniski regnum), ko veidojušas piecas civitātes, pirmoreiz minēti dāņu mūka Rimberta ap 875. gadu sarakstītajā skandināvu misionāra svētā Ansgara dzīves aprakstā. Civitas nozīmēja pilsnovadu apvienības, un tās iespējams identificēt ar piecām Kurzemes dienviddaļas zemēm – Pilsātu, Megavu, Duvzari, Cekli un Piemari. Neviens no senajiem autoriem, kuri rakstījuši par kuršiem, pats Kurzemē nav bijis. Savos darbos viņi ievietoja citu personu atstāstījumus, kuriem dažbrīd piemita visnotaļ fantastisks raksturs. Vācu mūks Brēmenes Ādams 11. gadsimta hronikā “Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi” rakstīja: “Vislielākā sala ir Kurzeme. Tās caurmērs ir astoņas dienas ceļa. Tur mājo cilts, no kuras visi vairās, jo Kurzemes iedzīvotājiem raksturīga pārmērīga elku godāšana. Kurzemē ir daudz zelta un lieliski zirgi. Zeme visur ir pilna ar pareģiem, zīlniekiem un garu izsaucējiem, kuri pat nēsā mūku drānas. No visas pasaules uz turieni brauc pēc pareģojumiem, bet īpaši bieži – no Spānijas un Grieķijas.” Lai arī šīs ziņas un citas ziņas ir maz ticamas, tomēr no tām var secināt, ka dāņu skatījumā kurši bija noslēpumaini un bīstami ļaudis.

Šis pats hronists apkopojis fantastiskās ziņas par Baltijas jūras piekrasti, kad tās apdzīvotāji nebija pazīstami arī jūrasbraucējiem dāņiem: “Baltijas jūrā vēl ir daudz citu salu, no kurām jūrasbraucēji vairās, jo tās apdzīvo mežonīgas ciltis. Runā, ka kaut kur Baltijas jūras krastos mīt amazones un viņu zemi sauc par sieviešu paradīzi. Daži stāsta, ka amazones kļūst grūtas, iedzerot ūdeni. Citi runā, ka amazones apaugļo iebraucēji tirgotāji, viņu gūstekņi vai briesmoņi, kuru šajās zemēs netrūkst. Šķiet, pēdējais ir visticamākais. Ja bērns ir vīriešu dzimuma, tad tas ir suņgalvis, ja sieviešu – īpaša sieviete, kura dzīvos kopā ar tādām pašām, nicinot sakarus ar vīriešiem.”

Saskaņā ar Brēmenes Ādama rakstīto ap 873. gadu dāņi uzbrukuši kuršiem, kas kādreiz maksājuši pakļautības nodevas jeb meslus zviedriem, bet tad šo kundzību nokratījuši. Uzzinot par dāņu nākšanu, kurši no savas karaļvalsts piecām zemēm sapulcējās vienkopus un sāka vīrišķīgi pretoties, iznīcināja pusi dāņu karapulka, sagrāba pusi dāņu flotes, zeltu, sudrabu un citu kara laupījumu. Kad par sakāvi uzzināja zviedru Birkas pilsētas ķēniņš Ūlofs, viņš sapulcināja milzīgu karaspēku, ieņēma kuršu Ezerpili, kur bija sapulcējušies 7000 karavīru, tad devās uz Apoli, kas atradās piecu dienu gājumā no Ezerpils.

Ezerpils, iespējams, atradusies tagadējā Grobiņā, bet Apole meklējama Lietuvas teritorijā. Apolē bija sapulcējušies 15 000 kuršu karavīru. Pēc astoņu dienu aplenkuma, kad zviedri, sakāves draudu iespaidoti, sākuši domāt par kristīgās ticības pieņemšanu, lai iegūtu kristiešu dieva palīdzību cīņā, kurši pēkšņi uzsākuši sarunas: “Mēs vēlamies labāk mieru nekā kauju, un mēs gribam ar jums vienoties līgumā.” Viņi apsolījušies atdot dāņiem atņemto zeltu un ieročus, maksāt zviedriem meslus un dot ķīlniekus. Zviedri tam piekrituši. Cīņās piedalījušos kuršu karavīru skaits, visticamāk, pārspīlēts, tomēr tas liecina par Kurzemes aizstāvju lielo skaitu, kādu nespēja nodrošināt tikai daži pilsnovadi vai pat zeme, bet gan visa Kurzeme kopā.

12. gadsimtā Saksis Gramatiķis apkopoja nostāstus par senajiem dāņu un zviedru valdniekiem grāmatā “Gesta Danorum (Dāņu darbi)”. Šajā darbā vēstīts arī par leģendārām personām, un nostāstos darbojas pasaku personāži – milži, pūķi un burvji, tomēr var apgalvot, ka cīņas ar kuršiem dāņu atmiņā bija radušas paliekošu vietu un “Dāņu darbos” atspoguļotas visnotaļ detalizēti. Senākās Sakša Gramatiķa atstāstītās teikas vēsta, ka jau ap 7. gadsimta vidu leģendārais zviedru izcelsmes karalis Ivars Tālpavediens esot iekarojis visu Zviedriju un Dāniju, lielu daļu tā laika Saksijas, piekto daļu Anglijas un visas Austrumbaltijas zemes, tajā skaitā Kursu. Skandināvu karaļu varoņdarbi teikās bieži ir pārspīlēti, tomēr nostāsti liecina, ka kurši skandināviem bija labi pazīstami.

Šķiet, ne reizi vien kurši kā sabiedrotie piedalījās skandināvu savstarpējās cīņās. Ivara Tālpavediena dēls Haralds esot apvienojis dāņu un zviedru zemes, bet pret pavalstniekiem izturējies nežēlīgi. Cīņu pret tirānu uzsākuši zviedri Sigurda Hringa vadībā. Lielajā kaujā pie Bravallas, kas notikusi ap 750. gadu, Haralda pusē cīnījušies dāņi, zviedri, frīzi, angļi un lībieši, bet Hringa pusē – zviedri, kurši, igauņi, krievi un gudi. Uzvaru guvusi Hringa armija.

Hadinga un Frodo ekspedīciju sakāves
9. gadsimta otrajā pusē Kurzemē iebrucis Hadings. Viņu iespējams identifi cēt ar vienu no ievērojamākiem dāņu vikingu vadoņiem – Hastingsu jeb Hadeinu, kurš 860. gadā 62 kuģos devies laupīšanas un izlūkošanas ekspedīcijās uz Spāniju, Ziemeļāfriku, Dienvidfranciju un Itāliju. Hastingss cīņās pielietojis daudzas kara viltības, no kurām pazīstamākā ir iekļūšana franku Lūnas pilsētā, izliekoties par mirušo, kurš vēlējies būt apbedīts kā kristietis. Vēlāk Hastingss postījis arī Angliju, kur pēdējo reizi ieradies 892. gadā.

Nostāsti pauž, ka Hadings bijis konunga Grama dēls. Kad Gramu nogalināja viņa sāncensis Svipdags, audzinātājs Hadingu aizveda uz Zviedriju, kur nodeva milžu Vagnofta un Haplija apgādībā. No milžiem viņš iemācījies kara, buršanas un pareģošanas mākslas. Kad Hadings bija aplaupījis savu audžumāti milzeni Hartgrepu, viņš devās trimdā. Par bēgli apžēlojās vecs, vienacains vīrs, kura īpašības norāda, ka ar šo tēlu domāts dievs Odins.

Vecais vīrs Hadingu iepazīstināja ar varenu vikingu Līsiru, viņi noslēdza asinsbrālību un devās karā pret kuršu valdnieku Lokeru, bet viņus tur sakāva. Vecais vīrs bēgošo Hadingu zirgā nogādāja savās mājās, kur pareģoja viņam izglābšanos, bet tad aizveda atpakaļ. Hadings nonāca Lokera gūstā, taču no tā izglābās ar burvju spēku. Tad viņš uzbruka Hellesponta valdniekam Handuvanam, kurš nestājās pretī atklātā kaujā, bet patvērās labi nocietinātā pilī pie Daugavas – iespējams, tā bija Daugmale vai Jersika. Pils mūri bija tik augsti, ka tos nebija iespējams ieņemt triecienā. Tad Hadings noķēra pilsētā ligzdojošos putnus un piesēja tiem pie kājām aizdedzinātus degļus. Kad putni atgriezās savās ligzdās, pilsēta aizdegās. Iemītnieki metās dzēst uguni un atstāja vārtus neapsargātus, ko izmantoja Hadinga karotāji. Handuvanu sagūstīja, un no gūsta varēja izpirkties par zeltu viņa ķermeņa svarā. Pēc daudzu citu spēcīgu austrumu cilšu uzvarēšanas Hadings sakāvis Svipdaga fl oti pie Gotlandes un kļuvis par dāņu konungu.

Vikingu karotāji mēdza daiļrunīgi un pārspīlēti lielīties ar saviem varoņdarbiem, bet sakāves šajos stāstos parasti noklusēja vai īsi pieminēja gadījumos, kad tās nebija iespējams noslēpt. Domājams, šāds gadījums bijusi arī sakāve Kurzemē. Vikingu karapulks bijis liels, par ko liecina tā uzvaras citās zemēs vēl pēc šīs sakāves. No kuršu gūsta Hadings varēja izglābties ar viltības vai laimīgas nejaušības palīdzību. Kuršu valdnieka vārds – Lokers – nav baltiskas cilmes. Apzīmējums “patvaldnieks” liecina, ka viņš kādai piejūras teritorijai uzkundzējies ar spēku vai viltu, nevis bijis ievēlēts. Lokera vārds varētu būt arī skandināvu dota iesauka, kas atvasināta no viltīgā dieva Loki vārda – daiļrunīga liecība par patvaldnieka īpašībām, kurš vienīgais spējis sekmīgi sacensties ar Hadingu kara viltībās un atvairīt viņa uzbrukumu. Ievērojams vikings bija arī Hadinga dēls Frodo, kurš stingri apņēmās paveikt to, ko nespēja viņa tēvs. Viņam trūka līdzekļu, lai uzturētu karadraudzi, jo nauda bija iztērēta jau tēva karagājienos. Kāds ceļinieks viņam pastāstīja, ka uz kādas salas kalna alā dārgumus sargājot pūķis. To var nogalināt tikai ar dūrienu vēderā, ko nesargā bruņas. Frodo tā izdarīja un par iegūtajām bagātībām sagatavoja fl oti braucienam uz kuršu zemi. Īstenībā pūķa dārgumi varēja nozīmēt pasakainas bagātības, kas iegūtas kādā laupīšanas karagājienā austrumu zemēs.

Kuršu ķēniņš Dorno jau laikus bija uzzinājis par pretinieka tuvošanos, taču nesteidzās uzsākt atklātu cīņu. Labi apzinādamies ienaidnieka pārspēku, viņš kuršu labiešu sapulcē izklāstījis savu cīņas plānu – lieki netērējot kuršu spēkus, vispirms panākt, lai ienaidnieks ienāk dziļi kuršu zemē un aplenc cietoksni, ilgstošā aplenkumā zaudējot spēkus no bada. Tikai tad kurši varēs pievārēt bīstamo pretinieku.

Sakša Gramatiķa darbā atstāstīta Dorno runa: “Labieši! Mūsu ienaidnieks ir svešinieks, kura rīcībā ir gandrīz visi rietumu ieroči un manta. Mēģinot novilcināt kauju mūsu labā, padarīsim viņu par bada upuri. Tas viņam uzbruks no iekšienes. Bads būs asākais šķēps, ko mēs pret viņu sviedīsim. Barības trūkums rada sērgas, kas iznīcina cilvēku spēku, un tas savukārt samazinās ieroču daudzumu. Tādēļ lai šie sabiedrotie – bads un sērgas – sviež šautras, kamēr mēs noskatāmies. Paši esot drošībā, mēs sagādāsim nedrošību mūsu ienaidniekam. Mēs izliesim viņa asinis, nezaudējot ne pilīti savu asiņu. Ienaidnieku var pievārēt arī ar nerīkošanos. Kurš gan labāk gribēs zaudēt, ja var cīnīties drošībā? Kurš gan labāk gribēs ciest aizvainojumu, ja viņš var sacensties neskarts? Mūsu panākumi ar ieročiem būs sekmīgāki, ja vispirms cīņā iesaistīsim badu. Lai tas izšķir dienu mūsu vietā un atstāj mūsu nometni brīvu no kara satraukuma. Ja bads atkāpjas pievārēts, mums jāizbeidz bezdarbība. Tas, kurš būs ar svaigiem spēkiem, viegli pievārēs to, kuru būs pārņēmis gurdenums. Roka, kas ir ļengana un vārga, cīņā dosies nespēcīgāka. Tas, kuru grūtības būs vispirms nogurdinājušas, pieliks gausāku roku pie tērauda. Kad tas, kuru nomocījusi slimība, cīnīsies ar veselību, uzvara mums tuvosies. Tādējādi, nesavainoti paši, mēs būsim spējīgi savainot citus.”

Saskaņā ar sapulces pieņemto lēmumu kurši nopostījuši visas savas apdzīvotās vietas, kas likās grūti aizsargājamas. Saksis Gramatiķis raksta, ka Dorno tālu aizsteidzies priekšā ienaidnieka nežēlībai, pats nopostot savu zemi un neatstājot tur neko tādu, ko varētu paņemt ienaidnieki. Tomēr, zinot baltu tautu vēlākajos gadsimtos pielietoto taktiku, tuvojoties nepievārējamam ienaidnieka karaspēkam – dzīvesvietu pamešanu un paslēpšanos kopā ar lopiem, pārtiku un mantu grūti pieejamās vietās mežos un purvos, šādu rīcību varam uzskatīt nevis par nežēlību pret savas zemes iedzīvotājiem, bet labi pārdomātu kara plāna sastāvdaļu, kas ienaidniekam šķitusi kā zemes izpostīšana. Dorno karaspēka lielākā daļa apmetās stipri nocietinātā pilsētā un ļāva ienaidniekam sevi aplenkt.

Frodo, neuzdrošinādamies pilsētai uzbrukt, pavēlējis savā nometnē izrakt vairākus dziļus grāvjus, zemi slepus aizvākt grozos un klusi izbērt upē, kas ietvēra pilsētas vaļņus, bet grāvjus pārklāt ar velēnām. Tad vikingi izlikušies, ka dodas prom no nometnes. Kurši sākuši uzbrukumu un iekrituši bedrēs, kur dāņi tos apšāvuši ar bultām. Šādam šķietami spīdošas uzvaras aprakstam tomēr neseko ziņas par kuršu zemes pakļaušanu un izlaupīšanu, kas raksturīga vikingu dižošanās stāstiem. Šķiet, ar šo stāstu maskēta labi izdevusies bēgšana. Maz ticams, ka kaujas viltības zinošie kuršu karavīri visi sakrituši vikingu raktajās “vilku bedrēs” un apšauti. Visdrīzāk, dāņi ar slēptajiem grāvjiem tikai aizkavēja pakaļdzīšanos, tādējādi iegūdami laiku sakāpt kuģos un paglābties no iznīcināšanas. Kurzemi postīt vikingi vairāk nav uzdrošinājušies, devušies uz austrumiem, kur Frodi ar viltu iznīcinājis krievu floti, ieņēma igauņu Ridalu un krievu Polocku, kā arī Handuvana Daugavas pilsētu.

Ķēniņa Dorno vārdam varētu būt baltiska cilme, jo vārda galotne ‘o’ ir bieži sastopama kuršu tuvo radinieku – prūšu labiešu – vārdiem. Dorno pilsētas atrašanās zemes iekšienē lielas upes krastā, tās ievērojamais lielums un vaļņus aptverošā upīte rosina domāt, ka ķēniņa cietoksnis atradies Veckuldīgas pilskalnā, kas ir lielākais kuršu pilskalns ar lielāko senpilsētu lielākās Kursas upes – Ventas krastā.

Dorno cīņas ar Frodo karaspēku apraksts liecina, ka ķēniņš jeb lielkungs, kura vara kara gadījumā izpletās visu kuršu zemju robežās, lielus militārus plānus izstrādāja un īstenoja kopā ar labiešu sapulci, kas savu vadošo lomu politiskajās norisēs nezaudēja arī brīžos, kad varu vislietderīgāk būtu nodot vienas personas rokās. Pēc šī, šķiet, visvērienīgākā vikingu karagājiena uz Kursu izgāšanās lielāki skandināvu uzbrukumi kuršu zemēm vairs nav zināmi. Izņēmums ir norvēģu konunga Hakona karadraudzes iebrukums aptuveni 961.–963. gadā, kas arī beidzās ar sakāvi.

Zviedri un dāņi vikingu laikmeta beigās – 11. gadsimtā – paši bieži cieta no kuršu jūras sirotāju uzbrukumiem. Uzvaras pār kuršu vikingiem dāņi spēja gūt tikai pie saviem krastiem. Tā dāņu karaļa Knuta Svētā valdīšanas pirmajos gados (1080–1086) dāņu flote piespieda kuršu floti pamest Dānijas piekrastes ūdeņus. 1170. gadā neilgi pirms Jāņiem kurši ielauzās dāņu Ēlandes salas Jarnlokas ostā. Cīņā ar spēcīgāko dāņu floti kuršiem neizdevās izlauzties atklātā jūrā. Tad viņi izvilka savus kuģus krastā, izveidoja no tiem nocietinājumu un krita nevienlīdzīgajā cīņā.

Dažiem Kurzemē laimējies
Uz izdevušos braucienu sirojumos uz Kurzemi varēja cerēt vienīgi mazākas ekspedīcijas, turklāt ar nosacījumu, ka vikingu pusē būs veiksme un viņi pratīs likt lietā viltu un attapību. Šādu braucienu ap 940. gadu veicis Egils Skallagrimsona dēls – bagāts zemes īpašnieks un viens no ievērojamākajiem islandiešu dziesminiekiem jeb skaldiem. Jau šis viņa talants vien liek kritiski izturēties pret viņa dēku stāstiem, kuros Egils, viņa radi un draugi vienmēr izrādās drosmīgākie, attapīgākie un veiksmīgākie.

Egila sāgā vēstīts, ka brāļi Torolfs un Egils salīguši karadraudzi, sagatavojuši lielu karakuģi un devušies uz Kurzemi, kur ar vietējiem vienojušies par pusi mēneša ilgu mieru, kā laikā tirgojušies, bet pēc tam sākuši laupīt vairākās vietās. Netālu no kādas platas upes grīvas vikingi sadalījušies 12 vīru lielā vienībās un devušies meklēt laupījumu. Egila vadītā vienība mežā uzgājusi plašus laukus un lielu sētu, kurā nav bijis neviena cilvēka. Viņi savākuši visas vērtīgākās mantas un devušies prom, taču mežmalā sastapuši daudzus bruņotus kuršus, kuri vikingus ar šķēpiem un bultām iedzinuši žogu stūrī, sagūstījuši un sasietus aizveduši uz sētu. Sētas saimnieks – varens un bagāts vīrs – gūstekņus gribējis uzreiz nogalināt, bet viņa dēls iebildis, ka jau ir tumšs, kas liegs iespēju izklaidēties ar gūstekņu spīdzināšanu, tādēļ jāpagaida līdz rītam. Tad vikingi ieslodzīti vienā no saimniecības ēkām, bet Egils piesiets pie staba.

Kurši devušies dzīrot, bet Egilam izdevies izkustināt un apgāzt stabu, atbrīvoties no saitēm un atbrīvot savus biedrus. Izlauzuši ēkas sienu, vikingi nokļuvuši blakus ēkā. Bedrē zem tās bija ieslodzīts dāņu vikings Aki ar diviem dēliem, kuri pie kuršiem bijuši vergi un ieslodzīti pēc bēgšanas mēģinājuma. Egils dāņus atbrīvojis, un visi kopīgiem spēkiem izlauzuši sienu, nonākuši rijā un no tās izkļuvuši ārā. Vikingi ielauzušies saimnieka dzīvojamajā mājā, kur nogalinājuši kalpus un nolaupījuši vērtīgas mantas gan dzīvojamajā otrajā stāvā, gan klētī pirmajā stāvā, un nepamanīti devušies uz mežu.

Saistītie raksti

Tālāk seko stāsta neticamākā daļa – Egils pārmetis biedriem, ka viņi rīkojušies kā zagļi, nevis karavīri, tāpēc jāgriežas atpakaļ pavēstīt kuršiem, kas noticis. Biedri to negribēja darīt, tādēļ Egils griezies atpakaļ viens pats. Sētā kurši dīvainā kārtā nebija pamanījuši nedz kalpu nogalināšanu, nedz mājas aplaupīšanu, bet turpinājuši dzīrot. Egils nemanāmi iegājis galvenajā mājā, kur zem katliem deguši malkas baļķēni, paņēmis degošu baļķēnu un atkal nepamanīts aizdedzinājis jumtu citai ēkai, kurā dzīrojuši kurši. Viņi neko nav manījuši līdz brīdim, kad visa ēka bijusi liesmās, un gājuši bojā ugunī vai no Egila zobena, kurš stāvējis pie mājas ārdurvīm. Tad Egils laimīgi devies atpakaļ uz kuģi, kur sev kā laupījuma daļu paturējis kuršu sētā nozagto alus krūzi, kas bijusi pilna ar sudraba naudu.

Šā stāsta laimīgās beigas ieturētas īstenā vikingu garā – “Pēc tam viņi devās uz Dāniju, uzbruka tirdzniecības kuģiem un laupīja visur, kur vien spēja.” Protams, stāstus ar nelaimīgām beigām svešumā mirušie vikingi savējiem pastāstīt nespēja.

LA.lv